Atturīgais Oļgerts un dzīvespriecīgā Lilija ir kā pretpoli, kas viens otram pievelkas – ja sieva pārlieku aizrāvusies ar pagātnes atmiņām, vīrs ar acu skatu viņu pieklusina. Bet citkārt sarunas laikā viņi viens otra teikto papildina, neskopojoties ar mīļiem vārdiem un it kā nejauši pieskaroties otra plecam. Pāris pārliecināts, ka katram dzīvē lemta sava otra pusīte – tikai jāprot to atrast, sekojot nepārprotamajām likteņa norādēm, sirdsbalsij un jūtām. Vairāk nekā draudzība1960. gada 6. februāris atmiņā palicis tikpat sniegots un salts kā šogad, kad Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļā Lilita un Oļgerts viens otram jāvārdu teica jau otrreiz. Tikai šoreiz laulību ceremonija un svinību norises iezīmējās zelta toņos. Liktenis abus jelgavniekus kopā saveda Dobeles novada Anneniekos, kur dzīvoja Oļģerta ģimene un drīz vien uz dzīvi pārcēlās arī Lilitas vecāki. Jauneklis bija tikko kā atgriezies no dienesta armijā, bet jaunkundze Rīgā apguva zinības medicīnas māsu skolā. Lai arī abas mājas Anneniekos bija vairāku kilometru attālumā, jaunieši satikās, brīvdienās vietējā sporta laukumā spēlējot volejbolu. Lilita stāsta, ka tā nebūt neesot bijusi mīlestība no pirmā acu skata, bet pamazām vārds pa vārdam, kopīgas sarunas un saprašanās abus satuvināja, līdz draudzība izvērtās par ko vairāk – mīlestību. Jaunieši skaidri zinājuši, ka dzīves ceļu ies kopā, tāpēc nolēma drīz vien apprecēties, piebilstot, ka tas darīts arī nedaudz «aiz aprēķina». «Medicīnas skolā man bija atlicis nepilns mācību gads, pēc tam bija gaidāma tā dēvētā sadale. Tā kā biju precēta dāma, varēju cerēt, ka darbā mani nosūtīs tuvāk mājām, un tā arī bija – izprasījos uz Jelgavas bērnu slimnīcu. Citādi noteikti būtu tikusi uz Latgali,» pārliecināta Lilitas kundze. Bez plīvura un gredzeniemVecāki pret kāzām neiebilda, un tās tika svinētas vietējā ciemā. «Vecāki bija gatavi kāzām ziedot vienu cūku, un mēs varējām nolemt – pirkt greznu kleitu, plīvuru, gredzenus un iztikt bez viesiem un svētku galda vai arī izvēlēties otru variantu. Protams, savā laimē vēlējāmies dalīties ar tuviniekiem, un aicināto vidū bija 30 viesu,» stāsta namamāte, atzīstot, ka sirds nebūt nesāp, ka kāzu dienā baltā kleita aizvietota ar blāvi oranžīgu vilnas kleitiņu un iztikts bez plīvura. «Gredzenus arī toreiz atļauties nevarējām – mūs reģistrēja bez tiem. Labi vēl, ka puķes izdevās nopirkt, lai gan pamatīgas galvassāpes tas sagādāja,» tagad smejas Oļģerts. Viņš atceras, ka teju visa Rīga izbraukāta, meklējot baltas kallas, ko jaunā sieva tā vēlējusies. Nekā! Beigās Centrāltirgū kārotie ziedi tomēr atrasti, taču viens izrādījies krietni paīss un pārdevējai nebijis zaļo lapu, ko piedāvāt… Beigās tā tomēr atrasta, un pušķis bijis gatavs. Kāzas nosvinētas godam. Bet gredzeni tā arī nav nopirkti, un Oļģerts vien nosaka: «Ne jau gredzenos ir laime…»Darba gadiPēc skolas jaunā ģimene pārcēlās uz Jelgavu un apmetās pie paziņām Veidenbauma ielā. Lilita sāka darbu bērnu slimnīcā, kas tolaik Jelgavā atradās Viestura ielā, bet Oļģerts strādāja jaunbūvēs. «Sešdesmitajos gados notika pilsētas būvniecība. Mans pirmais objekts bija Jelgavas slavenie «kurjatņiki», kuru tagad jau vairs nav. Biju celtnieks apmetējs, un darba netrūka. Daudzas mājas esmu cēlis,» atzīst Oļģerts. Vēlākajos gados viņš pārgāja darbā uz Jelgavas Celtniecības trestu, kur tika iecelts par normētāju, bet pēdējos darba gadus strādāja uzņēmumā «Plieders» un piedalījies arī Jelgavas pils restaurācijā. Sieva no slimnīcas pārgāja darbā uz bērnudārzu par medmāsiņu, un ar mazajiem ķipariem nostrādāja līdz pat pensijai.Paaudžu maiņaĢimenē izaudzinātas divas meitas. Vecākajai meitai Ingai rudenī gaidāma tikpat apaļa jubileja kā vecāku laulībām. Inga ar vīru zelta pārim dāvājuši divus mazbērnus, un nu jau dzimtu kuplina arī divas mazmazmeitiņas. Otra meita Jolanta pasaulē nāca desmit gadu vēlāk pēc vecākās māsas. Arī viņas ģimenē ir divi pēcnācēji – dēls un meita. Jolantas ģimene apmetusies pie vecākiem, un visi dzīvo draudzīgi kopā. Mazmeitiņa Annija Anna ir bērns ar īpašām vajadzībām, un ik rītu omīte palīdz viņai aizkļūt līdz skolai, sagaida mājās, bet opja uzdevums – Tomu pavadīt uz dejošanas nodarbībām. Receptes nav«Nu nav mūsu laimīgajai kopdzīvei nekādas receptes – visu laiku esam strādājuši, lai būtu, kur dzīvot, varētu pabarot bērnus, nopietniem strīdiem vai nesaskaņām laika nav sanācis. Kaut kā esam spējuši saprasties, sadzīvot, un lielākā likteņa dāvana mums ir: ko neprot un nevar viens, to var un prot otrs… Piemēram, es labi šmorēju un cepu, bet opis ir meistars saimnieciskās lietās, ļoti darbīgs – mājās un dārzā viss paveikts paša rokām, prot arī izaudzēt garšīgus gurķus un tomātus,» vīru uzslavē Lilita, nedaudz kautrēdamās piebilstot, ka ir liela adītāja un tamborētāja – plecu lakati, siltas zeķes, dūraiņi, jakas un džemperi tikuši bērniem, mazbērniem, draugiem un radiem. Adīšanas prieks iemūžināts arī daudzās fotogrāfijās, jo Oļgerts jau no seniem laikiem bijis kaislīgs fotogrāfs. Ik mīļu brīdi opis sēžas pie datora un internetā meklē arvien jaunus pavedienus dzimtas kokam, ko jau vairākus gadus veido. Talkā tiekot ņemtas baznīcu grāmatas, un senču saknes sameklētas līdz astoņpadsmitajam gadsimtam. Vasarās Lilita ar Oļģertu dzīvo savā lauku vasarnīcā, ko opis cēlis. Tur tiek kopts dārziņš, stādītas puķes. Oļģerta pārraudzībā ir siltumnīca ar tomātiem un gurķiem. Laukos vasaras priekus parasti bauda jaunākie mazbērni. Katrs stūrītis tur pašu izdomāts un izlolots.
Meitu pārsteigumsLīdz pēdējam brīdim bērni Zelta kāzu galveno pārsteigumu no vecākiem turēja lielā slepenībā. «Mēs jau gribējām klusi un mierīgi, bet viss iznāca otrādi,» smej Lilitas kundze. Ziediem rotāta kāzu mašīna, svinīgs apģērbs un meitu solījums vecākus vest pie fotogrāfa vēl nelika nojaust pašu galveno – laulību zelta ceremoniju pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā. «Kad, ejot pa durvīm, man pieteica, lai paņemot līdzi pasi, sapratu, ka tik vienkārši viss nebūs. Kādēļ gan uz fotosalonu līdzi būtu jāņem pase?» smej Oļģerta kungs. Izrādās, viss bija smalki izdomāts – Dzimtsarakstu nodaļā pieteikta oficiāla laulību ceremonija, sarūpēts kāzu pušķis – tāds pats kā pirms 50 gadiem, laulību liecinieki un viesi, bet pāris tika aicināts uz kāzu valsi. «Viss kā pa īstam, bet man jau tādas oficiālas padarīšanas nepatīk – labāk klusi un mierīgi,» atzīst Oļģerts. Arī šoreiz tuvinieki un draugi pārim kāzu dienā vēlēja stipru un laimīgu turpmāko kopā dzīvošanu.Lilita un Oģerts joprojām tic, ka mīļotais cilvēks ir tas, kas ar savu mīlestību un tikumu aizēno otra trūkumus, kā arī palīdz pilnveidoties un kļūt par to, kam lemts būt..
Meita Jolanta par saviem vecākiem:Vecāki mums, māsām, vienmēr bijuši liels atbalsts un padomdevēji, vēl šodien. Lai gan dzīve nav viegla, bērnus viņi pratuši lutināt, un tāds prieks tiek arī mūsu bērniem. Pat nezinu, kā varētu pateikties par visu to, ko viņi dara manas meitiņas Annijas Annas labā, jo viņa ir bērns ar īpašām vajadzībām. Meitai nepieciešama palīdzība, gan pārvietojoties, gan citādi aktīvi darbojoties. Es nevarētu atļauties strādāt, ja man nebūtu tik labu vecāku, kas ikdienā palīdz. mazo puiku opis ved uz «Vēja zirdziņa» mēģinājumiem. Pagājušajā gadā viņš saņēma nomināciju «Viedais vectētiņš».
