Diriģentei Jeļenai Vavilovai nule aizvadītajos Pilsētas svētkos piešķirts Jelgavas augstākais apbalvojums – «Goda zīme».
Tā nav pirmā Jeļenai Vavilovai pilsētas pašvaldības izteiktā atzinība – 2004. gadā mūzikas pedagoģe un diriģente apbalvota ar Jelgavas Domes Pateicības rakstu. Nu par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pilsētas kultūras dzīvē J.Vavilovai kā bērnu un jauniešu kora «Zvonņica» vadītājai piešķirts Jelgavas augstākais apbalvojums – «Goda zīme». «Ziņas» cienījamo pedagoģi sastop Jelgavas Mūzikas vidusskolā, kur šogad viņai aprit četrdesmitais darba gads.«Nu jau gan man šeit palikuši vairs tikai daži audzēkņi, kurus ceru aizvadīt līdz ceturtajam kursam, bet jaunus vairs neņemu,» atzīst ilggadējā kordiriģentu pedagoģe.– Pedagoga darbs nav tik acīmredzams kā uzstāšanās plašas publikas priekšā. Varbūt nosauciet kaut dažus no saviem bijušajiem audzēkņiem?Nu kaut vai Maija Branka, kura tagad strādā ar Jelgavas Valsts ģimnāzijas kori «Skali». Vai Inita Kamarūte – Valsts akadēmiskā kora «Latvija» kormeistare. Ja paskaita, tad apmēram 80 mani audzēkņi tagad strādā visās Latvijas malās.Savukārt es esmu pateicīga tiem, kuri man savulaik daudz ko devuši. Uzskatu, ka man kādreiz Latvijas Valsts konservatorijā palaimējies mācīties pie pedagogiem leģendām, tādiem, kāds bija Imants Kokars. Vēl atceros arī Haraldu Medni, diriģējot neaizmirstamo Jāzepa Vītola «Gaismas pili», kad viss Mežaparks bija piecēlies kājās.– Bet kā ar Mūzikas vidusskolas mācību kori, kuru diriģējāt ilgus gadus?Katrā ziņā jāmin arī Mārīte Jonkus, ilggadējā Kordiriģentu nodaļas vadītāja – tieši kopā ar viņu ritēja darbs mācību korī. Ar šo mācību gadu korim ir divi jauni un talantīgi vadītāji – Aigars Meri un Guntis Pavilons. Abi jau sevi labi pierādījuši, un lai viņiem veicas.– Kā no topošajiem profesionāļiem Mūzikas vidusskolā nonācāt pie kora «Zvonņica», kas taču ir īsts pašdarbības kolektīvs?Tā saucamajā pašdarbībā esmu darbojusies jau sen. Esmu strādājusi ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (toreiz vēl – akadēmijas) sieviešu kori «Liepa», kopā arī ieguvām godpilno Tautas kolektīva nosaukumu. Tad darbs ar Tautas kori «Zemgale» (no 1987. līdz 1998. gadam – red.).Izņemot Rīgas pareizticīgo kori «Blagovest», kur 12 gadu sabiju pie Aleksandra Brandava kā otrā diriģente, biju strādājusi tikai latviešu vidē. Kad mana meita 1997. gadā sāka mācīties Jelgavas 2. pamatskolā, sapratu, ka tur īpaši nenotiek ne mūzikas, ne deju nodarbības un nav arī pedagogu, kuri šajā jomā varētu strādāt.Aizgāju pie direktores Ludmilas Gineites un noliku viņai priekšā «Blagovest» kompaktdisku ar krievu garīgajiem skaņdarbiem. Toreiz vēl sabiedrība ārpus baznīcas aprindām par šāda veida mūziku, kas veldzē dvēseli, neko lāgā nezināja. Direktore noklausījās, painteresējās, kad var gaidīt pirmos rezultātus, un teica: «Der!» Tā radās «Zvonņica». Ziemassvētkos jau pirmo reizi uzstājāmies. Dziedājām drausmīgi, toties patiesi, no sirds.Liela daļa jaunatnes diemžēl ir atrauta no patiesām vērtībām. Viņi prasmīgi rīkojas ar datoru, varbūt daži arī dejo, bet, ja dzied, tad ar mikrofonu un solo. «Zvoņņicas» gadījumā ir jādomā, ko tu saki otram. Jānes citiem mīlestība. Tā ir saruna ar saviem draugiem vai klasesbiedriem pilnīgi citā līmenī. Ja tu iepriekš ne ar ko tādu neesi saskāries, piemēram, ģimenē, tas nav tik vienkārši.– Līdz tam, kā teicāt, bijāt strādājusi galvenokārt ar latviešu kolektīviem. Vai dziedot tiešām parādās kādas atšķirības mentalitātē?Latviešiem šāda tradīcija laikam ielikta gēnos – dziedāt korī, tas ir kaut kas, tas tevi paceļ! Krievu skolās tā nav. Un ne jau tāpēc, ka balsis būtu mazāk skanīgas. Tā ir tradīcijas lieta.Bērni arī nav pieraduši ieklausīties (tas gan attiecas uz visām tautībām – red.). Atbrauc ansamblis ar akustiskiem instrumentiem, un bez pastiprinātājiem jaunatne to nemaz nespēj uztvert, jo mājās visu laiku skan «Bum! Bum!».Ja ne visi varbūt iemācīsies dziedāt, tāda «Zvonņica» vismaz iemācīs klausīties.– Vadot «Zvonņicu» vai kādu citu kori, ar profesionālām mūzikas zināšanām vien laikam nepietiek?Imants Kokars mēdza teikt, ka diriģents nozīmē 99 procentus organizatoriskā darba un tikai vienu procentu muzikālā talanta. Par tiem procentiem varbūt ir nedaudz pārspīlēts, bet principā tā ir visīstākā patiesība.Man ļoti daudz nozīmē atmosfēra, kur valda cieņa pret cita cilvēka darbu. Galvenais tomēr ir cilvēks. Man tagad būtu jāmeklē jaunā maiņa, sava darba turpinātāji, un esmu ievērojusi – atrast tādus, kuriem kārtībā visi papīri, var daudzus. Toties atrast tos, kuri spēj «sasildīt», pulcēt ap sevi citus cilvēkus, – ļoti maz. Ir daudz audzēkņu ar kolosālām profesionālajām īpašībām, bet aizraut citus un noturēt ap sevi – nespēj.– Ja atgriežamies pie tautas kordziedāšanas tradīcijas, neizbēgami rodas jautājums par tās vainagojumu – Dziesmu svētkiem. Tagad attiecībā uz to turpmāko likteni blakus optimistiem parādās arī diezgan daudz pesimistu. Pie kuriem jūs sevi pieskaitāt?Domāju tā – ja pienāks brīdis, kad jaunie cilvēki vairs nezinās, kas ir «Gaismas pils» vai ko nozīmē dziedāt a capella kora darbus, tad Dziesmu svētki var zaudēt savu garīgo spēku un palikt par šovu. Negribētos to piedzīvot.
