Bērnus mānīt nedrīkst. Vakar centos noskaidrot, kas būs ar 10. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Vēl aizvien valdība atlikusi lēmumu par 1,5 miljonu latu piešķiršanu šim pasākumam. Nauda domāta bērnu sabiedriskajai ēdināšanai, transportam un citam nodrošinājumam, svētku dienās no 6. līdz 11. jūlijam dzīvojot Rīgā. Domāju, ka skolas, vecāki varētu izdevumu summu vēl samazināt. Baltiešu dziesmu un deju svētku unikalitāte ir atzīta UNESCO. Taču, ja šoreiz valsts tos nevar atļauties, tas jāpasaka tagad. Nevar tā būt, ka skolēni jau gatavo koncertu repertuāru, bet tad pēkšņi kaut kad janvārī valdības onkuļi pasaka: «Nekā nebūs!» To, ka daudz var izdarīt ar mazāku naudu vai vispār bez tās, es ar lielu prieku redzu, piedaloties «Koru karos 2». Dziedātājs Žoržs Siksna, ar kuru esmu sastrādājusies Noras Bumbieres fondā, mani uzaicināja par Jelgavas kora koordinatori. Šajā darbā aiziet divi vai pat trīs vakari nedēļā un arī svētdiena. Mūs atbalsta pašvaldība, par brīvu dodot mēģinājuma telpas, līdzjušanu jūt ik uz soļa. Vajag uzfilmēt klipu, kur Ž.Siksna ir uz jahtas, nav jāmaksā ne par kameru, ne jahtu. Vajag šovam Pēteri Billertu ar ratiem un ķēvīti Guntu – lūdzu! Vajag viesnīcu… Latvietim ar latvieti jāturas kopā, un tā mēs izdzīvosim. Par «Koru kariem» jāatgādina, ka pēc televīzijas skatītāju vēlēšanās raidījuma sākums turpmāk ir nolikts agrāk – pulksten 20.00. Tas, manuprāt, ir ļoti apsveicams lēmums, jo citādi grūti izturēt līdz raidījuma beigām, kad sākas balsošana. Koru dalībniekiem no «kara» Rīgas kinostudijā gan sanāk mājās atbraukt jau pēc pusnakts. Tas ir skumjāk, jo nevaru paspēt samīļot savu jaunāko meitiņu Elīzu. Viņa gaida mājās un nesagaidījusi atstāj uz spilvena vēstulīti ar piebildi par to, ka mamma vēl nav mājās tad, kad viņa iet gulēt, un vairs nav mājās, kad viņa rītos ceļas. Taču meitiņa tāpat kā visi pārējie ģimenes locekļi mani saprot un atbalsta.
