1964. gadā Jelgavā tika nodibināta Neredzīgo biedrība.
1964. gadā Jelgavā tika nodibināta Neredzīgo biedrība. Tolaik kopā sanāca grupiņa
1. grupas redzes invalīdu un nolēma, ka jādibina pašiem sava organizācija. Nu jau aprit septītais gads, kā neredzīgo biedrības priekšsēdētāja ir Ieva Eižvertiņa.
Būt par redzes invalīdu ir ļoti smagi, jo 70 procentu apkārtējā cilvēks uztver vizuāli un tikai
30 procentu – ar pārējiem maņu orgāniem. Tādēļ nav lielākas nelaimes, kā palikt neredzīgam.
Taču dzīve turpinās, un invalīdi meklē iespējas piedalīties apkārt notiekošajos dzīves procesos, kā arī tos ietekmēt.
Pašlaik biedrībā ir 235 biedri, pārsvarā gados veci ļaudis, lielākoties jelgavnieki, bet ir arī cilvēki no apkaimes rajoniem.
Jau tūlīt pēc Neredzīgo biedrības nodibināšanas Filosofu ielā 5 tika atvērta darbnīca, kurā darbu atrada redzes invalīdi. Viņi strādāja pie suku un birstu ievilkšanas, vēlāk arī pina. Darbnīcā vidēji tika nodarbināti 20 cilvēku. Diemžēl, sākoties atmodas laikiem, tā pajuka un invalīdi palika bez darba.
Ieva Eižvertiņa stāsta, ka savulaik Neredzīgo biedrība bijusi turīga organizācija, kas saviem biedriem varējusi organizēt dažādas ekskursijas un nodrošināt ārstēšanos pansionātos. Tagad tā strādā tikai rehabilitācijas jomā, dala invalīdiem un neredzīgajiem dažādas lupas, magnetofona lentes ar grāmatu tekstiem, spieķus orientēšanās vajadzībām, brilles, rāmīšus, ierīces, kas palīdz adatā ievērt diegu, runājošos pulksteņus un dažādus citus sadzīves priekšmetus, kas atvieglo neredzīga cilvēka ikdienu. Tie palīdz orientēties apkārtnē un būt neatkarīgiem no apkārtējiem. Invalīdus rīkoties ar dažādiem priekšmetiem māca Dzintra Spalva, speciāliste rehabilitācijas un sociālās aprūpes jautājumos.
I.Eižvertiņa sacīja, ka pēdējos gados biedrībā iestājas ļoti maz jaunu cilvēku, lai gan vājredzīgo un gluži neredzīgo pilsētā esot daudz. Biedriem jāmaksā biedra nauda – lats gadā.
Rehabilitācijas centrā Rīgā redzes invalīdi bez maksas var apgūt pīšanu, masiera profesiju, darbu ar datoru u.c.. Pēc mācībām viņi iegūst sertifikātu, meistara vai zeļļa grādu. Redzes invalīdi nelabprāt pamet savu ierasto vidi, bet visi, kas mācījušies centra sešu nedēļu kursos, ir ļoti pateicīgi, jo ir nodarbināti un pat atrod sev darbu.
Par neredzīga cilvēka simboliem tiek uzskatīts balts spieķis un melnas brilles, bet uz ielas un sabiedrībā viņus redz reti. I.Eižvertiņa saka, ka invalīdi kautrējoties, taču droši vien vainojama arī sabiedrības nelabvēlīgā attieksme. Iedomājieties – cilvēks spiests neskaitāmas reizes pārdevējai jautāt, cik maksā tas, cik – tas un cik – vēl tas. Diemžēl ne vienmēr viņš saņem laipnu atbildi un līdzās stāvošo palīdzību un iejūtību.
Droši vien īsti laikā būtu aicinājums – padod roku neredzīgajam! Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
