Lieliskais četrinieks – tā meitenes nereti dēvējot draudzē. Lieliskais četrinieks ir vidusskolnieces Nelda un Egita Ozolinkevicas, Elīna Čakste, Vineta Konute. Gadus sešus meitenes dzied savam un citu priekam.
Lieliskais četrinieks – tā meitenes nereti dēvējot draudzē. Lieliskais četrinieks ir vidusskolnieces Nelda un Egita Ozolinkevicas, Elīna Čakste, Vineta Konute.
Gadus sešus meitenes dzied savam un citu priekam. Visas izaugušas mazāk vai vairāk dziedošās ģimenēs. Māsas Nelda un Egita dažreiz sacer kādu dziesmiņu.
Arī šogad Ziemassvētkiem viņām ir padomā skanīgs jaunums. No visām četrām Egita ir vienīgā, kas mācās mūzikas skolas Kordiriģentu nodaļā. Pārējās iztiek ar Dieva doto talantu.
Neskatīties uz skābām sejām
Meitenes sevi sauc par slavēšanas grupu. Ar ko atšķiras slavēšanas grupa no vokālā ansambļa un vai vispār ar kaut ko atšķiras?
Elīna: “Slavēšanas dziesmas dzied Dievam, citas – cilvēkiem. Koncertā nodziedam, klausītāji aplaudē, un viss. Kaut arī dziedam cilvēkiem, klausītāju noskaņojums dziedāšanas kvalitāti ietekmē maz, bet slavēt ir grūti. Sevišķi, ja svētdienās ieraugi visapkārt nospiestas, drūmas sejas.”
Nelda: “Jā, grūti slavēt, ja apkārt ir depresīvi cilvēki. Citreiz mācītājs palīdz. Viņš saka: ja redzat skābas sejas, taisiet ciet acis, neskatieties uz viņiem. Tas palīdz.”
Meitenes svētdienās savā draudzē dzied trīs reizes mēnesī, vienu svētdienu atstājot vecākās paaudzes dziedātājiem.
No citas pasaules iznākot
Pansionāti, psihiatriskā slimnīca, draudžu nometnes – kur meitenes, tur dziesma. Viņas neslēpj pārsteidzošu faktu, ka pansionātā ir vieglāk dziedāt nekā draudzē. Vecās tantiņas tur ir priecīgas un pateicīgas par visu. Dažreiz traucē tā īpatnējā smarža, kas ir pansionātā. Un grūti iet, kad jādzied istabiņās gulošajiem vecīšiem.
Bet draudze ir kritiskāka. Vienmēr ir kas tāds, kas neder. “Cik var dziedāt tās vecās dziesmas! Bet, kad dziedam jaunās, – vārdus nezina, atkal slikti, nevar dziedāt līdzi. Beigās laimīgi, ja atgriežamies pie vecajām.”
Egita: “Psihiatriskajā slimnīcā izpildām priecīgas dziesmiņas, lai bērni var plaukšķināt un dungot līdzi.” Elīna: “Kad izeju ārā, pārņem dīvaina izjūta, it kā neesmu bijusi savā pasaulē. Grūti adaptēties normālā vidē.” Egita: “Tas ir dīvaini, ka bērniem jāatrodas šādā vietā. Daudzi tur ir no bērnunamiem. Kad pagājušajā gadā Ziemassvētkos dziedājām, dažām audzinātājām nobira asara.”
Kritika sāp, bet – noderīga
Cik ilgi var dziedāt, lai dziesmas neapsīktu?
Egita: “Kamēr ir kas klausās, pēc tam var turpināt, kad vairs neviens neklausās. Dziedam sienām, griestiem, atveram logus, lai dzird kāds garāmgājējs. Slavēšanai nav nepieciešama skatuve un aplausi. Var teikt, ka savās ģimenēs esam otrā maiņa. Dziedāja vecāki, tagad dziedam mēs.” Elīna iebilst, ka viņas mamma vēl turas un no skatuves nav nogājusi. Nelda atzīst, ka smagāko kritiku viņas ar Egitu saņem no sava tēva – draudzes dīdžeja. “Kritika dažreiz arī sāp. Savā ziņā tas tomēr ir labi.
