Kad, uzzinot par faktu, ka septembra sākumā nākusi klajā ansambļa «Mielavs un Pārcēlāji» jaunā skaņuplate «Atsaukties», nudien nejauši gadījās ieskatīties kalendārā, atklājās, ka 10. septembris ir Ainara Mielava dzimšanas diena. Gluži negribot pirmā doma bija par albuma «Atsaukties» un tā izdošanai sekojošās koncerttūres (15 koncertu ducī Latvijas pilsētu) saistību ar dziesmu autora jubileju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms pāris gadiem savu 55. dzimšanas dienu – tikpat, cik tagad A.Mielavam, – ar visai lielu «pompu» atzīmēja Juris Kulakovs, gluži vai par lozungu izvirzot saukli, ka «piecdesmit nav nekas, lūk, tieši 55 ir tā īsti svinamā gadskārta».
«Ar maniem 55 gadiem «Atsaukties» nav nekāda sakara, un es vispār piederu pie cilvēkiem, kas dzimšanas dienas nesvin. Faktiski tas ir mūsu katra individuālais Jaungads, kurā nevis jāaizraujas ar atzīmēšanu, bet jāpārdomā daudzas pašam sev svarīgas lietas,» šāda salīdzinājuma ar minētajiem mūziķiem iespēja acīmredzot Ainaram nemaz nebija nākusi prātā. «Mēs arī ģimenē dzimšanas dienas nekad nesvinam un, ja arī svinam, tad pavisam šaurā lokā. Bet izmantot savu jubileju kā ieganstu kādam lielkoncertam vai tamlīdzīgai «ambrāžai» man nav raksturīgi. Taču es arī neironizēju par citiem jubilāriem, kuriem tādas lietas ir tradīcija. Es vispār neesmu tradicionāls cilvēks šā vārda tiešajā izpratnē, un «Atsaukties» iznākšana šajā laikā ir vienkārši sagadīšanās.
– Mājas lapā un citur, pieminot «Atsaukties», saucat to par skaņuplati.
Bet tā jau arī ir skaņuplate. Senākos laikos, kad vēl nebija izdomāti kompaktdiski, bija skaņuplates. Vārdam «plate» ir daudzas nozīmes, arī pašlaik mēs sēžam pie galda, kura virsma ir plate. Tāpat kā kāzās vai bērēs liek gaļas vai zivs plates, tā «Atsaukties» ir skaņuplate, tikai mazāka izmēra. Man šis latviskais nosaukums patīk daudz labāk nekā burtu savienojums CD, tāpēc arī to labprāt lietoju.
Galu galā nu jau varu atklāt, ka decembrī, tiesa, visai ierobežotā tirāžā, gatavojamies laist klajā «Atsaukties» tā saucamajā īstās – vinila – skaņuplates veidolā.
– Vēl īsti nesākot sarunu, paguvāt pateikt, ka neesat gluži tradicionāls estrādes cilvēks. Un tiešām, kaut vairākas jūsu dziesmas kļuvušas par neapšaubāmiem hitiem, kā «Ai, jel manu vieglu prātu», «Tu saviļņoji mani» un citas, nekādi neatgādināt popstāru vai pat popzvaigznīti tā pierasti latviskajā izpratnē. Nu nepateiksi, ka Mielavs kaut mazākajā mērā atgādinātu kādu no «mūžam dzīvajiem līviem» vai ko tamlīdzīgu – viņš taču ir pilnīgi nopietns cilvēks bez tieksmes uz ārišķībām.
Es vienkārši esmu tāds, kāds esmu, dzīvoju savu dzīvi, un man nekas nav jāizdomā. Kopš sevi atceros, man vienmēr bijis skaidrs, kādas lietas es varu un kādas nevaru darīt. Vienkārši sekoju saviem principiem un savai intuīcijai un ceru, ka tieši tādēļ ar mani nenotiks nekas tāds, par ko man būtu kauns kā par mākslinieku vai cilvēku. Tas nav mākslīgi izkultivēts manierīgums, kā varbūt dažiem varētu šķist. Vienkārši es tāds esmu.
– Tā kā esam tikpat kā vienas paaudzes cilvēki, iznācis vairāk vai mazāk sekot jūsu daiļradei gandrīz pastāvīgi, bez atsevišķiem uzrāvieniem vai kritumiem. Tomēr var novērot vairākus periodus, katru orientētu uz atšķirīgu klausītāju paaudzi. Diez vai iešu tagad lēkāt līdzi «Jauns apņēmu līgaviņ’», kamēr, klausoties «Tu saviļņoji mani», visādas balvas ieguvušais videoklips jāskatās ar asarām aizmiglotu skatienu, gluži kā pirms 13 gadiem, kad tas parādījās pirmoreiz.
Īstenībā jau nekādas dažādības nav, vienkārši katrā dzīves periodā esam tādi, kādi esam. Latviešu tautas dziesma «Ai, jel manu vieglu prātu» repertuārā faktiski uzradās aiz garlaicības, kad kopā ar grupu «Jauns Mēness» Dānijā gaidījām kāda festivāla noslēgšanos. Māris Muktupāvels ierādīja šo dziesmu (tiešām latviešu, kam daudzi vēl joprojām netic), un mēs to iemācījāmies un sākām spēlēt, tikai savā manierē. Gluži dabiski, ka visi toreiz bijām jaunāki, skaļāki un jestrāki.
Tas ir organiski, bet arī tagad mēs «Pārcēlāju» koncertos turpinām spēlēt kaut vai to pašu «Vieglu prātu» un citas trakās «Jauna Mēness» dziesmas. Es nesaskatu disonansi starp tagadējo «Mielavs un Pārcēlāji» daiļradi un mūsu agrākajām dziesmām.
– Kaut kur lasīju tādu jūsu apzīmējumu kā «dziesmu rakstnieks».
Tas ir manis paša izdomājums, burtiski pārtulkots no angliskā «songwriter». Un tieši tā es arī jūtos, jo neuzskatu sevi ne par dižu komponistu, ne spožu dzejnieku. Toties labi un cienījami skan.
– Atzīšos, ka uz šo tikšanos nācu ar zināmām bailēm, jo esmu kaut kur lasījis arī tādus jūsu izteikumus, ka sniegt interviju katru gadu vai pusgadu esot savas būtības devalvēšana.
Tā ir taisnība. Ne jau tādā ziņā, ka jums vajadzētu no manis tagad baidīties, bet es nealkstu sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tai pašā laikā jāsaprot, ja kā mākslinieks esmu bijis prom ilgāku laika periodu, cilvēki par tevi vienkārši sāk piemirst. Dabīgi, ka septiņi gadi, kas pagājuši pēc iepriekšējās manas autorplates «Bezgalīga lēnā deja», izveidojuši zināmu plaisu, un man arī šādā veidā jāatgādina par sevi.
Vienīgais, no kā kategoriski atsakos, tad tās ir sarunas ar dzelteno presi. Tas, ko dara šie ļautiņi, ir ļoti nekrietns darbs, un gan jau kādā tajā vai jau šajā saulē noteikti «atmaksāsies». Arī visu šo dzelteno lapeļu izdevējiem noteikti reiz pienāks brīdis, kad viņi vairs nevarēs naktī mierīgi gulēt.
Bet šajā periodā intervijas ir jāsniedz, un labi, ka sameklējāt mani, jo Jelgavā, kā jau turnejas sākumā, ir viens no mūsu būtiskākajiem koncertiem (7. oktobrī pulksten 19). Faktiski pirmais koncerts, jo pirms tam – jau rītvakar kultūras pilī «Ziemeļblāzma» – būs koncerturnejas atklāšana akustiskajā variantā.
Un sākums vienmēr ir svarīgs. Tas, ka beigas būs labas, to es zinu.
– Cik atceros no iepriekšējās reizes, kad jūs redzēju koncertējam mūsu pilsētā, Jelgava jūs uzņēma atsaucīgi.
Piekrītu, tikai toreiz bija maza (ja to var saukt par mazu) mūsu neizdarība – biļešu tirgošanu bijām uzticējuši citai firmai, un, mums nezinot, cenas tika «saskrūvētas» krietni par augstu. Tagad situāciju esmu kontrolējis, un tās ir pieņemamākas un samērīgākas (no 8 līdz 15 eiro – red.). Man daudz svarīgāk, lai zāle būtu piepildīta, kaut arī nopelnītu tādā gadījumā varbūt mazāk.
– Starp «Jaunu Mēnesi» un «Mielavs un Pārcēlāji» un līdzās jūsu solodarbībai bijis vēl viens posms – sadarbība ar Imantu Kalniņu.
Kad nodibināju mūzikas ierakstu izdevniecību «Upe», pirmā iznāca «Jauna Mēness» plate «Garastāvoklis». Nonācām pie loģiska secinājuma, ka ar vienu jaunu ierakstu gadā tādai izdevniecībai ir par maz. Toreiz Imants Kalniņš bija klusējis ilgāk nekā es nupat aizvadītos gadus un darbojās tikai politikā. Man radās doma viņu uzrunāt, un viņš piekrita ar nosacījumu, ka man jāsaraksta dziesmām vārdi. Tā tapa divas skaņuplates: «Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet» un «I love you». Pa vidu tam visam Imants vēl savā mājas studijā ierakstīja «Es redzēju sapnī», kur uzaicināja mani par dziedātāju. Šo mūsu tikšanos un iespēju sadarboties ar tik ģeniālu komponistu kā Imants Kalniņš vērtēju ļoti augstu.
– Šķiet, Kalniņa kā komponista ģenialitāti neviens īpaši neuzdrošinās apšaubīt, bet viens otrs sāk iebilst pret viņa jaukšanos politikā. Man radies iespaids, ka politiķi, gluži kā dzeltenā prese, nav jums tie tuvākie un mīļākie cilvēki.
Nevaru uz šo jautājumu atbildēt, jo manā paziņu lokā politiķu gluži vienkārši nav. Ar Imantu Kalniņu, kā jau teicu, esmu pazīstams kā ar ģeniālu komponistu. Gluži vienkārši tā nav joma, kas mani interesētu. Manuprāt, politiķim būt – tā ir misija, un ar to būtu jānodarbojas cilvēkiem, kuriem vairs neinteresē, piemēram, bizness un kuri jūt sevī aicinājumu kaut ko darīt savu līdzcilvēku, savas valsts pilsoņu labā. Politikā var doties tikai ar misijas apziņu un tīru sirdsapziņu. Pie mums Latvijā, tāpat kā visā bijušajā padomju telpā, politiķa jēdziens ir pārprasts. Lielākā daļa mūsu politiķu devušies šajā jomā vienkārši kā labāka darba meklējumos. Tas, manuprāt, ir amorāli, vienīgais mierinājums, ka Latvija nav nekāds īpašais izņēmums.
– Politiskās tēmās jūs centos ievilkt apzināti, jo, lai gan pagājuši jau vairāki gadi, netrūkst cilvēku, kas Mielavam uzspieduši «lielās un nedalāmās» aizstāvja zīmogu. Domāta, protams, pārsteidzoši neiecietīgā reakcija uz kādreizējo uzstāšanos 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa.
Pareizi pateicāt – zīmogs. Iespējams, pēc gadiem divdesmit vai vēl vairāk, kad būs beigusies bezjēdzīgā rīvēšanās starp mūsu valstī dzīvojošajiem īstenajiem latviešiem un nelatviešiem, tas būs nevis nevajadzīgas konfrontācijas, bet drosmes un uzdrīkstēšanās zīmogs. Vismaz tā es izprotu integrāciju.
Tagad, kad situācija ir mainījusies un Krievija (bet ne šeit dzīvojošie krievi) kļuvusi par militāru agresoru, varētu padomāt, vai zīmogu, tikai ar uzrakstu «nodevējs», nebūtu pelnījuši tie, kas turpina braukt un pelnīt lielu naudu garās austrumu virziena koncertturnejās. Tādējādi parādot, ka atņemt citai valstij teritoriju ir gluži pieņemama lieta. Es varu arī nosaukt šos koncertētājus vārdā. Diemžēl starp tiem ir arī slavenākais no jūsu pilsētas nākušais ansamblis.
– Lai tomēr nebeigtu uz tik pesimistiskas nots, varbūt atgriežamies pie koncerta «Atsaukties».
Tajā dzirdēsiet deviņas jaunas manas un Ginta Solas dziesmas pirmajā daļā un vecos, iecienītos «grāvējus» otrajā. Gatavojieties nopietni, jo starpbrīdis šim apmēram divu stundu koncertam nav paredzēts.
Izpildītāji – tie paši vecie «Mielavs un Pārcēlāji» (A.Mielavs, Gints Sola, Juris Kroičs, Jānis Stafeckis, Aigars Voitišķis), bet esam pieaicinājuši arī papildspēkus, un tie būs Mikus Solovejs (soprāna un tenora saksofoni), Pēteris Endzelis (oboja), Artūrs Šults (mežrags), Mārtiņš Grīnbergs (fagots). Pirmo reizi pēc garāka pārtraukuma paredzēta arī neliela gaismas režija. ◆
