Esam pieredzējuši ne vienu vien pagājušo laiku zvaigznes nožēlojamu mēģinājumu ielēkt sen aizgājušā vilcienā un vecu veiksmes formulu apnicīgu pārgremošanu.
Esam pieredzējuši ne vienu vien pagājušo laiku zvaigznes nožēlojamu mēģinājumu ielēkt sen aizgājušā vilcienā un vecu veiksmes formulu apnicīgu pārgremošanu. Latvju jaunā viļņa pionieru “Dzelteno pastnieku” atgriešanās pēc 14 gadu klusuma apliecina, ka iespējams arī šādu bēdīgu gadījumu iepriecinošs pretstats. Šovakar par to varēs pārliecināties “Jelgavas balto kreklu” apmeklētāji.
1982. gadu, kad “pastnieku” bundzinieks Ilgvars Rišķis aizgāja armijā un mājās palicēji viņu aizstāja ar bungumašīnu, varētu uzskatīt par tolaik jaunās grupas skanējuma pakāpeniskas, bet sistemātiskas elektronizācijas sākumu, kas pēc kopmuzicēšanas pārtraukšanas deviņdesmitajos turpinājās grupas basista Ingus Baušķenieka solodaiļradē. Viņa paša atstāstījumā tā izklausās pēc ceļa, kura kilometru stabiņi ir jaunatrasti skaņas pārveidotājagregāti. Ekstrēms piemērs viņa solodarbības laikā bija uzstāšanās tautiešiem Anglijā kopā ar sievu Edīti. “Dzīvais koncerts” nozīmēja diskešu veiklu pārlādēšanu datorā.
Tagad tikpat pilnīga ir sintezēto skaņu neklātbūtne pagājušogad atdzimušo “pastnieku” koncertsastāvā (oriģināldalībnieku trio: Ingus Baušķenieks (basģitāra, balss), Viesturs Slava (ģitāra, balss), Ilgvars Rišķis (bungas)). Vai skrupulozs “studijas rūķītis”, ko, izvērtējot “pastnieku” slavenākās dziesmas “Milžu cīņa” ierakstu, visvairāk sajūsmināja tāda nianse kā zvaniņa pārliecinošais skanējums, ne mazāk pārliecinoši spēj piemēroties tādam “askētiskam” koncerta instrumentārijam kā ģitāra bungas un bass? Izrādās – var. Un kā vēl!
Šā gada klubu turnejas pirmās uzstāšanās vietas Rīgas “Balto kreklu” personāls pagājušopiektdien par vietu trūkumu garderobē sāka raizēties pusstundu pirms koncerta sākuma. Koncertā viss bija, kā nākas. Arī tā prāvā klausītāju daļa, kurai “pastnieku” pirmo albumu ierakstīšanas laikā varētu būt bijis viens vai divi gadi, vakara varoņus nesajauca ar kādu nesen dibinātu “post punk” grupu, nejauca arī dziesmu vārdus un saskanīgi dziedāja līdzi solista balsij, kas, piemēram, astoņdesmito hita “Vakara zupa” piedziedājumā ieguva gluži vai “hardcore” ansambļa vokāla cienīgu agresivitāti.
“Buņģiera” Ilgvara izdarības, kariķējot padzīvojušas rokzvaigznes heroiskos žestus, Ingus Baušķenieka labi pazīstamā puszobgalīgā, pusneizdibināmā intonācija, piesakot “slaveno grupu “Dzeltenie pastnieki””, solot dziesmas par mīlestību, uzmundrinot publiku ar tādiem komplimentiem kā “jums ļoti piestāv jūsu skumjās sejas izteiksmes” vai “es tā nevarētu” (par spēju dīdīties dejassolī pie, Ingusprāt, pilnīgi nedejojamas dziesmas “Mēness deja”).
Īsāk sakot, augšāmcēlušies “pastnieki” nav zaudējuši ne nieka no spējas būt vienlaikus klauniski uzjautrinošiem, ironiski piezemētiem un ģeniāli vienkāršiem.
Koncerta sākumā Viestura Slavas ģitārai pārtrūka stīga. Ingus vārdiem, kolēģis nedaudz aizmirsies pacilājošā sajūtā, it kā spēlētu uz veselām septiņām, nevis sešām. Bet arī tas neesot nekas ārkārtējs, pats Ingus kādu laiku basu spēlējis tikai uz trim. Pāris koncertu astoņdesmito gadu nogalē šādi nospēlēts arī Jelgavā, tēva dzimtajā pilsētā, kur vecumā, kad zods līdz galda malai nesniedzas, Ingus, kā pats izsakās, “apguvis smalkas manieres”. Bet, runājot par nākotni, “septītās stīgas sajūtai” līdzīgu pacilātību viņš izjutīšot, kad trio vienosies par nākamā albuma ieraksta laiku.
