Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ik dienu cenšas sekot līdzi kādam realitātes šovam un tā dalībniekiem. Daudzi paši tajos vēlētos piedalīties.
Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ik dienu cenšas sekot līdzi kādam realitātes šovam un tā dalībniekiem. Daudzi paši tajos vēlētos piedalīties. Īstenībā tas nav nemaz tik grūti – 27 kilometrus no Jelgavas, konkrētāk, Elejas pagastā, apzināti vai neapzināti tiek piedāvātas visas iespējas izjust sevi kā pilnvērtīgu izdzīvošanas šova dalībnieku.
Pagasts nolaists līdz tādam līmenim, ka drīz tur varēs filmēt pasakainus izdzīvošanas šovus vai arī izmitināt atstumtos un nevēlamos valsts elementus. Cilvēki var izjust uz savas ādas, ko nozīmē dzīvošana tumsā (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē). Elektroenerģijas taupības nolūkā pagastā tumšajos vakaros nav apgaismojuma. Tas vēl būtu saprotams vasaras sezonā, bet ziemā un rudenī vēlme ekonomēt uz cilvēku veselības un pat dzīvības rēķina nav izprotama. Neviens jau neprasa apgaismot apdzīvoto vietu kā Ziemassvētku eglīti, bet tikai nodrošināt minimālu apgaismojumu vismaz pagasta centrā, lai cilvēks spētu atšķirt gājēju ietvi no šosejas vai pat ceļmalas grāvja.
Sāk nogurdināt arī biežās ūdensapgādes problēmas, aizbildinoties ar to, ka kārtējo reizi notikusi neliela kļūme, kas var paralizēt ūdensapgādi uz veselu diennakti. Kā redzams, savlaicīga informēšana par ūdensapgādes traucējumiem pagastā ir sveša. Cilvēkā jau no pirmatnējiem laikiem mīt dēkainis – izdzīvotājs, kāpēc gan nevarētu pieciest dažas neērtības! Šī situācija varbūt nāk par labu, jo beidzot organisms sāk atpūsties no nenosakāmas sarkanbrūnas krāsas savdabīga aromāta šķīduma, kas saucas ūdens.
Derētu pieminēt arī pagasta atkritumu apsaimniekošanas politiku, kas varētu kalpot par ekonomisku piemēru citām pašvaldībām. Ikviens iedzīvotājs ik dienu pašrocīgi var piedalīties atkritumu pārstrādes procesā, tos sadedzinot. Pie tam ļoti iedarbīgs ierocis pret ienaidniekiem – katru dienu liekot tiem dzīvot savdabīgā aromātā un dūmakā, neļaujot pat karstā laikā atvērt dzīvokļa logu.
Kā īstu medusmaizi realitātes šova dalībniekiem varētu piedāvāt izdzīvošanu dzīvoklī mīnus grādu lielā salā bez apkures. Sak, pateicoties parādniekiem, ar kuriem pagasts nez kāpēc nav spējis tikt galā desmit gadu garumā.
Dzīve ir risks, tāpēc dažāda veida transportlīdzekļu pārvietošanās pa visneiedomājamākajām vietām pašvaldības teritorijā varētu būt gana labs pārbaudījums gājējiem.
Un visbeidzot pašas apdzīvotās vietas panorāma – sagrautas ēkas (varbūt plosījies viesulis), saliektas laternas («gadsimtiem» nav iedegtas), daudzdzīvokļu mājas, kas no pagasta puses gadiem nav tikušas apsaimniekotas, neizprotami «apstrādātie» pašvaldības mauriņi un vēl, un vēl…
Beidzot varam izbaudīt pirmatnējos laikus mūsdienu skatījumā, kad cilvēkam nav vajadzīga centrālā apkure, viņš spēj brīvi pārvietoties tumsā, arī pēc ūdens var doties uz attālāko ūdenskrātuvi.
Varam sevi mierināt ar domu, ka citiem taču iet sliktāk, varam priecāties, ka beidzot paši esam kāda realitātes šova dalībnieki. Balvai nav nozīmes, galvenais ir piedalīties. Taču diez vai tas spēs mūs mierināt, ja vēlēsimies veidot gaišu nākotni attīstītā, nevis nolaistā pašvaldībā, attīstītā, nevis nolaistā valstī.
Realitātes šova dalībniece
