Sidrabenes pusē zemnieku saimniecībā «Medņi» saimnieko Vīgantu ģimene.
Sidrabenes pusē zemnieku saimniecībā «Medņi» saimnieko Vīgantu ģimene. Taču tagad, pirmsjāņu laikā, netiek runāts par politiku, naudu vai darbiem, bet gan par īstu līgošanu.
Vīgantu ģimenē uzskata, ka kārtīgā latviešu saimē obligāti jābūt kādam Jānim. «Medņu» saimniekam vecāki devuši Jāņa vārdu, bet viņš pats tādā nosaucis savu dēlu, kuram nu jau ir astoņi gadi. Jānis bijis arī saimnieka vectēvs.
Jānis Vīgants domā, ka var jau arī līgot bez pašu Jāņa, bet tas nebūšot īsti pareizi. Tradīcijas «Medņu» sētā ir visai līdzīgas gadsimtos koptajām latviešu ierašām. Svētkos obligāti galdā ir jāceļ pašu siets siers. Tā kā uz līgošanu «Medņos» sabrauc arī Jāņa māsas un brāļi, tad te ir iespēja nobaudīt vismaz piecu šķirņu mājās gatavotus sierus. Lai gan Jāņatēvs skaidro, ka viņam pašam ar siera siešanu nekā kopīga neesot, tomēr, garšas izbaudot, varot secināt, ka katru reizi tas izdodas citādāks.
Jānis atzīst, ka Zemgales pusē alus brūvēšanas tradīcija esot panīkusi. Un to jau viegli varot skaidrot: iesals agrāk žāvēts pirtīs, bet mūslaikos šīs seno latviešu vietiņas ir izzudušas. Vai tad tagad iesalu lai dzīvokļos žāvē? Tā arī šī tradīcija pamazām sākusi zust. Bet patiesībā Jānis nemaz neskumst, jo veikalos varot nopirkt daudz un dažādu labu šķirņu alu.
Vīgantu ģimene ir pārņēmusi arī dažas ne īsti latviskas ierašas, piemēram, šašliku cepšanu. Tagad jau svētku reizēs bez tā iztikt vairs nevarot.
Ņemot vērā tradīcijas, jāatzīst, ka latvieši ir īsta ēdāju tauta. Un Jānis arī neliedzas. Viņš nezinot nevienus svētkus, ko mēs nesvinētu pie labi klāta galda. Bet tas jau esot saprotams: kā Ziemassvētkos, tā arī Jāņos katrā mājā var ierasties budēļi vai līgotāji, kas ir jo devīgi jācienā. Un tad katra saimniece vēlas sevi parādīt no tās labākās puses, ceļot galdā gardākos ēdienus.
Vēl tradīcijas saistās ar Jāņu meijām, pīlādžu un ozolu zariem. Tos saimnieks dodas meklēt kopā ar dēlu. Viņš arī atminas gadu, kad, salasījies ticējumus, nolēmis ar pīlādžu zaru mājās ienest svētību. Ticiet vai ne, bet piemājas kūtiņā kopš tās reizes izzudušas mušas, kas agrāk tur mitušas bariem.
Visilgāk atminamā līgošana Jānim aizvadīta studentu gados. Tolaik Jāņi bijuši nevēlamo svētku sarakstā. Bet vai tāpēc nu studenti nelīgos!? Dzīvodami LLU mācību un pētījumu saimniecībā Vecaucē, kopā ar kursabiedriem nolēmuši «aizliegto» Jāni apglabāt. Visi sastājušies gājienā uz pilsētiņas galvenās ielas un, pa priekšu nesot zārku, sākuši nelaiķa «apbērēšanu». Pašiem šķitis ļoti aizraujoši, taču to nevarējis teikt par pasniedzējiem… Par laimi, kurss bijis ļoti saliedēts, tāpēc represijas nav izdevušās, bet uz pārrunām vajadzējis iet visiem.
Tagad svinēšana kļuvusi nedaudz mierīgāka. Kopš pagastā kopīgas līgošanas vairs netiek organizētas, laucinieki savu ugunskuru iekur turpat pie mājām un, sanākot draugiem un radiem, priecājas, līdz saule lec.
