Tirkīzkora ansamblis svētdien pulksten 14 aicina uz piecu gadu jubileju.
Jelgavas Tirkīza zilais zemes koris, latviešu populārās (un ne tikai) mūzikas pieredzējušā izpildītāja Žorža Siksnas prasmīgi vadīts, panākumus TV šovā «Koru kari» guvis jau labi pasen, tomēr tā dalībnieku aktivitātes nerimstas – dzīvespriecīgie kora jaunieši redzami un dzirdami te vienā, te citā pasākumā.
Nu afišas aicina uz Tirkīzkora ansambļa piecu gadu jubilejas koncertu. Kārtējā mēģinājuma sākumā izdevās uzaicināt uz sarunu kolektīva māksliniecisko vadītāju Žoržu Siksnu.
– Tas bija TV3 šovs «Koru kari 2», kas Tirkīza zilo zemes kori no Jelgavas iecēla saulītē, pareizāk gan laikam teikt, televīzijas prožektoru gaismā. Kāds bija iesākums, kam radās ideja, ka jums jāpiedalās šajā pasākumā?
Mani vienkārši uzaicināja, apelējot pie tā, ka esmu Jelgavā dzimis (faktiskā dzimšanas vieta gan ir Augstkalnes pagasts) un mācījies (Ž.Siksna Jelgavas Mūzikas vidusskolā pabeidzis klarnetes klasi – red.), pienācis laiks aizstāvēt savas pilsētas godu. Piekritu bez lielas šaubīšanās, jo jau pirmajās atlasēs redzēju, ka Jelgavā ir ļoti daudz labu un muzikāli talantīgu audzēkņu – uz 16 vietām pieteicās gandrīz 160 dalībnieku. Pat iztikām bez speciālas Mūzikas vidusskolas piesaistes, jo bieži vien ir grūti no akadēmiskā žanra pārorientēties uz populāro mūziku, to zinu pēc savas pieredzes. Visvairāk tika izmantoti Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirziena audzēkņi, bet bija ne tikai jelgavnieki, netrūka jauniešu arī no tuvākas vai tālākas apkārtnes.
Tad Mārīte (Noras Bumbieres fonda vadītāja, pazīstamās dziedātājas māsa Māra Zustrupa – red.) mani iepazīstināja ar diriģentu Ingu Leilandu. Apskatījies pirmos mēģinājumus un redzējis, kā strādā Ingus, sapratu, ka tā lieta varētu iet.
– Dalības «Koru karos 2» mērķis līdz ar otro vietu kopvērtējumā (uzvarēja Madonas Zaļais koris, ko vadīja arī Jelgavas Mūzikas vidusskolu absolvējusī Ieva Kerēvica), lai gan radās sarežģījumi ar skulptūras atklāšanu, īstenots – piemiņas zīme mūsu slavenajai novadniecei Norai Bumbierei skvērā aiz Jelgavas kultūras nama reāli pastāv, un katrs tēlnieka Kārļa Īles darbu var apskatīt un izteikt savus atzinīgos vai paļājošos komentārus. Taču jūs, tāpat kā vēl daži TV šova kolektīvi, savu darbību turpinājāt – radās Tirkīza kora ansamblis.
Ne jau visi, protams, bet aktīvākie mūsu kora dalībnieki izteica vēlmi turpināt. Tā kā uz pilnu kora sastāvu vairs nevarējām pretendēt tīri kvantitatīvi, 2011. gadā startējām Latvijas vokālo ansambļu skates Zemgales kārtā kā Jelgavas Tirkīza kora ansamblis. Tikām finālā un arī vēlāk visai sekmīgi turpinājām savu dalību vokālo ansambļu skatēs. Tas ir tāds labs atskaites punkts un prasa regulārus mēģinājumus.
Prasības gan ir nedaudz citas kā TV šovos – jāprot dziedāt arī akustiski un a capella.
No tā kora, kas dziedāja «Koru karos» pirms pieciem gadiem, palikuši tikai trīs dalībnieki, ieskaitot diriģentu Ingu Leilandu, – tie ir Inita Kuģe un Katrīna Kreile.
– Jubilejas koncertā taču būsiet vairāk par trijiem?
Tirkīza ansamblis pa šiem gadiem ir atjaunojies, un tagad esam divpadsmit – trīs «vecie» un deviņi jaunie. Bet daži no jaunajiem ir itin spēcīgi – piemēram, bass Jurģis Marcinkevičs mācās vokālistos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Netrūks arī viesu – Anete Kotoviča, Ineta Rudzīte, Nauris Rolavs. Koncertmeistars būs Anatolijs Livča. Gaidām ciemos arī grupu «Tirkizband».
– Pats sevi dziedošajam Tirkīzkora ansamblim nepieskaitāt?
Nē, es sēžu malā un dodu «vadošus norādījumus», kas dažkārt ir daudz grūtāk nekā pašam atrasties uz skatuves. Atceros šovu, kur vieglāk bija aiziet nodziedāt kopā ar jauniešiem nekā sēdēt un to visu klausīties.
– Es savukārt atceros iestudējumu, tapušu jau pēc «Koru kariem», kad arī pats bijāt uz skatuves. Ja nemaldos, 2011. gadā tapa programma «Melodijas spēks» ar Raimonda Paula mūziku un Annikas Andersones režiju un horeogrāfiju, kur līdzās Tirkīza kora ansamblim bija gan mūsdienu deju grupa «Benefice», gan Jelgavas 4. vidusskolas koris «Spīgana».
Annika mums palīdzēja ar horeogrāfiju arī «Koru karos», bet šoreiz ar savu padomu līdzēja Raimonds Pauls, ieteikdams veidot kādreiz Dailes teātrī izrādīto mūziklu «Meža gulbji» (Māras Zālītes teksts) kā koncertuzvedumu. Savukārt otrajai daļai, arī pēc Maestro ieteikuma, izraudzījāmies Ādolfa Alunāna kuplejas no trim izrādēm – «Džons Neilands», «Mucenieks un muceniece», «Draudzes bazārs».
Diemžēl no tā ansambļa sastāva arī vairāki jau ir aizgājuši, toties vietā nākuši jauni. Un kas patīkami – nāk tie, kas patiešām grib dziedāt. Un ne tikai tādi, kas mērķē uz profesionāļiem, bet arī topošie zobārsti, starptautisko lietu speciālisti un citi studenti. Protams, pamata zināšanām mūzikā jābūt.
– Pa šo laiku esat izpaudušies dažādos žanros, neslēpšu – ar to es domāju garīgās mūzikas koncertus dievnamos. Tajos gan dziedat arī pats, izmantojot savu akadēmiskā žanra solista pieredzi.
Arī koncertprogramma baznīcās faktiski bija mana ideja. Patīkami, ka Tirkīzkora ansamblis cenšas turēties līmenī, lai klausītājiem dāvātu skaistus mirkļus. Kā man atzinušies ansambļa dziedātāji, saskarsmes strāvas ar publiku baznīcā ir daudz citādākas, nekā uz apgaismotas skatuves «slēpjoties» aiz mikrofoniem. Kā reiz izteicās Ingus Leilands, brīžiem tiešām rodoties saikne ar ko dievišķu, «tā ka pat asaras grūti novaldīt».
– Jau pieminējām «Tirkizband», kuras dalībnieki kādreiz piedalījās arī «Meža gulbjos» un garīgās mūzikas programmās. Kāpēc tomēr galu galā no viena Tirkīza zilā zemes kora radās divi kolektīvi – Tirkīzkora ansamblis un grupa «Tirkizband»?
Laikam jau «Tirkizband» sajuta, ka paši spēj tikt galā. Agrākajiem kora dalībniekiem – Madarai Rubenei, Uldim Timmam un Gundaram Caunem – pievienojās vēl Erita Karlsone, un izveidojās jauna, patstāvīga vienība. Es domāju, ka šajā gadījumā ieguvušas abas puses – «Tirkizband» var pašizpausties, atskaņojot savas kompozīcijas, mēs savā ansamblī savukārt esam pieraduši pie tā stila, ko savās aranžijās demonstrē Ingus Leilands. Un nemaz neslēpjam, ka esam amatieru kolektīvs, kurā galvenais ir dziedātprieks, nevis materiālā puse. Citiem var būt arī citas domas un mērķi.
– Tomēr nezinātājam var rasties jautājums – kāpēc Tirkīzkora (kas taču bija visa pamatā) ansamblis savu piecgadi svinēs kultūras nama Mazajā zālē, kamēr grupai «Tirkizband» tiek atvēlēta galvenā skatuve galvenajā valsts svētku – 18. novembra – koncertā?
Pasmaidot varu teikt, ka viņi ir tuvāk pilsētas vadībai. Bet reāli – mēs tomēr tagad muzicējam dažādās «toņkārtās». Lai «Tirkizband» nāk uz ansambļu skatēm un tur sacenšas ar mums, tad būtu interesanti salīdzināt, kurš kolektīvs ir labāks.
Bet lai tēmētu uz tā saucamo profesionālo līgu – tur Latvijā tādi kvarteti kā «Framest» vai meiteņu «Latvian Voices» to latiņu ir pacēluši tik augstu, ka ar lielām ambīcijām vien nepietiek.
– Tradicionālais jautājums par jubilejas koncerta programmu.
Cenšamies to gatavot daudzveidīgu – lai būtu gan iecienītākie hiti no «Koru kariem 2», gan dziesmas, kas pa šiem pieciem gadiem nākušas klāt, piedaloties ansambļu skatēs, piemēram, interesantas tautas dziesmu apdares. Vairākus tā saucamos amerikāņu standartus izdevās dabūt no ne tikai Jelgavā pazīstamā džezmeņa Raita Ašmaņa.
– Rodas iespaids, ka arī ar pieciem gadiem Tirkīzkora ansamblim būs par maz?
Kamēr ar mums kopā ir Ingus Leilands, kurš ir ne tikai talantīgs mūziķis, bet kuram ir arī prieks darboties, un jaunieši, kuriem patiks dziedāt, domāju, ansamblis pastāvēs. ◆
