Skolotāju koris «Sidrabe» uz Spāniju devās jau 10. jūlijā, festivāls notika no 14. līdz 16., bet Latvijā dziedātāji atgriezās 20. jūlija vēlā vakarā. Visa ceļojuma laikā viņi bija desmit valstīs.
Skolotāju koris «Sidrabe» uz Spāniju devās jau 10. jūlijā, festivāls notika no 14. līdz 16., bet Latvijā dziedātāji atgriezās 20. jūlija vēlā vakarā. Visa ceļojuma laikā viņi bija desmit valstīs.
Turpceļš garāks, nekā bija plānots
Optimisma pilni atvadu sveicieni, veiksmīgi sadalītas vietas divstāvu autobusā, un ceļojums var sākties. Pirmā pieturas vieta – Meitenes robežkontroles punkts – pēdējais skats uz Latviju. Veiksmīgi to šķērsojuši, koristi dodas iekšā Lietuvā – tādas pat āres, mājas, cilvēki. Mazliet atšķirīgāk izskatās Polija, kur koris iebrauc vakarā. Pārsteidzoši, bet vai pie katras mājas ganās pa zirgam, vairāk var redzēt zemniekus vedam sienu, mēslus un darām citus darbus ar zirgiem, nevis ar tehniku. Polijas galvaspilsētu autobuss šķērso naktī. Secinājums viennozīmīgs – Rīga naksnīgās stundās izskatās krāšņāka.
Ar pirmajām grūtībām grupai jāsaskaras uz Vācijas robežas. Ak, šie pedantiskie vācieši! Izrādās, ka divus grupas dalībniekus robežsargi vēlas uz karstām pēdām sūtīt mājās. Viens vīrietis it kā pirms septiņiem gadiem nelegāli strādājis šajā zemē un saņēmis izraidījumu uz pieciem gadiem. Latvijā viņam gan apgalvojuši, ka noilgums ir garām un viņš droši var doties ceļā, bet vāciešiem nav apstiprinošu dokumentu, un Māris tiek aizsūtīts atpakaļ uz Latviju. (Par laimi, viņš nemeta plinti krūmos, bet ceļojumu līdz Barselonai turpināja ar lidmašīnu.) Savukārt koristei Baibai kādreiz bijusi nozagta pase, bet vēlāk atdota. Tagad izrādās, ka dokumentu pa to laiku izmantojusi kāda nezināma Jeļena, kas paspējusi sastrādāt nelikumības Vācijā. Tā paiet astoņas stundas, līdz vācieši lēni un mierīgi noskaidro, ka šī meitene tomēr nav nekādā saistībā ar noziedznieci Jeļenu. Koristi pa to laiku cenšas kliedēt Baibas bezcerību ar lustīgām latvju dziesmām pie robežpunkta logiem. Vēlāk Baiba atklāj, ka tieši pēc pāris dziesmām vācieši sasparojušies un radusies arī pozitīva atbilde – varat turpināt ceļojumu.
Vāczemē grupa izstaigā Drēzdenes vecpilsētu ar senatnīgām un iespaidīgām celtnēm un Freiburgu – īsteni vācisku pilsētu. Ceļš turpinās. Par to, ka esam jau krietni tālu no mājām, liecina nopļauti labības lauki un sarkanāki pīlādži nekā Latvijā.
Francijas robeža. Ak, cik jauki, – šeit jau vairs nav robežsargu, tātad arī nekādu rindu un gaidīšanas. Dodoties uz Eiropas dienvidiem, arī dabā likumsakarīgas izmaiņas – vairāk un augstāki kalni, ļoti daudz vīnogulāju lauku – vai katrā kalnu ielejas pleķītī pa lauciņam, kur audzē vīnogas. Savdabīgi ir arī plašie saulespuķu lauki – divus metrus garu eļļas augu plantācijas stiepjas gar lielceļu malām.
Pašos Francijas dienvidos apbrīnojam akveduktu – seno romiešu ūdensvada būvi milzu tilta formā. Skats iespaidīgs, ikviens mēģina iegūt labākos fotoattēlus, bet Sandra pārcenšas un nopietni izmežģī potīti. Nekas cits neatliek, kā meklēt Francijas mediķu palīdzību, un tā atkal paiet dažas stundas. Pārējā grupa gan aprobežojas ar vārdos izteiktu līdzjūtību un, kamēr Sandra pavada laiku slimnīcā, dodas apskatīt vietu, kur tiek rīkotas vēršu cīņas. Senlaicīga veca celtne, kas sākotnēji paredzēta plašām ļaužu masām, bet vēlāk pārbūvēta, un nu skatītāju vietu ir krietni mazāk. Lai arī cīņas nenotiek bieži, tūristu šeit netrūkstot. Šoreiz atliek vien iztēloties, kā pa laukumu zem klajām debesīm aurodami skrien vērši.
Vakaru sagaidām nelielā motelī Francijas dienvidos. Nakšņošana vienkārša, bet izjūta – fantastiska. Beidzot pēc divām autobusā nomocītām naktīm mierīgi var izstiepties kārtīgā gultā. Prieks tomēr ir īss, jo jau agrā rītā ceļš turpinās – uz Spānijas pilsētiņu Viku, kur arī paredzēta apmešanās. Vika atrodas 50 minūšu braucienā no festivāla norises vietas Kantonigrosas un gandrīz tikpat tālu no galvaspilsētas Barselonas un patiesībā ir diezgan liela – ap 30 000 iedzīvotāju. Nez no kurienes autobusā ielidojusi cikāde. Otrā stāva iemītnieces spiedz, bet puiši, ne mazāk nobijušies, baidās iet palīgos – ej nu sazini, ko no tāda kukaiņa var sagaidīt! Ir skaidrs, ka esam nonākuši dienvidu zemē.
Dzīve ģimenēs – žesti un smaidi
Pēc vieniem naktī mūs sagaida smaidošas kataloniešu (jo tieši tā sauc šajā novadā dzīvojošos) sejas – ģimenes, kas ilgi gaidījušas grupas ierašanos. Katra ģimene gatava uzņemt vairākus koristus. Viņu uzdevums ir izmitināt dziedātājus.
Nākamajā rītā satikušies, visi sāk apspriest pirmos iespaidus ģimenēs. Diezgan liela ir vilšanās, ka vairums vietējo prot runāt tikai spāņu un kataloniešu valodā. Ardievu, angļu valoda! Tikai dažiem ir paveicies, jo viņu saimnieki nedaudz runā angliski. Pārējiem vajadzējis sazināties ar visprimitīvāko metodi – žestiem. Tomēr visi tiktāl sapratušies, lai tiktu pamodināti un atvesti uz satikšanās vietu.
Emocijas izraisījusi arī pirmā ēdienreize. Tradicionālās kataloniešu brokastis, izrādās, ir viens liels baltmaizes (rupjmaizi te nepazīst) grauzdiņš, ko ieziež ar ļoti gatavu tomātu un pārkaisa ar sāli, tad uzlej olīveļļu un uzliek ļoti plānu gaļas šķēlīti. Klāt piedzer neiedomājami stipru kafiju – tā vien šķiet, ka biezumos ieliktā karotīte varētu nostāvēt taisni. Arī augļi šajā zemē garšo labāk – tādi saldāki, sulīgāki. Latvijā baudītos te nu varētu salīdzināt ar otrreiz uzsildītu zupu.
Dažādas mentalitātes vienkopus
Nākamajā dienā korim sākas atbildīgs darbs – uzstāšanās lielas auditorijas un nopietnas žūrijas priekšā. Taču līdz tam vēl jāmēro ceļš no Vikas līdz Kantonigrosai, kas atrodas augstu kalnos. Kalni ir Spānijas stihija. «Letiņiem» tā ir neierasta vide, tāpēc skaidri saprotams, ka pie ausu aizkrišanas būs jāpierod. Dažam līkumainajos kalnu celiņos kļūst šķērmi un jāpārvar viens otrs nepatīkams mirklis, bet galapunktā visi nonāk sveiki un veseli.
Jau ierodoties, koristi uzzina, ka jaukto koru grupā būs jāstartē starp pirmajiem, tāpēc mēģinājumiem atliek visai maz laika. Turpat ierādītā teltī diriģents Jānis Zirnis iesilda dziedātājus, un viņi skriešus dodas uz skatuves.
Festivāls risinās grandiozā nojumē – teltī, bet brīvās dabas piekritēji visu var vērot arī uz liela ekrāna turpat ārpusē. No rīta gan īpaši daudz skatītāju nav, tāpēc arī uztraukums dziedātājiem varbūt mazāks. Dziesmas izraudzītas atbilstoši noteikumiem un dziedātas – no visas sirds. Žūrijai nav viegli izsvērt. Viena lieta ir novērtēt pareizu dziedājumu, bet ne mazāk svarīgi saglabāt objektivitāti, kad jāsalīdzina mierīgie un plūstošie latviešu ritmi ar karstasinīgajām turku un spāņu melodijām. Žūrija tomēr ir kompetenta, un mums nav pamata apšaubīt tās izvēli.
Tajā pašā dienā festivāla prezidents Joseps Buskets aicina vienu pāri no katra kolektīva uz pieņemšanu tuvējās mājas dārzā. Tas ir kā sadraudzības simbols – iespēja satikt dažādu tautu pārstāvjus un iepazīt arī konkrētās zemes paražas. Jāierodas ir tautas tērpos. Pāris laipnām frāzēm seko apdāvināšanās – katrs kolektīvs iegūst apgleznotu šķīvi ar festivāla datiem.
Paralēli dažādu grupu konkursiem ir organizēts arī kopīgs koncerts, kurā katrs kolektīvs sniedz 10 minūšu programmu. Vairums deju kolektīvu izvēlējušies kādu no kāzu rituāliem. Pirmie, skatītāju vētrainu aplausu pavadīti, startē turki. Viņu kāzu rituālā ir viss – sākot ar jaunā vīra bārdas dzīšanu līdz pat pirmajam skūpstam. Lustīgie kāzinieki te pamet skatuvi, te atkal uz tās atgriežas, un tā neskaitāmas reizes. Lielas ovācijas izraisa arī Slovēnijas koris – lai gan valoda nesaprotama, visas emocijas izsaka balss intonācija un sejas vaibsti. Skatītāji ir sajūsmā. Latviešu sirdis, protams, silda kora «Cantus» uzstāšanās, kad jaunās Kuldīgas dziedātājas liek skatītājiem iejusties nesenajos dziesmu un deju svētkos.
Vēlajos vakaros visi vienojas kopīgās dejās un diskusijās.
Karstuma vietā lietutiņš
Pēc divām nopietnām dienām festivālā «Sidrabe» dodas iepazīt Spānijas galvaspilsētu Barselonu – palmas, kastaņetes, vēdekļi, kaktusi, bet – gaidītā karstuma vietā Barselonā smidzina lietutiņš. Vietējie iedzīvotāji gan zina stāstīt, ka tādus brīnumus nav piedzīvojuši gadiem ilgi. Parasti jūlijā Spānijā esot ļoti karsts un sauss – vismaz plus 35 grādi pēc Celsija. Taču šogad, laikam jau saudzējot iebraucējus, termometra stabiņš siltākajā dienā uzslīdēja tikai līdz 27 grādiem. Spāņi karstuma viļņiem ir sagatavojušies lieliski – mājas lielas, bet ar maziem lodziņiem, visiem iespējams aizvērt slēģus un paslēpties. Dienvidu zemēs arī darba laiks iestādēs pakārtots laika apstākļiem – karstajās pusdienlaika un pēcpusdienas stundās viss ir slēgts.
Tetovējumi, manekeni un bizes
Tūristiem Barselonā vairāk saistoša ir tā saucamā gājēju iela, kas pārvēršas īstā tirgū – katrs pārdevējs mēģina iztirgot savu preci visiem spēkiem un par samērā augstu cenu. Ieguvējs ir tas, kas prot labi kaulēties. Iela ir pārpildīta arī ar dažādu pakalpojumu sniedzējiem. Piemēram, uz ielas iespējams iegūt labu tetovējumu paša gaumē (tas gan nav īpaši noturīgs, bet kādu laiku būs laba atmiņa no Spānijas). Tie, kam patīk afrikāņu neskaitāmās bizītes, tādas var iegūt arī sev, taču jārēķinās, ka paies vairākas stundas, līdz meistardarbs top gatavs. Ātrāk notiek gleznošana dažādās tehnikās – pūšot ar krāsu baloniņiem abstraktas ainas vai arī nopietni gleznojot portretu. Var nopirkt arī tikai sev un draugam uz vietas pītu tā saucamo draudzības jostu. Ja negribas tērēt naudu, var vienkārši pastaigāt un iepazīt šīs zemes īpatnības, taču maciņš jātur jo īpaši cieši – citādi var notikt tā, ka neko nenopērc, bet naudas vairs nav.
Pāris stundu Barselonā noteikti ir par maz, lai izzinātu visus tās labumus. Un tas jau arī nav kora mērķis, bet gan balva par jauko uzstāšanos festivālā. Pēc tam sākas atpakaļceļš uz Latviju ar līdzi paņemtu domu vēl reizi atgriezties dienvidu zemēs un kārtīgi atpūsties.
