Ārste Ruta Viesture savas jubilejas priekšvakarā par darbu, pacientiem un puķēm.
60 gadu – tas ir daudz vai maz? Pēdējā laikā šo jautājumu neskaitāmi daudz reižu sev uzdevusi Ruta Viesture. Smaidīgā dakterīte šodien kolēģu, tuvinieku un draugu lokā atzīmē 60. dzimšanas dienu. Viņu dzīves jubilejā atcerējušies arī pacienti un bijušie darbabiedri, ar laikraksta starpniecību vēlot stipru veselību, nerimstošu darba prieku un laimi personiskajā dzīvē. Katrs dzīves posms ir ar savu skaistumu un nozīmi. Šis ir labākais laiks, lai nedaudz atskatītos atpakaļ, pavērtētu notikumus, aizdomātos un papriecātos par skaisto, atzīst Jelgavas ķirurģe Ruta Viesture. Jubilāre ieslīgst atmiņu virpulī un atzīst, ka lepojas ar saviem bērniem, bet lielākais prieks šajā dzīvē – ka darbs ir arī sirdslieta.Tikai un vienīgi JelgavāDzimusi Jelgavā, Ruta Viesture visu savu mūžu bijusi uzticīga dzimtajai pilsētai. Bijuši vilinājumi strādāt un dzīvot gan Rīgā, gan Londonā, taču viņa allaž teikusi – nē! Beigusi Jelgavas 1. vidusskolu, Ruta Viesture devās mācīties uz Rīgas 4. medicīnas skolu, kur tieši 1971. gadā pirmo reizi sāka gatavot operāciju māsas. «Par medicīnu sapņoju jau no 1. klases. Skolā pienākumu sadalē vēlējos būt sanitāre un staigāju ap roku apsietu lenti ar krustu. Klasesbiedriem bija jāpārbauda nagu, ausu tīrība, jāskatās, vai formas ir kārtīgas un kaklauti tīri, viss cītīgi jāatzīmē burtnīciņā. Bija ļoti interesanti,» atceras Viestures kundze. Pēc 4. medicīnas skolas absolvēšanas jelgavniecei piedāvāja darbu Rīgā, taču viņa nemaz dzirdēt par to negribēja un darba vietu atrada Jelgavas slimnīcā, kur tika pieņemta par ķirurģijas māsu, ar domu, ka pēc gada būs gatava stāties Medicīnas institūtā. «Slimnīcā strādāju lieliska skolotāja un padomdevēja daktera Jansona vadībā. Viņš bija liels pedants un darba patriots. No viņa daudz ko iemācījos. Pēc tam gadu slimnīcā strādāju par vecāko māsu un 1976. gadā iestājos Medicīnas institūtā,» stāsta daktere. Paralēli studijām jaunā studente strādāja J.Stradiņa slimnīcas Acu nodaļā un pēdējā kursā sagaidīja pasaulē nākam meitu Daci. Kad diploms bija kabatā, viņa atkal saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgā, Stradiņa slimnīcā, taču lielpilsēta jauno dakteri nevilināja un viņa atgriezās mājās. «Palikt Rīgā pierunāt mēģināja arī prorektors, kurš vēl brīnījās par manu izvēli. Viņš redzot pirmo cilvēku, kas pēc uzaicinājuma atsakās strādāt Rīgā. Nē, Jelgava ir mana pilsēta – te palika papus, mamma, kas mani izskolojuši un daudz dzīvē palīdzējuši, un te ir arī mana vieta,» noteic daktere Viesture. Vēlāk piedzima dēls Māris, bet profesijas izvēles ziņā neviens no bērniem nav gājis mammas pēdās.Pacienta ādā – ne mazums reižuPēc institūta beigšanas diplomētā ārste sāka strādāt Jelgavas poliklīnikā par Ķirurģijas nodaļas vadītāju un tur strādā vēl šodien, paralēli dežurē pilsētas slimnīcā un ir Jelgavas darba ekspertīzes ārstu komisijas locekle. Kolēģi smejot viņu sauc par darbaholiķi, jo viņa solot strādāt līdz 100 gadiem, ja vien veselība ļaušot. Daktere atzīst, ka darbs neesot viegls, jo ārsta kabinets nav vieta, kur cilvēkiem gūt pozitīvas emocijas. «Pie ārsta pacients jau atnāk ar sāpi. Mūsu laiku straujais dzīves temps, problēmu gūzma, sociālā spriedze daudziem liek justies uzvilktiem, un negatīvās emocijas nereti tiek izgāztas arī ārstu kabinetā. Cilvēki ir dažādi. Dzirdu, ka daudzi jaunie ārsti pamet Latviju – ne tikai zemā atalgojuma, bet arī cilvēku attieksmes dēļ, jo strādāt tādā spriedzē, kāda ir Latvijā, nav viegli. Meita aicināja mani arī braukt strādāt uz Angliju, bet es nevaru – dzimtene ir un paliek dzimtene,» noteic jubilāre.Kāpēc izvēlēta ķirurga profesija, kas nav no vieglajām? Rutas kundze gan palabo, ka neviena ārsta specialitāte neesot viegla, taču ķirurga darbs esot fiziski smags – garas stundas uz kājām, milzīga koncentrēšanās, uzmanība un akurātība paņem daudz spēka. Bet gandarījot tas, ka tieši ķirurģija cilvēku var nostādīt atpakaļ uz kājām. «Operācijās es parasti esmu otrais ķirurgs, bet ambulatorajās pieņemšanās neoperēju. Man nav grūti izprast pacientu, kādas ir sajūtas, ja lauzta, piemēram, roka, jo pati uz sevis esmu gana izbaudījusi ģipša smagumu,» viņa smej un piebilst, ka labs visiem nekad nebūsi: «Cenšos daudziem pieiet ar humoru, bet ne visiem tas der, katram pacientam jāpielāgojas pa savam.»Ķirurgs un tikai tad dārznieksKā jūs domājat, vai ķirurga un dārznieka profesijas ir savienojamas, jautā daktere Viesture un pati atbild – noteikti. Jo viņas otra sirdslieta esot dārzs un viss, kas ar to saistīts. «Ja nebūtu kļuvusi par ārsti, mācītos par daiļdārznieci. Man kā tādai vecaimātei mājās palodzes pilnas ar puķēm, un gandrīz visu cauru gadu tās zied. Mīļākās gan ir rozes, bet tās zied dārzā. Dārzā ļoti labi relaksējos un atpūšos – man patīk vērot, kā augs dzīvo un mainās pa dienām, kā raisās pumpuri, atveras ziedi…» aizsapņojas jubilāre. Taču vistuvākā joprojām viņai esot pamatprofesija: «Medicīna ir ļoti interesanta, tā nemitīgi mainās. Nevar salīdzināt laikus, kad sāku strādāt, ar šodienu. Prieks, ka poliklīnika ir tik krasi mainījusies, vadība cenšas, lai ārstiem būtu vieglāk. Tādas tehnoloģijas un iekārtas pirms gadiem pat sapņos nerādījās. Tagad ir cits smeķis strādāt,» priecājas daktere. ViedoklisIngrīda Vigule, ķirurģijas medicīnas māsa Ar dakteri Viesturi kopā strādāju jau 20 gadu. Katrs cilvēks ir ar saviem plusiem un mīnusiem, arī mana daktere. Traumatoloģijā viņa ir īpaši zinoša. Šajā jomā viņai zināšanas ir perfektas, un bieži vien tajās tiek pārspēti pat rentgenologi. Daktere ir akurāta, nekad nevienu slimnieku nav «atstājusi pusratā». Ja arī ko nezina vai šaubās par kaut ko, lūdz kolēģu konsultāciju. Cita ārsta godam tas varbūt rīvē kanti, bet viņa no tā nekautrējas. Daktere Viesture ir stipra sieviete, daudz dzīvē iznesusi viena uz saviem pleciem, kā jau Vērsis pēc horoskopa. Gan bērnus izaudzinājusi, gan paspēj strādāt vairākās darbavietās, ja vajag, dzīvoklī arī remontu uztaisīs. Vēlu viņai stipru veselību un laimi personiskajā dzīvē!
