Jau maijā Latvijas dzelzceļa 155. darbības gadā valsts akciju sabiedrība «Latvijas dzelzceļš» laidusi tautā aizraujošu aplikāciju «Dzelzceļa spēle. Toreiz un tagad». Tā aicina gan jauniešus, gan visu citu vecumu pētniekus ceļot pa Latviju un 155 vietās ar viedtālruni uzņemt fotogrāfijas un izveidot fotokolāžas par dzelzceļa vēstures objektiem. Čaklākos un veiksmīgākos gaida «Latvijas dzelzceļa» sarūpētas pārsteiguma balvas. Spēle turpināsies līdz 30. septembrim. Plašāka informācija par to iegūstama mājaslapā www.dzelzcelam155.lv.
Vecie telefoni šoreiz neder
Lai piedalītos spēlē, vispirms viedtālrunī vai planšetē (no aplikāciju veikala «App Store», ja lieto «iPhone» vai «GooglePlay», ja tālrunis atbalsta «Android» operētājsistēmu) bez maksas lejupielādē aplikāciju «Dzelzceļa spēle. Toreiz un tagad». Tad šajā aplikācijā jāreģistrējas spēlei ar savu «Facebook» profilu, draugiem.lv profilu vai e-pastu. Pēc tam objekti jāsāk meklēt dabā. Par katru apmeklētu un ar spēles aplikāciju nofotografētu objektu saņem piecus punktus. Par dalīšanos ar ziņu par punkta apmeklējumu savā profilā sociālajā tīklā iegūsti vēl vienu papildu punktu. Punkti tiks ieskaitīti tikai tad, ja dalībnieka nofotografētajā bildē būs redzams tieši tas pats objekts un tādā rakursā, kā tas ir vēsturiskajā bildē. Maksimālais punktu skaits, ko var saņemt par vienu apmeklētu objektu, ir seši. Maksimālais punktu skaits, ko var saņemt, apmeklējot visus 155 objektus, – 930. Punktu krāšanai viens dalībnieks spēlē var izmantot ne vairāk kā divas viedierīces.
Aicina pamanīt Dalbes staciju
Četri meklējamie punkti atrodas dzelzceļa līnijā Jelgava–Rīga. Viens no spēles veidotājiem akciju sabiedrības «Latvijas dzelzceļš» industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs domā, ka dzelzceļa vēstures faniem Rīgas–Jelgavas līnija gan skaitās viena no neinteresantākajām, jo tā ir taisna, bez gleznainiem līkumiem, turklāt arī mūsdienīgi elektrificēta. «Elektrība gan saimnieciski, gan ekoloģiski ir ļoti laba lieta, taču, cik zinu, dzelzceļa vēstures faniem tā nepatīk. Tie vēlas pētīt pēc iespējas senākas būves,» saka T.Altbergs. Taču, viņaprāt, arī Jelgavas līnijā var atrast savu pievilcību. T.Altbergs aicina pievērst uzmanību drīz jau simt gadu vecajai Dalbes stacijai. «Viens skats uz Jelgavas staciju, ko spēlē ir prasīts nofotografēt, ir trīsdesmitajos gados uzņemts no dzelzceļa viadukta jeb, kā jelgavnieki saka, gaisa tilta, kas no pilsētas centra aizved uz Lietuvas šoseju. Šis viadukts septiņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā tika atjaunots un kalpo vēl tagad. No tās pašas vietas uzņemt jaunu fotogrāfiju nav problēmu.
Atrod tiltu, kam nozagti divi laidumi
T.Altbergs atklāj, ka spēlē netrūkst arī «cieto riekstu» jeb grūti atrodamo objektu, kāds, piemēram, ir šaursliežu bānīša tilts pār Bārtas upi līnijā Liepāja–Rucava, kas pastāvēja no 1916. līdz 1960. gadam. Pašu līniju un šo tiltu būvēja vācu karavīri Pirmā pasaules kara laikā. «Saistībā ar Bārtas tiltu spēlē ir tāds humors, ka šo objektu šodien ir grūti pazīt. Nezin kuros metāllūžņu nodošanas buma laikos ir nozagti divi tuvāk krastiem esošie tilta laidumi. Palicis tikai vidējais, kas atrodas virs upes vidus un ko zagļi nevarēja nocelt,» pasmaida T.Altbergs.
Pie grūtākajiem objektiem viņš pieskaita arī Lazdukalna staciju Latgalē. Tā atradusies šaursliežu līnijā starp Rēzekni un Balviem. Industriālā mantojuma eksperts stāsta: «Domāju, šodien liela daļa Bērzpils vai Lazdukalna iedzīvotāju nemaz nezina, ka viņu pagastos ir bijis dzelzceļš. Taču trīsdesmitajos gados, attīstot lauku infrastruktūru, tāds tika uzbūvēts. To izmantoja arī kūdras vešanai. Tomēr galu galā šādam ne tik blīvi apdzīvotajam apvidum vairāk piemērots izrādījās autotransports. Šis bija viens no pirmajiem šaursliežu dzelzceļiem, ko piecdesmito gadu beigās likvidēja. Taču Lazdukalna stacijas ēka vēl šobaltdien ir saglabājusies. Pie tās redzama plāksne ar paskaidrojošu uzrakstu, ka ugunsdzēšamie rīki ir atrodami pie stacijas dežuranta.»
Divās nedēļās izdarīja trīs mēnešos plānoto
Katru mēnesi ar informātikas sistēmas (tajā tiek glabāti dati par dalībnieku uzkrātajiem punktiem) palīdzību tiek noteikti trīs uzvarētāji – dalībnieki, kas mēneša laikā ieguvuši vislielāko punktu skaitu. Vienādu punktu skaita gadījumā par uzvarētāju tiek atzīts tas, kas agrāk sasniedzis šo punktu skaitu. Uzvarētāju vārdi tiek publicēti spēles aplikācijā, un tie saņem balvas.
Pieredze rāda, ka spēlējot var krist azartā – gribas veidot fotokolāžas un apgūt arvien jaunus objektus. To apliecina cēsnieku Ozoliņu ģimenes piemērs. Māte Inga un meitas Kristīne un Zane maijā ieguva maksimālo punktu skaitu – 930. Visas trīs ir aktīvas Latvijas apceļotājas. Kopsummā mērojot apmēram piecus tūkstošus kilometru, viņas divu nedēļu laikā apmeklēja visus 155 spēles objektus. Dāmas stāsta, ka ģimeni spēlē iesaistīja tētis, kas pats gan tajā nepiedalījās. Maija uzvarētājas atzīst: «Sākām ar Cēsu staciju, Bušlejas pārbrauktuvi un Raunas tiltu. Jau pēc pirmajiem trīs apmeklējumiem aplikācija iepatikās un gribējās to izmantot vēl. Mūsu ģimenei viens no hobijiem ir slēpņošana («Geocaching»). «Dzelzceļa spēle. Toreiz un tagad» ir visai līdzīga. Sākotnēji nemaz nebija plānots apmeklēt visus prasītos 155 punktus. Tas likās gandrīz neiespējami. Bet, kad ieraudzījām, ka spēlētāju sarakstā esam ieguvušas pirmās trīs vietas, nolēmām, ka vasaras gaitā apceļosim visus punktus. Taču adrenalīns darīja savu – to, ko bija plānots izdarīt visā vasarā, izdarījām divās nedēļās.» Ozoliņu ģimene parasti vasarā devusies ceļojumā ar auto pa Eiropu, taču šoreiz līdzekļi iztērēti dzelzceļa spēlei. Labu rezultātu parāda arī jūnija līdere Aija Čekstere-Janaite. Mēnesis ir tikai pusē, bet viņa ieguvusi jau 438 punktus.
Latvijā dzelzceļus būvēja privāti
Pirmais dzelzceļš pasaulē tika uzbūvēts Anglijā 1825. gadā. T.Altbergs paskaidro, ka Latvijas dzelzceļa 155 gadi tiek rēķināti, par sākumu pieņemot Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanu 1861. gadā. Var piebilst, ka, būvējot līniju no Sanktpēterburgas uz Varšavu, dzelzceļš Latvijas teritorijā (Kārsavā, Rēzeknē un Daugavpilī) ienāca jau gadu pirms tam. Taču šī līnija tika pabeigta un sāka darboties tikai 1862. gadā. T.Atbergs uzsver, ka Rīgas–Daugavpils dzelzceļš bija privāts. To būvēja Rīgas Biržas komiteja, kas ņēma aizņēmumu bankā. «Dzelzceļu gan arī privāti nevarēja būvēt bez Krievijas cara atļaujas. Tika saņemtas arī Krievijas valdības garantijas – ja netiks gūta vajadzīgā peļņa, valsts kompensēs bankas procentus,» stāsta T.Altbergs. Rīgas–Daugavpils līnija sākotnēji pārņēma kravas no Daugavas. «Pa dzelzceļu uz ostām veda labību un pat Sibīrijas sviestu, kam bija pielāgoti speciāli vagoni un kas bija ļoti iecienīts Anglijā,» stāsta T.Altbergs. Viņš piebilst, ka arī Jelgavas dzelzceļa līniju privāti būvēja Rīgas Biržas komiteja, tikai vēlāk tā nonāca valsts īpašumā.
Sadarbībā ar «Latvijas dzelzceļš»
