Raimonds Pauls, kas šovakar LLU aulā saspēlēsies ar Jelgavas bigbendu, Jelgavu apciemoja arī pagājušonedēļ – tieši savā vārdadienā, kad kopā ar Anci Krauzi, Normundu Rutuli un Jāni Kurševu 2. ģimnāzijā noslēdza labdarības koncertu sēriju.
Raimonds Pauls, kas šovakar LLU aulā saspēlēsies ar Jelgavas bigbendu, Jelgavu apciemoja arī pagājušonedēļ – tieši savā vārdadienā, kad kopā ar Anci Krauzi, Normundu Rutuli un Jāni Kurševu 2. ģimnāzijā noslēdza labdarības koncertu sēriju. Par nejaušību, nesenajiem ierakstiem un tuvajiem koncertiem – īsā sarunā pirms stāšanās publikas priekšā 29. aprīlī.
Vispirms apsveicu vārdadienā! Tā vienkārši sagadījies vai šāda vārdadienu svinēšana jums ir bieža?
Nekad neesmu bijis aktīvs svinētājs – ne vārda, ne dzimšanas dienu. Tāpēc arī tā sagadījās – pat neaizdomājos tik tālu.
Nupat iznācis jauns albums [Ances Krauzes un Normunda Rutuļa iedziedātais ballīšu deju disks «Lecam pa vecam»]. Jaunajam dziedātājam Jānim Kurševam šī savukārt ir, tā teikt, «pirmo kucēnu slīcināšana». Pirmās uzstāšanās publikai, kurā daudzi šo dziedātāju vēl nezina.
Jūsu mūzika skanēs arī koncertā kopā ar bigbendu. Jānis Kurševs dziedās dziesmas no sava (arī nesen iznākušā) debijas albuma.
Man jau iepriekš bijusi laba sadarbība ar tenoriem. Arī Jānī atradu tieši to, ko meklēju – tenoru populārai mūzikai, kas sacerēta speciāli operiskai dziedāšanas manierei. Spilgts tādas stilu mijiedarbes piemērs ir pasaulslavenā tenoru trijotne Pavaroti, Domigo un Karerass. Mēs mēģinām darīt kaut ko līdzīgu.
Kopā ar bendu 7. maijā spēlēsiet arī Raimonda Paula agrāko gadu melodijas. Kādas šai koncerta daļai paredzētas notis esat iedevis Raitim Ašmanim aranžēšanai?
Sadevu veselu čupu. Pietiek, no kā izvēlēties, un viņš jau pats zina, ko vajag. Tikai pieteicu – šoreiz vairāk spēlēsim tieši latīņamerikāņu stilā: kubiešu un tā tālāk, ar visiem grabekļiem…
Ar Ašmani viegli strādāt, jo viņš uz skatuves ir diezgan atraktīvs, kustīgs – tieši tas, kas vajadzīgs.
Raitis stāsta, ka nesen īstenoto Jelgavas bigbenda ideju jūs esot briedinājuši kopā. Tagad dzirdamas runas par to, ka derētu reanimēt arī radio bigbendu.
Obligāti! Elektronika nav slikta; ja nevar atļauties stīgu orķestri tembrālai krāsainībai, izlīdzas ar sintezatoru, bet «dzīvā» muzicēšana vienmēr uzvarēs.
«Lecam pa vecam» izdošanu pamatojāt ar šādas produkcijas plašu pieprasījumu.
Pats neesmu aktīvs tamlīdzīgu aranžējumu atbalstītājs, bet saprotu, ka deju mūzikas cienītāju vidū ir pieprasījums pēc šādas agresīvas elektronikas. Taču, manuprāt, mūsdienu mūzikā tomēr valda tendence atgriezties pie akustiskiem instrumentiem.
Radiostacijas joprojām neklausāties?
Regulāri – nē. Kad pa radio spēlēja manu pirmo dziesmiņu [«Mēs tikāmies martā»], tad gan biju sasaucis visus radus. Mamma, papus, vecmāmiņa – visi sēdēja pie radio un gaidīja. Bet tas notika kādā piecdesmit devītajā gadā, pagājušajā gadsimtenī. Tagad mūzika pa radio ir pierasta lieta, reizēm pat apnicīga.
Runājot par gada galvenajām iecerēm, jau esat izteicies par ikgadējo programmu kopā ar orķestri. Vai, dažus mēnešus tālākā nākotnē lūkojoties, ir nojausma, kas šogad varētu nebūt tā kā katru gadu?
Vasarā redzēs. Kā jau parasti ir: sēžu, kāds «iedod pa galvu», un sāku domāt. Smejos par tiem, kuri saka, ka komponēt spēj tikai tad, kad līst lietus vai spīd saule. Man nekādus īpašus apstākļus tam nevajag: idejas iešaujas prātā, pat nodarbojoties ar saimniecības lietām, un mēneša laikā vien var visu ko sataisīt.
