Pagājušonedēļ dejotāji no 12 valstīm tikās 5. Starptautiskajā tautas deju festivālā «Sudmaliņas», kura koncerti notika daudzviet Latvijā.
Pagājušonedēļ dejotāji no 12 valstīm tikās 5. Starptautiskajā tautas deju festivālā «Sudmaliņas», kura koncerti notika daudzviet Latvijā. Sestdien festivāla Novadu dienas ieskandināšanā Zemgales pagastos un Jelgavas Ledus hallē organizētajā novada deju svētku koncertā kopā ar mājiniekiem piedalījās četri ārzemju kolektīvi. Viņu vidū – Jelgavā kopš otrdienas gaidītais «Macuixochitl – Xochipilli» no Meksikas.
Ja vārdus, kas 5. Starptautiskā tautas deju festivāla «Sudmaliņas» atklāšanas koncertā izskanēja kā pieteikums līdzīgi nosauktai dejai, nedaudz pārfrāzētu «dziedi vai raudi, bet koncertam jānotiek» un attiecinātu uz noskaņojumu, kas festivāla Novadu dienā valdīja Jelgavas Ledus hallē, precīzi raksturotu saspringtību un steigu, kurā beidza ritēt naktī sāktie priekšdarbi. Hallē un laukumā pie tās pašmāju un ārzemju kolektīvi atkārtoja pazīstamos deju soļus vai, iejukuši netālajā drūzmā pie halles ieejas, kopā ar apmeklētājiem gaidīja pilsētā vēl nebijušu notikumu – apliecinājumu tam, cik veiksmīgi rīkotāju komandai, viņu vadītājas režisores Dzintras Zimaišas vārdiem izsakoties, būs izdevies tikt galā ar šādos gadījumos neizbēgami sastaptām gluži neparedzētām šķietami sīkām problēmām, kuru nepienācīga novērtēšana var izrādīties sarīkojumam liktenīga.
Zemgales novada deju svētkus vadīja veiksme. Ņemot vērā faktu, ka Jelgavā šāds sarīkojums telpā ar īpašām piemērošanas prasībām notika pirmoreiz, par veiksmi noteikti var uzskatīt gan to, ka dejotāji, jau koncerta vidū, krizdami uz 22 grādu karstumā slidenas kļuvušās laukuma grīdas, neiedzīvojās traumās, kas liegtu viņiem uzstāšanos turpināt, gan arī mērenos un mainīgos panākumus skaņas «frontē» cīņā ar halles reverberāciju.
Arēnas seguma problēmas (kuras kā pirmos piemeklēja polkas ritmā dejošos Zemgales novada apvienotos kolektīvus un no kurām nebija pasargāts pat jelgavniekiem jau pazīstamā «Pēterburgas suvenīra» tehniskais slīpējums) netraucēja novērtēt virsvadītāju pārdomāto deju zīmējuma apvienojumu ar gaismotāju centīgo veikumu. Viskrāšņākā aina, protams, pavērās tiem, kas svētku kopdarbu (no prologa Aldas Skrastiņas «puķu pļavā», līdz dejotāju un rīkotāju izveidotajai «Sudmaliņu» zīmei koncerta noslēgumā) vēroja no augšējām tribīnēm. Ne viens vien pirmajās rindās sēdošais, tuvplānā aplūkodams atsevišķo sniegumu iekļaušanos kopainā, droši vien atmiņā atsauca virsvadītāja veterāna Viļa Ozola pausto pārliecību par gadsimta vidū iesāktās latviešu tautas deju kustības uzdevumu ikvienā kopā sanākšanas reizē – precizitātē un enerģiskumā apliecināt gluži fiziski sajūtamajā dzīvelīgumā kūsājošo tautas vitalitāti.
«Interesanti redzēt no visas pasaules sabraukušo dalībnieku sniegumu, brīnišķīgi izjust šejieniešu viesmīlību un draudzīgumu,» pirms koncerta Staļģenē Novadu dienas rītā festivāla iespaidos dalās Velimirs Staničs, kas horvātu kultūras centra «Napredak» ansamblī spēlē tamburu – formas ziņā ģitārai līdzīgu četrstīgu instrumentu. «Gandrīz viss redzētais mums bija kas pavisam jauns, piemēram, latviešu tradīcija dejot kopā lielā pulkā. Īpaši man patika krievu dinamiskais sniegums. Tas ļoti atšķiras no mūsu novadam raksturīgās vienmuļās griešanās aplī.»
Kultūras centrā «Napredak» («Panākumi»), kas darbojas Podravski Podgajicu ciematā netālu no Osijekas Slavonijā Horvātijas austrumos, dažādu autentiskās tautas mākslas formu saglabāšanas darbā apvienojušies ap simt aktīvistu (pavisam ciematā, kas lepojas ar gadsimtiem senu vēsturi, ir nepilns tūkstotis iedzīvotāju).
Viesi rādīja arī kaimiņos – Serbijā iekļautajā Vojevodinā – mītošo tautasbrāļu trīs deju iestudējumu, vienā no tām, Velimira vārdiem, «puiši meitu priekšā sacenšas dejošanas veiklībā» (soļu izmanīguma sacensība noritēja ap dzēriena pudeli, no kuras pēc tam devīgi tika cienāti skatītāji). Šis priekšnesums pavadīja arī horvātu kora uzstāšanās programmu Ledus hallē.
«Līdz Frankfurtei lidojām. Tālāk vajadzēja ceļot ar vilcienu un autotransportu. Nevarētu teikt, ka tas mūs pārāk nogurdināja, taču nokavējāmies, jo dienu iznāca pavadīt Polijā, lai noformētu Lietuvas vīzu, un Lietuvā, lai varētu nokļūt šeit,» neparedzētos ceļā gadījušos šķēršļus atklāj Kristina Luna Baesa no ilgi gaidītā, vistālāk braukušā viesu kolektīva «Macuixochitl – Hochipuilli». Arī viņiem spilgtākos festivāla iespaidus sagādājusi «Pēterburgas suvenīra» uzstāšanas, ko meksikāņu ansambļa vadītājs Hosē Andress Sančess Sarate vērtē kā «brīnišķīgu darbu un augstu mākslinieciski tehnisko līmeni». «Mūsu tērpi un dejas ir eiropeiskas izcelsmes, krāsainība – no Meksikas,» H.A.S.Sarate saka par divu kultūru sintēzi «Macuixochitl – Hochipilli» tautasdejās.
«Visu poļu deju pamatā ir pāra attiecībās izdejotā puiša un meitenes saruna,» savas tautas mākslas romantiku, kas raksturīga arī pusgadsimtu vecā kolektīva mājvietā Austrumpolijā (Ļublinas pusē) sastopamajai tautas daiļradei, skaidro tautas deju un dziesmu kopas «Povisle» vadītāja Aleksandra Rolska.
«Ļoti daudz koncertu un nodarbību,» viņa saka par festivāla piesātināto programmu, «Nav atlicis laika apskatīt ne Rīgu, ne Aizkraukli, ne Jelgavu. Bet prieku sagādā tas, ka ar deju nodarbojas tik daudz jauniešu. Šurp braucot, domāju, ka arī jūsu tautas deju kustību pēc neatkarības atgūšanas piemeklējis tāds pats apsīkums, kāds mūsējo lielo pārmaiņu laikā daudz agrāk. Biju patīkami pārsteigta. Tas ir brīnišķīgi!»
Svētdien «Sumaliņu» dalībnieki pulcējās noslēguma sarīkojumā Liepājā. Ar Lilitas Jansones «Sēju vēju» koncertu ievadīja pagājušo deju svētku pirmās vietas ieguvēji «Lielupe».
