Mazliet romantikas un mistikas un krietna deva mērķtiecības un uzņēmības – tādi ir Bramberģes pils saimnieki Gunārs un Ilze Pavloviči. Kopā ar trim maziem bērniem viņi pamazām atjauno pils kompleksu, plānojot rīkot svētkus un cept maizi.
– No kurienes jūs esat un kā tikāt līdz mūsu pusei?
I.: Manas saknes ir Vidzemes augstienē, nāku no Madonas puses.
G.: Es esmu no Carnikavas puses, kur joprojām arī dzīvojam. Pēdējos gados Pierīga ir kļuvusi diezgan dinamiska, paliek arvien blīvāka. Jaunībā tur bija vairāk lauku īpašumu, nebija pat žogu, tagad katra vieta tiek apdzīvota. Bija iekrāts nedaudz naudas, tāpēc sākām braukāt un skatīties dažādas vietas Latvijā. Pamanījām šo īpašumu izsolē, un tā meitām uz gada jubileju to arī iegādājāmies.
I.: Kad atbraucām šeit 2017. gada maijā, bija Mātes diena, parks bija pilns ar dzeltenajām savvaļas tulpēm. Vietējie bērni plūca mammām puķes, un mani tas ļoti aizkustināja.
G.: Fantastisks skats, un mēs vēlamies, lai parkā tas dominē arī turpmāk. Mēs ilgi briedām šai vietai. Visi citi piedāvājumi bija par salīdzinoši lielām naudām. Mērķis bija skaidrs, bija tikai jāmeklē. Kā es saku – katrai lietai savs pircējs, agrāk vai vēlāk mēs šo vietu noteikti atrastu.
– Kāpēc muiža vai pils, kāpēc ne kluss īpašums meža malā?
G.: Man jau no mazām dienām ir sapnis iegādāties kādu nelielu īpašumu ar vēsturi, kur būtu arī baudāma apkārtne. Vēlējos kaut ko iegūt Latvijā, lai to varētu sakārtot, lai par to lepotos ne tikai mēs kā ģimene, bet arī apkārtējie un Latvijas iedzīvotāji. Šeit sanāca labs komplektiņš, vēlējos, lai būtu mežiņš vai parks un ūdeņi, šeit tas viss ir. Pamazām sākam apgūt šīs vietas vērtības, kā tās labāk saglabāt, jo tas arī ir jāprot. Viss jātaisa pamatīgi un pārdomāti, svarīgi nestrēbt karstu un nedarīt ātri. Kā jau man teica Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē – sākumā ir daudz jākonsultējas, un tikai tad var sākt darīt. Šobrīd konsultējamies ar kaimiņu muižu īpašniekiem, braucam arī uz attālākām vietām, skatāmies, kā viņiem iet, ar ko viņi nodarbojas. Citiem izejas pozīcijas bijušas vēl sliktākas nekā mums, bet viss ir izdarāms. Pa mazumiņam, pa stūrītim jāvirzās uz priekšu.
I.: Ierunājas jau reizēm praktiskais latvietis, ka varējām taču iegādāties to meža maliņu un sen jau viss būtu tā, kā vajag. Bet paiet pāris dienas, un atkal ir darba spars turpināt. Bērniem arī šeit ļoti patīk. Viņi visi trīs mums ir lielie palīgi.
G.: Mums ir uzvārds Pavloviči, kas nāk no Polijas puses. Pirms gadiem mūsu ģimeni uzaicināja uz vienu saviesīgu pasākumu Cēsīs, kur bija sabraukuši Pavloviči no visas Latvijas. Tur uzzinājām, ka mūsu dzimtai Polijā esot piederējusi pils. Mēs atteicāmies no idejas to sameklēt, bet tad es sapratu, ka tomēr kaut kāda saknīte manī ir.
– Darba patiešām šeit ir ļoti daudz.
G.: Kultūras mantojuma pārvaldē galvenais jautājums bija – vai es apzinos naudas un spēka apjomu, kas šeit nepieciešams? Es apzinos. Tās ir ilgtermiņa lietas, restaurācijas procesi, kas prasīs arī ļoti daudz laika. Bet mums ir liels atbalsts, jo arī viņi bija ļoti patīkami pārsteigti, ka daudzi darbi jau paveikti. Mūsu muižai ir skaista vieta, bet demolējuma procents ir ļoti augsts. Atjaunošana prasīs daudz pacietības, un mums tās ir pietiekami. Mērķis ir zināms, uz to arī ejam. Man visi mērķi, ko esmu nospraudis, līdz pat šai dienai ir perfekti piepildījušies. Protams, tiem ir jābūt realizējamiem, nevis kaut kādiem sapņiem.
I.: Esam sapratuši, ka sākumā cilvēki tiek pārbaudīti – vai ir kārtīgi saimnieki, būs darītāji vai tikai runātāji. Daudzi grib vieglo naudu, un ar to arī viss beidzas. Tā kā pārvaldē redz, ka bez līdzfinansējuma, paši saviem spēkiem esam diezgan daudz izdarījuši, arī attieksme sāk mainīties.
G.: Ja vēl apkārtējie cilvēki piezvana un izsaka pateicību par rezultātu, tas ļoti morāli paceļ. Man esot viena negatīva īpašība – es neprotu lielīties. Stāstīt var visu ko, bet tikai tad, kad to novērtē no malas, tam ir nozīme. Lai darbi mani liela! Esmu sapratis, ka arī no negatīvas pieredzes ir jāpaņem pozitīvais. Piemēram, pils durvis, kas tika uzzīmētas, tika noraidītas. Tagad meklējam arhīvos, kā ir pareizi, lai varam iedot arhitektam uzzīmēt.
I.: Tas nav tik vienkārši. Ir Klaubera skices, kas arī mums ir zināmas, bet tās ir diezgan tālu zīmētas un tajās nav saskatāmas detaļas.
– Ko plānojat attīstīt Bramberģē?
G.: Mūsu mērķis ir piedāvāt cilvēkiem nakšņošanu un savu ēdienu, uzņemot viesus ģimenes lokā. Tas mums ļoti simpatizēja Eiropā, kur esam bijuši gan nelielās vēsturiskās mājiņās, gan lielākos īpašumos. Mēs redzējām to ģimeņu siltumu, un tas ir pavisam citādāk. Saimnieks izrāda savas antīkās mantas, izstāsta ģimenes stāstus. Tā nav viesnīca vai hotelis, bet būšana kopā ar viņiem. Arī mums ļoti patīk uzņemt viesus. Patīk jauni cilvēki un pieredze, ko ļoti aktīvi apgūstam šeit. Uzņemot cilvēkus, iepazīstamies ar viņu dzīves bagātību un pieredzi, un ir ļoti fantastiski dzirdēt skatu no malas.
G.: Vēlamies arī atjaunot maizes krāsni, lai cilvēkiem varētu piedāvāt siltu maizi. Tas būtu šīs muižas nelielais plusiņš. Ir, protams, daudz papildu mērķu, piemēram, parkam ir ļoti labs izvietojums, kur ar laiku varētu organizēt pasākumus. Šeit ir ļoti interesanta akustika.
I.: Saprotam, ka paies gadi, kamēr tiksim mājā, tādēļ skatāmies arī citas iespējas, ko piedāvāt cilvēkiem līdz brīdim, kad varēsim tikt telpās.
G.: Mēs katru gadu cenšamies izbraukt kādā ceļojumā. Eiropā biju pamanījis vienu interesantu lietu, ko vēlamies attīstīt arī šeit, – piedāvāt gan ārzemju viesiem, gan vietējiem iedzīvotājiem kvalitatīvu nokļūšanu līdz muižai ar vēsturiskiem spēkratiem. Tāpēc arī meklējām īpašumu maksimāli 100 kilometru rādiusā no Rīgas. Kad paši braukājām pa Eiropu, meklējām apmešanās vietas netālu no lielākām pilsētām, lai apkārt būtu citi apskates objekti. Pēdējā muižu īpašniekiem un pārvaldītājiem organizētā pasākumā es sapratu, ka mums liels pluss ir tas, ka blakus ir ceļš ar asfalta segumu un pieejams sabiedriskais transports.
I.: Mums ir ļoti laba vieta, jo šajā taisnē atrodas bagātīgs Zemgales puses piedāvājums. Īpatnēji ir tas, ka liela daļa jelgavnieku un tuvējās apkārtnes cilvēku nemaz nezina, kas tā tāda Bramberģes pils ir.
– Un kas tad ir šī pils? Ko esat izpētījuši par tās vēsturi?
I.: Pateicoties arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei, mums ir pieejami arhīvu materiāli. Mani pārsteidza tas, ka šo ēku kompleksu atrada tikai 70. gados, ja nemaldos, Spārītis kopā ar Lancmani, kuri esot staigājuši ekspedīcijā un pievērsuši uzmanību parkam. Tātad vēsturniekiem šī vieta iepriekš nav bijusi īpaši svarīga. 80. gados bija pirmā izpēte, kad tika restaurēti iebraucamie vārti uz Dobeli. Otrā pusē bijuši vārti uz Jelgavu. Kur īsti, tas nav zināms, bet, tā kā mazo māju pie ceļa sauc par vārtsarga māju, tad varētu būt aptuveni tajā vietā. Informācijas ir ļoti maz.
Ir paveicies, ka ir dažādi inventāra apraksti, kuros uzskaitītas mēbeles un lietas, kas atradušās pils telpās. Ir zināms fakts, ka 1671. gadā pili iegādājās hercoga Jēkaba sieva Luīze Šarlote, kura nopirka to jau gatavu un pielāgoja savām vajadzībām. Ir zināms, no kā iegādājās, bet nav zināms, kad pils celta, vismaz mēs neesam šādus materiālus atraduši. Kad Šarlote ēku nopirka, tā jau bija mūra un divstāvu, tātad to drīkstēja saukt par pili, jo tajā laikā muižas bija vienstāva un koka. Šī ir vecākā saglabājusies mūra ēka vismaz Zemgalē noteikti, un tā ir vienīgā ēka, kurā reāli ir dzīvojis hercogs Jēkabs. Šeit ir arī Baltijā vienīgie zināmie apdzīvojamie pagrabi.
Nozīmīgākais fakts, ka, pirms šo vietu iegādājās Šarlote, to sauca par Terpentīnu. Viņa to pārdevēja savas dzimtās vietas vārdā par Brandenburgu, kas pārlatviskojot laika gaitā kļuva par Bramberģi. Taču Šarlotes īpašumā šī vieta bija ļoti īsu brīdi, jo 1676. gadā viņa nomira, novēlot īpašumu meitām, bet kaut kāda iemesla dēļ mantojums netika sadalīts un nonāca Krievijas impērijas kroņa īpašumā. Vēlāk pils tika iznomāta, un ap 1900. gadu to nomāja filozofijas profesors Zālīte, kurš to izveidoja par skaistu konfekti ar greznām mēbelēm un interjeru. Te viesojās ministri un citi viesi, no tiem laikiem pils ir iesaukta par medību pili. Pēc kariem no skaistuma nekas vairs nebija palicis pāri.
– Tātad Bramberģes pils, nevis muiža.
I.: Nekustamā īpašuma nosaukums ir Bramberģes pils, bet rakstos un arhīvos dominē abi vārdi. Mēs saucam par pili.
G.: Nākotnē piesaistot tūristus, maza pils varētu būtu interesantāka par muižu. Mums Latvijā nav daudz piļu.
– Katrā kārtīgā pilī ir jābūt arī savam spokam.
G.: Mēs uzaicinājām vienu cilvēku ar pārdabiskām spējām. Bija lasītas negatīvas lietas par šo vietu, tādēļ vēlējāmies uzzināt vairāk.I.: Ir teika, ka šeit bijis moku pagrabs, kur nepaklausīgie zemnieki pērti ar ādas pletnēm, taču, lasot vēsturi, tam negribas ticēt, jo Šarlote esot labi attiekusies pret zemniekiem un bada gados devusi tiem naudu.
G.: Gribējām arī zināt, vai parkā kara laikā nav apglabāti karavīri, jo, plānojot kādas darbības, negribējām, lai tas negatīvi atspoguļotos uz mums. Tādēļ vēlējāmies noskaidrot, kas šeit bijis, kāpēc muiža ir tik labā stāvoklī, ņemot vērā to, ka tā bijusi tukša vismaz pēdējos trīsdesmit gadus. Ar sievu jutām, ka te ir kāds, kas to visu sargā.
I.: Un tas cilvēks teica, ka šeit parkā ir sieviete baltā, kura visu pieskata un pret mums ir labvēlīga. Iespējams, tā ir Šarlote.
G.: Gribam ticam, gribam neticam. Taču es jūtu, ka mums no augšas kāds visu laiku palīdz visos virzienos.
I.: Ir vēl kāda interesanta lieta – Šarlotei ar hercogu Jēkabu bija deviņi bērni, divām meitām doti vārdi Sofija un Marija. Mums tas bija liels pārsteigums, jo tā sauc mūsu meitas.
– Kas paši esat pēc profesijas?
G.: Mēs iepazināmies doktorantūras laikā Ķīmijas fakultātē. Esmu ķīmijas tehnologs koksnes kompleksās pārstrādes virzienā. Ilgus gadus strādāju Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, veicu dažādus pētījumus un piedalījos projektos.
I.: Es savukārt pabeidzu materiālzinātnes programmu, bakalaura un maģistra noslēguma darbos pētot polimērus.
G.: Vispār tas ir interesants stāsts, jo jaunībā man bija grūti iedomāties, ka es varētu studēt augstskolā, jo agri jau sāku strādāt. Arī ķīmija man nekad nav padevusies. Jau Rīgas Valsts tehnikumā mēs sākām braukt praksē uz Vāciju un citām valstīm, un sapratu, ka man Eiropa simpatizē. Pēc tehnikuma stājos Tehniskajā universitātē arhitektos, kur tomēr netiku. Iestājos kursā “Koksnes kompleksā pārstrāde”, kas man likās interesants virziens. Mācoties tur, ļoti daudz braukājām pa Latviju un Eiropu.
Koki ir ļoti daudzveidīgi. Es pats studēju un disertāciju pabeidzu par vienu koku – saldo ķirsi. Pēc īpašībām šis koks ir vienkārši fantastisks, tam ir ļoti skaista, bet arī dārga koksne. Starp citu, šie divi krēsli, ko nopirkām pēc sludinājuma, ir gatavoti no saldā ķirša. Lai būtu vēl interesantāk, lasot arhīvos, mēs atradām, ka Bramberģes pilī oriģinālās mēbeles bija no saldā ķirša.
