Bērvircavas urbums pierāda – zemes dzīlēs ir enerģijas bagātības, kas var kalpot cilvēkiem.
Ar zemes dzīļu bagātībām tradicionāli saprot dārgakmeņus, naftu, gāzi. Un tikai pēdējā laikā aktuāla kļūst arī ģeotermālā enerģija. Kāpēc kurināt termoelektrostacijas un katlumājas, ja Zemes karstā kodola un mantijas sasildītie ieži, dažkārt arī ūdens atrodas tepat zem kājām – kilometra, pusotra dziļumā!? Ģeotermālās stacijas ir vairāk nekā divdesmit pasaules valstīs. Turklāt ne tikai karsto avotu un vulkānu zemēs Īslandē un Jaunzēlandē, bet arī kaimiņos – Vācijā, Polijā, Lietuvā. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pie vecās kolhoza «Avangards» dārzniecības Bērvircavā, meklējot naftu, tika veikts 1,3 kilometrus dziļš urbums, un tajā uziets 57 grādus silta ūdens slānis. Kazahi izsūtītos pieņēmaPenkules pagasta Silatīļās, tēva mājās, no galvaspilsētas burzmas mieru rod ģeologs Astrīds Freimanis. 76 gadus vecais vīrs ir norūpējies par sava zinātniskā mantojuma nodošanu tālāk. Pats viņš jaunībā par ģeologu kļuva apstākļu sakritības pēc. No Penkules pagasta 1949. gadā kopā ar ģimeni uz Omskas apgabalu izsūtītais Astrīds vēlējās studēt. Kazahu Kalnu un metalurģijas institūts bija vienīgā padomju augstskola, kas uz tālo Sibīrijas kolhozu trim latviešu jaunekļiem atsūtīja pozitīvu atbildi par iespēju tikt uzņemtam studentu saimē neatkarīgi no tā, vai ģimene bijusi politiski represēta. Tā Astrīds kopā ar abiem likteņa biedriem devās 2000 kilometru garajā ceļā uz Kazahstānas galvaspilsētu Alma-Atu, iestājeksāmenos pārvarēja konkursu 1:9, sekmīgi pabeidza institūtu un dabūja darbu Latvijā. Gan darbs, gan mīlestība dzimtenē Piecdesmito gadu beigās, kad Padomju Savienībā jau bija nosodītas staļiniskās represijas, izsūtītie atgriezās mājās. Taču Astrīdam toreiz daudz netrūcis, lai viņš vēlreiz dotos uz Sibīriju. Dzimtās zemes dzīles jaunajam ģeologam likās salīdzinoši nabadzīgas un neinteresantas. Turklāt ne Sibīrijā, ne Kazahstānā atšķirībā no Latvijas viņam neviens nepārmeta izcelsmi no politiski represētajiem. Tomēr dzimtenē Astrīdu noturēja mīlestība – 1963. gadā viņš apprecējās ar Anitu. Sešdesmitajos gados Padomju Savienība sāka izvērst naftas meklējumus arī Latvijā. Tie gan nedeva pozitīvu rezultātu, taču ģeologiem bija daudz darba. Veikti ap divsimt dziļurbumu, viens šodien maksātu no viena līdz trim miljoniem latu. Savukārt 1974. gadā ģeologi Latvijā sāka pētījumus par pazemes gāzes krātuvju izveides iespējām. Bērvircavā kā Sarkanajā jūrā Jelgavnieks Visvaldis Siliņš, kurš vairāk nekā divdesmit gadu nostrādāja par dziļurbēju brigādes maiņas meistaru, atceras – no Bērvircavas urbuma karstais ūdens pats nācis ārā. Tas bijis tik sāļš, ka, pielaižot rezervuāru, urbēji ūdenī varējuši negrimstot gulēt kā Sarkanajā jūrā. Sasniedzot 1,3 kilometru dziļumu, ģeologi bija izgājuši cauri Zemes garozas virskārtas nogulumiežiem (mālam, smiltij, grantij, oļiem u.c.). Urbja asmeņi jau grieza kristāliskā pamatklintāja granītu. Līdz vairāk nekā tūkstoš grādu karstajai Zemes mantijai vēl atlika kilometru četrdesmit. Taču arī kristāliskajā pamatklintājā stipri juta siltumu. «Padomju laikā, kad nereti lēto dīzeļdegvielu neapzinīgi traktoristi lēja grāvjos, ģeologi par Zemes siltuma izmantošanu gan nerunāja. Baumoja, ka dziļos urbumus taisām ne tikai iespējamai naftai, bet arī tādēļ, lai padomju militāristi zinātu, kur izbūvēt pazemes šahtas kodolraķetēm,» piebilst V.Siliņš. Darbīgu nejēgu varā«Latvijā, par nelaimi, trūkst skaidras ģeotermālās enerģijas politikas. Notiek muļļāšanās, ierēdņi – partiju ielikteņi – ar trūcīgām zināšanām kaut ko knibina, un zinātniskais potenciāls paliek neizmantots,» skarbi teic A.Freimanis. Viņš spriež, ka lobētie enerģētikas lielražotāji – akciju sabiedrības «Latvenergo» un «Latvijas gāze» – nav ieinteresēti, lai parādītos konkurence ar citu enerģijas ieguves veidu. Tomēr pasaulē šī lieta attīstās. Latvijā pionieri esot liepājnieki, kas plāno ar ģeotermālajiem ūdeņiem apsildīt vismaz pilsētas dienviddaļu. Deviņdesmitajos gados Liepājā jau bijis projekts ģeotermālās stacijas izveidei, taču tad tas ticis «nozāģēts», un investori šādu staciju izbūvējuši kaimiņos Klaipēdā. Nacionālā Ģeotermālā asociācija, kur A.Freimanis ievēlēts par viceprezidentu, ir pārliecināta – dziļās pazemes siltumu varētu izmantot arī Rīgas apkurei. A.Freimanis domā, ka Bērvircavā vai Elejā tādā veidā mājas apsildīt diez vai būtu izdevīgi. Taču no dziļurbumos iegūtās enerģijas varētu ražot elektrību, kas pasaulē jau ir pazīstama lieta. Elejas pagasta pārvaldes vadītājs Leonīds Koindži-Ogli teic, ka uzņēmēju vidē esot manījis interesi par ģeotermālo enerģiju tā sauktajā Elejas ģeotermālajā anomālijā, kur ietilpst arī Bērvircavas dziļurbums. Nākotnes vīziju iedvesmots, Latvijas Lauksaimniecības universitātes students Rolands Koindži-Ogli izstrādā bakalaura darbu par dzimtās vietas ģeotermālajiem resursiem. Novadā karsto ūdeņu vairāk nekā eiropas kūrortosValdis Buividaitis, Jelgavas novada pašvaldības Attīstības nodaļas vadītāja vietas izpildītājs Jelgavas novada pašvaldība ir izpētes procesā gan par ģeotermālo resursu izmantošanas iespējām, gan precīzākiem mērījumiem konkrētās vietās. Pašlaik norit izzinošais darbs par finanšu piesaisti un pašvaldības redzējumu, kā pēc iespējas efektīvāk izmantot dabas dāvātos un līdz galam neizzinātos resursus. Kaut arī pastāv dažādi scenāriji, neuzdrošināmies celt utopiskus plānus un teikt «hop», pirms vēl nav noticis lēciens. Pamatojoties uz vēsturiskajiem un arī jaunākajiem izpētes datiem, var secināt, ka zemzeme novada dienvidu daļā mums ir daudz bagātāka nekā daudzās Eiropas kūrortpilsētās.
