Oktobra beigās pirmo albumu «Upe bez tiltiem» izdeva Jelgavas grupa «Oceanfall». Viņi agrāk bija «Dull Doll» – lecīgi un mazliet ākstīgi –, tagad mainījuši nosaukumu, šķīrušies no bijušā solista un kļuvuši nopietni.
Oktobra beigās pirmo albumu «Upe bez tiltiem» izdeva Jelgavas grupa «Oceanfall». Viņi agrāk bija «Dull Doll» – lecīgi un mazliet ākstīgi –, tagad mainījuši nosaukumu, šķīrušies no bijušā solista un kļuvuši nopietni.
Tiekoties ar puišiem, visvairāk pārsteidz viņu nopietnā attieksme, gan atbildot uz jautājumiem, gan pret dzīvi vispār. Pilnīgi noteikti trūkst latviešu jaunajām grupām tik bieži piemītošās pārspīlētās jautrības vietās un lietās, kur tas nemaz nav nepieciešams. Ir labi būt dzīvespriecīgam, tomēr pārspīlēta ākstīšanās ne vienmēr ir vietā, tāpēc patīkami, ka «Oceanfall» to atmetuši līdz ar «Dull Doll» nosaukumu.
Pirmais albums ir nopietns solis ikvienai grupai. Arī «Oceanfall» neliekuļojot atzīst, ka sasniegts liels mērķis. Tagad viņi domā sev citus uzdevumus, pēc kuriem tiekties, laiku pa laikam koncertē, sniedz vienu interviju pēc otras un stāsta par savām izjūtām arī «Zemgales Ziņu» lasītājiem.
Pirmā dziesma – par satikšanos
Spēlējām kopā jau grupā «Dull Doll», bet dažādu domstarpību dēļ no grupas aizgāja solists Arnis, tad mēs palikām četratā un mazliet pārtraucām. Pēc kāda laiciņa sazvanījāmies un nolēmām atkal uzspēlēt. Jau pirmajā mēģinājumā sapratām, ka tieši to vēlamies darīt. Protams, šad un tad jau arī pastrīdamies, bet ne par lielām lietām, par mūziku, piemēram, nekad nestrīdamies, drīzāk par organizatoriskiem jautājumiem.
Pati lielākā atšķirība starp to, ko spēlējām «Dull Doll» laikā un tagad? Pašlaik mēs noteikti vairs nemēģinām izlikties. Mūsu mērķis noteikti vairāk nav «lecināt» divpadsmitgadīgas meitenītes. Mēs necenšamies patikt pilnīgi visiem, jo esam sapratuši, ka visiem nekad neizpatiksi. Daudzi cilvēki mums saka: «Ko jūs ar tām skumjajām dziesmām – visiem jau tā ir slikti!» Tomēr, ja ieklausās tajās dziļāk, tad sajūt, ka visa pamatā ir optimisms. Nu nevaram mēs māksloti smaidīt un teikt, ka viss ir kārtībā, ja īstenībā tā nav. Esam arī izauguši no vecuma, kad svarīgākais liekas labi izskatīties uz skatuves, to mēs piedzīvojām «Dull Doll» laikā, kad savā ziņā nodarbojāmies ar aktiermākslu. Ja grib vienkārši parādīties uz skatuves un palielīties visiem, cik foršs džeks esi, jāiet strādāt par modeli, nevis jādzied.
Otrā dziesma – latviešu valodā
Jā, daudzi brīnās, kāpēc mēs dziedam latviešu valodā (visas dziesmas albumā «Upe bez tiltiem» ir latviski), nevis angļu. Gandrīz katra latviešu jaunā grupa cenšas dziedāt angliski, mēs gan nedomājam, ka tas ir labākais variants.
Klausīties dziesmas angliski latvietim ir apgrūtinoši, it īpaši, ja tās izpilda kāds, kuram tā ir dzimtā valoda. Galu galā viņiem ir savi izteicieni un termini, kurus mēs nepārzinām, tāpēc dziedam latviski. Un latvietis arī velnišķīgi labi saprot savu dzimto valodu! Kaut gan reizēm liekas, ka nesaprot gan, jo pie mums, īpaši pēdējā laikā, populāri izpildīt dziesmas, kuru tekstiem vispār nav nekādas saturiskas jēgas – vienkārši savirknē kopā vārdus.
Mūsu pašmērķis nav arī par katru cenu kļūt populāriem ārzemēs un obligāti būt atskaņotiem pēc iespējas vairāk radiostacijās. Protams, priecājamies, ja kādai radiostacijai patīk mūsu mūzika un to atskaņo, bet mēs par to visiem spēkiem necīnāmies. Pilnīgi arī nenoliedzam dziedāšanu angliski, gan jau kaut ko iedziedāsim.
Mēs vienmēr par sevi sakām – nav svarīgi, lai uz koncertu atnāktu 100 000 cilvēku, svarīgi, lai kaut vai dažiem atnākušajiem mūsu mūzika patiktu un viņi aizietu mājās gandarīti.
Trešā dziesma – par mērķiem un mērķīšiem
Tagad ir piepildījies viens no mūsu lielākajiem mērķiem – izdots albums. Esam ārkārtīgi apmierināti par mūsu sadarbību ar izdevēju (Ainaru Mielavu), jo tik labas attiecības nebijām gaidījuši. Reiz jau mēģinājām sadarboties ar «Mikrofona ierakstiem», bet īsti neizdevās, jo neprotam strādāt tādā mašinērijā, kur katru dienu jābūt jaunai dziesmai. Mielavs atļāva rīkoties pašiem nesteidzinot un neraustot. Patīkami, ka izdevās sadarboties ar cilvēkiem, kas mums ir autoritātes – ar Ainaru Mielavu un Gintu Solu.
Lielākais mūsu mērķis ir radīt pēc iespējas dziļāku mūziku, pamazām atklājot to dziļo, kas mums ir iekšā. Jau tagad izdevies pavērt spraugu uz apziņu un zemapziņu, bet mērķis ir vērt to arvien plašāk un veidot dziesmas arvien vērtīgākas un dziļākas.
Ceturtā dziesma – par upi bez tiltiem
Šajā albumā dzirdamas dziesmas, kuru tēmas ir, sākot no vissirsnīgākajām izjutām, kas rodas, piemēram, iemīloties, līdz pat dziesmām, kurās paužam savu neapmierinātību. Jā, dziedam par to, ka esam neapmierināti ar sabiedrību, kas dzīvo mums apkārt. Par to sabiedrības daļu, kas, ja tā var teikt, ir iebojāti, piemēram, lietojot narkotikas. Pasaule ir tāda, kāda ir, – arī ar narkotikām, alkoholu, bet to visu var atļauties līdz zināmai robežai, kad tu vairs neapzinies, ko dari, ir vien jāatzīst, ka esi sabojāts. Kā jau teicām, meklējot tekstus un mūziku savām dziesmām, mēs paveram spraugu uz zemapziņu un nekādas narkotikas un alkohols nevar dot tādu kaifu kā dziesmas uzrakstīšana.
Arī paši klausāmies dziesmas, kurās ir kāda doma, nevis vienkārši vāvuļošana.
***
«Oceanfall»
Kārlis Kazāks (24, balss, ģitāra) un Māris Bīmanis (25, ģitāra) pazīstami kopš bērnudārza laikiem, pēc tam mācījušies vienā klasē.
Brāļi Gints Bīmanis (22, bass) un Māris, protams, pazīstami kopš dzimšanas.
Anrijs Grinbergs (21, bungas) ir no Dobeles un spēlē bungas cirkā.
Gints strādā būvniecībā, Māris – par veikala vadītāju, bet Kārlis nestrādā nekur, toties ir pārcēlies uz Raunu.
