Nu jau sesto gadu Jelgavā aktīvi darbojas folkloras draugu kopa «Dimzēns».
Nu jau sesto gadu Jelgavā aktīvi darbojas folkloras draugu kopa «Dimzēns». Tās vadītāja Velta Leja uzskata, ka saistība ar folkloru ir viņas liktenis un sūtība, ka tieši šāds dzīves ceļš ir viņai ticis nolemts jeb ielikts šūpulī.
Kaut gan Velta beigusi RLMK dekoratoru nodaļu un arī strādājusi savā profesijā, tikai vienmēr ir gribējies dziedāt – tā no visas sirds, izdziedāt visas noskaņas līdzīgi kā to darījuši senči pirms daudziem gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Tautasdziesmu dziedāšana viņai ir kā ceļošana laikā, izjūtot saikni ar senčiem. Velta jūtas kā īstena zemgaliete, jo Jelgava ir visa viņas apzinātā mūža centrs. Ar dzimto novadu saistās stabilitātes un drošības sajūta.
Ar rotaļlietām un skaņuplati
Septiņi «Skandiniekos» pavadītie gadi Veltai izrādījušies pamatīga dzīves skola. Laimējies arī vadīt Lietišķās mākslas koledžas folkloras kopu «Savieši», un šis laiks viņai saistās ar ļoti patīkamām un jaukām atmiņām, jo esot patiess prieks strādāt ar ļoti radošiem un talantīgiem cilvēkiem – pašiem labākajiem no visas Latvijas, kuri jau koledžas gados ir spilgtas personības.
Veiksme folklornieci pavadījusi vienmēr, jo atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Jelgavā – pilsētā, kas ir kā ass, ap kuru griezusies visa viņas apzinātā dzīves daļa, – tieši, kad «Novadnieki» bija palikuši bez vadītāja. Vēl tagad Velta atceras, ka ieradās darba meklējumos kultūras namā nevis ar CV, kā tas šodien tik pieņemts, bet ar līdzpaņemtu «Saviešu» plati un veselu maisu pašdarinātu rotaļlietu, nemaz nenojaušot, ka viņu gaida ilgus gadus jau saliedēts kolektīvs. Folklorā darbojoties, V.Lejai pavērušās fantastiskas iespējas tikties ar ļoti dažādiem cilvēkiem, piemēram, ar tik fascinējošu personu kā Romas Pāvests.
Bet laiks ar katru nodzīvoto gadu šķiet skrienam aizvien straujāk, tādēļ tā gribas pēc iespējas vairāk padarīt, piepildīt savu un citu dzīvi. Folklorniece ar dziļu nožēlu atskārš, ka ir šā laika «produkts», ka jādzīvo tieši šajā laikā, kad apkārtējā vide ir tik sabojāta, kad nevaram vairs iebrist Lielupē vai Driksā un nedabūt pēc tam pumpas, kad daudz vairs nevaram no tā, ko kādreiz varējuši mūsu priekšteči.
Neslāpējot radošo dzirksti
Ar tautas mūziku, pēc Veltas domām, var nodarboties katrs, kurš to ļoti grib, kuram ir iekšēja pārliecība par to, ka viņš to spēs, un, protams, ja cilvēks izjūt nepieciešamību to darīt. Ir tādi, kas uzskata, ja nespēj sasniegt ļoti augstu, profesionālu līmeni, tad kādēļ kaut ko vispār darīt. bet V.Leja tā nedomā, jo cilvēkam ir tikai viens mūžs, tāpēc nedrīkst nevienam radošo dzirksti un vēlmi darboties noslāpēt ar nesaudzīgu kritiku jau pašos pirmsākumos, tāpēc uzskata, ka jebkura radošā izpausme ir jāatbalsta.
Folklorniece atzīst, ka tautas māksla, kaut balstīta uz senām tradīcijām, tomēr ir ļoti radoša. Saglabājot autentiskumu, katrs izpildītājs tomēr pieliek klāt savu attieksmi un intonāciju, cenšoties nodziedāt vai nospēlēt pēc iespējas labāk, un katram tomēr iznāk citādi. Ļoti atšķiras tautasdziesmas, piemēram, E. Melngaiļa apdarē no postfolkloras grupas «Iļģi» improvizācijām. Arī klausītājiem ir atšķirīgas gaumes, tāpēc nav nemaz teikts, vai tiem, kuriem patīk «Iļģu» dziesmas, patīk arī E.Melngaiļa apdares, un otrādi. Folkloru improvizējot, svarīgi ir saglabāt pašu būtību, jo paies laiks un arī pašreizējās apdares vairs nepatiks. Tiks meklēti jauni izpildījuma varianti.
Ko pulcē «Dimzēns»?
«Dimzēnā» un ikvienā citā folkloras draugu kopā pulcējas cilvēki, kuri izjūt nepieciešamību pēc tautasdziesmām un tradīcijām. Ir tie, kas nāk regulāri kopš neatminamiem laikiem, ir tādi, kas kādu laiku nāk, tad pārtrauc un pēc laika atkal atgriežas. Īpatnējākais, ka gandrīz katrā folkloras kopā ir arī tādi, kas savu pārliecību radikāli mainījuši un aizgājuši, piemēram, pie baptistiem, krišnaītiem vai kādas sektas visticamāk, lai turpinātu meklēt atbildes uz mūžsenajiem jautājumiem: kas mēs esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam? Protams, ver darboties gan folklorā, gan vienlaicīgi būt arī ticīgais, kā tas bieži vērojams Latgalē un suitu vidū, nenoliedzot nevienu no pārliecībām. Taču arī uz folkloras kopu dziedāt katrs nāk ar savu noteiktu mērķi.
Ir cilvēki, kuriem «Dimzēna» mēģinājumi un koncertturnejas ir lieliska iespēja pārvarēt biklumu, atraisīties un attīstīt kontaktēšanās spējas. Turklāt šajā kolektīvā ir dažāda vecuma cilvēki, un katrs šeit var justies līdzvērtīgs, neizjūtot ne vecuma, ne arī kādu citu barjeru. Neviens netiek šķirots ne pēc finansiālā stāvokļa, ne pēc ieņemamā amata, jo draugu kopā visus vieno garīgas vērtības. Ir arī tādi, kuri ar tautas tradīcijām ir draugos jau no mazām dienām un cenšas senatnīgi latvisko dzīvesveidu nodot no paaudzes paaudzē.
Meklēt mierinājumu uz «Dimzēnu» nāk arī «dzīves sistie», kuri folkloras kopā, iespējams, cenšas rast dzīves piepildījumu, citu jēgu un saturu. Nāk arī vientuļi cilvēki, kuri folkloras kopā atrod labus draugus un sev līdzīgos. Un tas ir ļoti jauki, ka vecajiem, ļoti vientuļajiem cilvēkiem ir šāda iespēja – apvienoties kopīgā radošā darbībā un būt citiem vajadzīgiem.
Recepte kā ģimenes relikvija
Vīrieša ideāls Veltai ir tāds, kas prot skaisti dziedāt un dejot. kaut gan nav iznācis ar šādu cilvēku apprecēties, viņa ar savu ģimeni ir ļoti apmierināta un uzskata to par vienu no lielākajām vērtībām savā dzīvē. Gluži kā ģimenes relikvija Leju mājās ir no vecmāmiņas mantota dzimtā iemīļota ēdienu recepte: makaronu, gaļas un burkānu sacepums. tā tiks nodota arī abām meitām un mantota no paaudzes uz paaudzi tālāk.
Ļoti daudz laika folkloras pazinēja cenšas veltīt savām meitām, piekrizdama atzinumam, ka šo laiku, kuru dzīvojam, mēs esam aizņēmušies no saviem bērniem un jādzīvo tā, lai bērni pēc gadiem nepārmestu, ka viņiem veltīts par maz uzmanības.
Pati lieliskākā latviešu tautas tradīcija kopas vadītājai šķiet ciemiņu uzņemšana, turklāt interesanti ir tas, ka Velta pret katru koncerta klausītāju izturas kā pret viesi, cienājot ar groziņos līdzpaņemto.
Protams, neviens izsalkušais jau nekļūst no cienasta paēdis, tomēr tā ir cieņas un goda izrādīšana, kas pašiem viesu uzņēmējiem rada patiesu gandarījumu un prieku.
Ja Veltai būtu daudz naudas, viņa nodarbotos ar labdarību, jo ļoti pārdzīvo par visiem tiem, kuriem palīdzības ļoti pietrūkst, piemēram, lai glābtu dzīvību vai veselību. Bet šobrīd ir tā, ka daži lati devējam var izrādīties liela nauda, bet nelaimē nokļuvušajam būt tikai kā piliens jūrā.
