Mārtiņa Sviļa vārds Latvijā izskanējis ne reizi vien. Nu jau trīs gadus viņš nodarbojas ar autosportu un pārstāv SKN motorsporta klubu. Lielu daļu laika Mārtiņš pavada Jelgavā, studējot LLU ekonomikas zinātnes.
Mārtiņa Sviļa vārds Latvijā izskanējis ne reizi vien. Nu jau trīs gadus viņš nodarbojas ar autosportu un pārstāv SKN motorsporta klubu. Lielu daļu laika Mārtiņš pavada Jelgavā, studējot LLU ekonomikas zinātnes.
Brauc tēva pēdās…
Sportista gaitas Mārtiņš sāka, ejot tēva Modra Sviļa pēdās, kas ar autosportu ir nodarbojies aptuveni piecpadsmit gadu. Jau kopš mazām dienām tēvs Mārtiņu radināja pie mašīnas stūres un ņēma klēpī, mācot rīkoties ar auto. Tikko zēns pats savām kājām varēja aizsniegt pedāļus, tēvs viņam atļāva aizbraukt ar mašīnu uz garāžu vai vizināties pa slēgtām teritorijām. «Man bija padsmit gadu, kad sāku braukt pats. Atzīmēju sev trasi un dzenāju mašīnu. Gadījās kādreiz arī braucamo sadauzīt… Tad gāju mājās un atklāti pastāstīju, kas par lietu. Tēvs man nekad neko neteica. Par savām sporta gaitām varu pateikties viņam, jo tēvs mani vienmēr atbalstījis un, cik vien iespējams, to dara arī tagad.» Ar autosportu Mārtiņš sāka nodarboties astoņpadsmit gadu vecumā, un viņa pirmais braucamrīks bija tēva sporta auto. Jau sākumā jaunajam sportistam tīri labi veicās. Parādījās pirmie sponsori un atbalstītāji, tādēļ bija iespējams iegādāties savu pirmo «autiņu». Tas bija «VAZ 2105».
2000. gadā Mārtiņš izcīnīja ceturto vietu Latvijas čempionātā rallijkrosā ar aizmugures piedziņas auto. Savukārt vēl pēc gada, nu jau startējot ar jauno mašīnu «Toyota MR 2», viņš kļuva par Latvijas čempionu rallijkrosā savā klasē (2000 ar aizmugures piedziņu), kā arī ieguva sporta meistara titulu.
Iekļūst Latvijas sporta vēsturē
Pirms divām nedēļām Mārtiņš visus pārsteidza – pavisam negaidīti izcīnīja uzvaru Latvijas čempionāta autotrekā piektajā posmā, kļūdams par pirmo sportistu, kas triumfēja, startējot ar šai disciplīnai neatbilstošu aizmugures piedziņas automobili. Viņš uzvarēja četros no septiņiem braucieniem, arī finālbraucienā, pārspējot visus sacīkstes favorītus.
«Šajās sacensībās piedalījos treniņa pēc, kā arī tādēļ, ka tās notika manās mājās Jēkabpilī. Godīgi sakot, pilnīgi necerēju uz godalgu, jo ņēmu vērā, ka mans braucamais ir ar aizmugures piedziņu. Sākumā pat neaptvēru, ka esmu pirmais, un galu galā viss iznāca neticami labi!» stāsta jaunais sportists.
Par treku Mārtiņš teic, ka skatītājiem pie sirds vairāk iet slēgtās distances, kurās var pārredzēt visu trasi, bieži gadās kūleņi un ir lielāks šovs. Mārtiņam gan nav gadījies tādus mest, un, par laimi, arī no visām sadursmēm viņš ticis cauri ar «veselu ādu», savukārt mašīna dabūjusi ne vienu vien triecienu.
Autosportā ir arī komiski gadījumi. «Savā pirmajā treka braucienā divas sekundes nokavēju startu. Tas bija smieklīgi!» piebilst autobraucējs.
Uz jautājumu, vai Mārtiņam nav nesaskaņu ar policistiem uz ceļa, viņš atbild neminstinoties: «Ārpus sacensībām braucu godīgi – ievērojot satiksmes noteikumus. Īpaši man nepatīk «skriet» pa pilsētu, jo tur jau tāpat satiksme ir sarežģīta. Un, ja kāds izdomā spraukties garām mašīnu rindām, padarot pārvietošanos vēl komplicētāku, varu kļūt patiesi nikns. Savukārt garajos ceļa gabalos man patīk braukt diezgan ātri. Godīgi sakot, liekas, ka uz šosejām, kur nav apdzīvotu vietu, nevajadzētu būt ātruma ierobežojumiem,» Mārtiņš spriež, smaidot piebilzdams, «vēl jāņem vērā tas, ka vismaz divas dienas pēc sacensībām man gribas braukt, ievērojot absolūti visus satiksmes noteikumus un ātruma ierobežojumus.»
Arī Pļaviņās gūst panākumus
Nedēļas nogalē Mārtiņš piedalījās rallijsprintā «Bang
