Vakar sava mūža 98. dzimšanas dienu sagaidīja Eduards Pudelis. Viņš Latvijā ir viens no desmit vēl dzīvajiem, kas 1919. gadā cīnījās pret Bermontu nežēlīgajās Cēsu kaujās.
Vakar sava mūža 98. dzimšanas dienu sagaidīja Eduards Pudelis. Viņš Latvijā ir viens no
desmit vēl dzīvajiem, kas 1919. gadā cīnījās pret Bermontu nežēlīgajās Cēsu kaujās.
Jubilāru bija ieradušies sveikt Latvijas Brīvības cīnītāju palīdzības fonda priekšsēdis Pauls Lapsa un Ozolnieku vidusskolas jaunsargi.
Savā cienījamā vecumā jubilārs jūtas gana mundrs un dzīvespriecīgs. Tolaik pārdzīvoto viņš atceras ar lielu sāpi sirdī: kaujas bijušas smagas. Tās sākušās 1919. gadā Igaunijā. Pēc tam Tērbatā bija apmācība un sākās gājiens uz Cēsīm. 1919. gada 6. jūnijs palicis atmiņā kā pirmā kaujas diena.
– Mums nebija kaujas apģērba. Pirmās drēbes – baltas pakulnātna bikses. Patronu nebija, tādēļ jau drīz pie Lodes vajadzēja atkāpties. 24. jūnijā ienācām Rīgā. Toreiz man bija tikai astoņpadsmit, – atceras cīnītājs.
E.Pudelis tika iedalīts 2. Cēsu pulka 4. rotā par ložmetējnieku. Īpaši nežēlīgas kaujas bijušas 1919. gada oktobrī, kad laukā pūtis stiprs ziemeļvējš un stindzinājis pamatīgs sals. Kaujās pie Cēsīm E.Pudelis tika ievainots. 1920. gadā viņu demobilizēja, jo esot bijis pārāk jauns cīņām. Pēc gada viņš tika iesaukts obligātajā kara dienestā štāba rotā.
– Apsargājām Saeimas namu, štābu, prezidenta Čakstes dzīvokli, – stāsta jubilārs.
Par Latvijas atbrīvošanas cīņām E.Pudelis apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Carnikavas kapsētā apglabāti viņa kaujās kritušie cīņu biedri, bet piemiņas plāksnītē rakstīts: «Ar sajūsmu par Latviju gāju un kritu, un Latvijas karogā mans asiņu piliens ir klāt.»
1940. gadā E.Pudelis pārnāca dzīvot uz Jelgavu un šeit mīt vēl šodien.
Jubilāram no sirds vēlam sagaidīt jauno tūkstošgadi, lai pēc pāris gadiem varam pie viņa ciemoties simtajā dzimšanas dienā!
