Pavisam jau kultūras dzīve neapstājas, tā drīzāk iepauzē un gaida. Arī Staļģenes “Līdumu” kultūras darba organizatore Inese Segliņa ar nepacietību gaida, kad atkal varēs atgriezties darba dunā. Tikmēr šis laiks ir gaužām pateicīgs, lai izvērtētu, kas ir un kas nav dzīves patiesās vērtības.
“Nāc apskatīt gleznu izstādi zālē, vismaz kāds būs to redzējis,” aicina Inese. “Māksliniece Dace Okolovska ir bijusi bērnudārza audzinātāja, kura aizgājusi pensijā un atklājusi sevī vēlmi gleznot. Viss tapis pašmācības ceļā. Man liekas, izstāde ir ļoti brīnišķīga, tāda enerģiju dodoša.”
– Tā tika atvērta tieši pirms klusuma perioda?
Jā, tieši pirms! Es ceru vienoties ar autori, lai atstāj mums gleznas ilgākam laikam, un nākamās izstādes, kas paredzētas, pārcelsim uz rudeni. Otrajā stāvā ir darbi no Salgales Mūzikas un mākslas skolas organizētā starptautiskā gleznošanas konkursa “Vilnis Lielupei”. Katru gadu aicinām pie sevis tos izstādīt un parādīt citiem.
Nu traks šis laiks ir! Es jau sapņos redzu, kā mums notiek teātra mēģinājumi, un pēc tam ar Lūriņu, Siliņu un Zimaišu Dzintru sēžam un spriežam, kāds ir izdevies mēģinājums. Es esmu pārilgojusies pēc cilvēkiem!
– Parasti “Līdumos” ir daudz cilvēku?
Jā! “Līdumi” ir izglītības, kultūras un sporta centrs. Šeit darbojas arī Staļģenes mazpulks. Organizējam dažādus pasākumus. Man ļoti patīk tie radošie mirkļi, kad gatavojamies svētkiem. Uzreiz jau nevar būt tā, ka attaisi durvis un pasākums notiek, tu to lolo un gatavojies. Metam kopā idejas un rīkojam prāta vētras. Pagājušā gada valsts svētki bija liels izaicinājums. Goda aplī aizkūrām uguni un dziedājām, pamazām aizdedzām rokās svecītes un tad ap “Līdumiem” iededzām gaismas zīmes. Bija ļoti jauka noskaņa. Katru reizi kaut ko jaunu izdomājam.
Uz Latvijas simtgadi izveidojām Jaunsvirlaukas pagasta māju gobelēnu. Tas ir ozols, pie kura cilvēki var pielikt savu māju nosaukumus. To, ka nosaukumi ir jāsaglabā tieši tādā veidā, es redzēju sapnī. Bieži kādus pasākumus vai ideju nosapņoju. Aizejam līdz muzejam, es parādīšu!
– Jā, aizejam.
Paskaties, cik Staļģenē ir skaisti! Te ir izkopts muižas parks ar jaukām vietām, kur pasēdēt un izstaigāties. Mana kolēģe Saiva feisbukā tik daudz skaistu aprakstu ielikusi, aicinot cilvēkus ciemos, lai nāk pastaigāties, ievērojot divu metru attālumu.
Viens no ārstiem teica, ka tagad sajūta ir līdzīga kā pēc zaudējuma – vispirms šoks, tad neticība, tad iekšēja depresija vai agresija. Un tikai pēc tam sāc saprast, ka ir jau arī citas vērtības. Kad skrien tajā aplī, tu jau nemani nemaz, kā paskrien garām cilvēkiem, savam laikam un dzīvei. Es domāju, šī ir ļoti liela rokas bremze, kas liek padomāt, kas ir vērtība, pie kā pa īstam turēties.
– Kas pašai ir tās galvenās vērtības?
Noteikti ģimene. Paldies Dievam, ka man vispār ir dzīve un tuvinieki. Es esmu atradusi relaksāciju un savu piepildījumu dārzā. Mans dārzs zied visos laikos, tas ir dzīvs, un tā ir liela gandarījuma sajūta. Redzēt, ka esi ielicis kaut ko zemē un tā dod tev pretim, tas man ļoti patīk. Tā ir mana pašrealizācija.
– Dārzs ar ziediem vai arī ar kartupeļiem un bietēm?
Ar visu, bet visvairāk ar skaistumu. Tāds izdzīvošanas dārzs jau visos laikos ir bijis, es esmu lauku bērns, man nav pilsētas pieredzes, izņemot mācību gadus.
– Kas vēl iedvesmo?
Rokdarbi. Izrādās, ka man ir ēzeļa pacietība, jo es spēju ne tikai adīt, bet arī izšūt krustdūrienā, tas man ir pusmūža jaunatklājums par sevi. Tagad es mācos arī tamborēt. Kaut kādu pārmaiņu vajag. Ļoti labi, laiks aiziet, un domas galvā sakārtojas, tas jau galvenais.
Ā, jā, es gribēju sakārtot savu grāmatplauktu un apstājos pie pirmā plaukta, jo atradu 82. gada pavasarī iesāktu dienasgrāmatu, kas rakstīta līdz 84. gada decembrim. Tik interesanti lasīt! Es jau daudz ko esmu aizmirsusi no tā. Sapratu, ka man dzīvē ir gredzena princips, esmu izgājusi pa apli. Esmu dzimusi Emburgā, vidusskolas laikā dzīvoju Liepājas rajonā. Kad tiku uz savām kājām un sāku strādāt, atnācu uz Staļģenes skolu par sākumskolas skolotāju. Vēlāk aizprecējos uz Zaļeniekiem un tagad esmu atpakaļ Staļģenē.
Šajā laikā es katru dienu nūjoju. Man ir draugs, kaimiņu mazais sunītis, tāds pustakšelis, kurš skrien līdzi un cenšas pierādīt, ka ir ātrāks par mani.
– Un ir arī ātrāks?
Jā, ir! Kad es aizeju tos divarpus kilometrus uz priekšu, es viņu saucu atpakaļ, jo man ir bail, ka nepazūd. Viņš skrien tādā tempā, lai tik pierādītu, ka būs pirmais. Var mācīties arī no dzīvniekiem, kā nenošļukt un nezaudēt dūšu. Kustini tik kājiņas un tiec uz priekšu!
– No kā vēl varam mācīties?
No cilvēkiem, protams. Ir cilvēki, kuru enerģiju apbrīnoju, šķiet, viņiem ir divdesmit piecas stundas diennaktī. Un ir tādi, kas nāk ar iekšēju sirds siltumu un mīlestību, viņiem nekā nav žēl. Cilvēcīgais siltums, dalīšanās un atbalsts ir ļoti būtisks.
Esmu pamanījusi, ka man dzīvē Dieviņš jau savlaicīgi iedod viedus ļaudis. Man visu laiku ir tā palaimējies, ka nāk pretim kāds jauns cilvēks un nes kādu labu vēsti. Kad vēlāk nāk krīze, izrādās, tas cilvēks ir atsūtīts kā palīgs un atbalsta plecs, lai es tiktu tai situācijai pāri.
Arī daba mūs māca, kā necepties un kā to, kas nāk, nepieņemt par traģēdiju. Kā augi, tie jau arī izaug cauri asfaltam un uzzied. Savu laiku zied, ražo sēklās un tad aiziet atpakaļ saknē. Un ziema ir skaista, jo tad sakne guļ un atpūšas. Tad nāk pavasara dullums ar sauli, vēju un lietiem, un tev vajag izturēt. Vienmēr domāju, cik tiem maziem putniem un puķēm vajag spēku, lai izturētu.
– Un viņi to dara un nesūrojas.
Jā, vai ne! Mēs sēžam siltās istabās un sūrojamies, bet stārķis sēž ligzdā un apsedzas ar saviem spārniem. Reizēm dzīves labā situācija neļauj novērtēt to, kas tev ir dots. Novērtē to tikai tad, kad kaut kas sāk šūpoties, kad esi viļņos, vētrā.
Dzīve ir brīnumu pilna, un es nespēju vien beigt brīnīties, atkal kaut kas interesants un atkal. Krīzes brīžos tik jāiekrampē nagi. Man vecmāmiņa, kad gājām slidenā laikā, teica: iekrampē nagus! Es nesapratu, kā tas jādara. Bet tagad esmu pārnesusi to uz citām dzīves situācijām un atgādinu sev, ka ir jāieķeras un jāspirinās, lai nenokristu.
Tas sīkstums un izturība nāk no manas mammas dzimtas. Nav ko nokārt degunu! Ja nevar rakt, ej grābt, ja nevar grābt, ej lasi grāmatu. Kaut ko dari un nesūrojies. Bet tas nenozīmē, ka neesmu raudājusi spilvenā vai uzlikusi traki skaļu mūziku un izlēkājusies. Nav tā, ka dzīve būtu deju zāle un es tikai valserēju uz riņķi.
– Tā jau laikam ir tā dzīves krāsainība. Ja būtu tikai viena krāsa, droši vien nebūtu tik interesanti. Un stāsts laikam nav akurāt par pelēko, ja dzīve būtu tikai oranžā vai zelta krāsā, arī būtu garlaicīgi.
Tā varētu piekust no labās dzīves un ērtībām. Un tad tu sāc kā vulkāns virst ārā un nekas vairs nav labi. Neproti vairs novērtēt dzīves garšu un iespējas, kas tiek piedāvātas. Tādi mākslīgi uzlikti standarti ļoti grūtu dzīvi dara, cilvēki izdomā savu rāmīti un cenšas tajā dzīvot. Viņš varbūt sen jau ir pāri tam rāmim, bet vienalga cenšas sevi tajā iespiest.
– Kāpēc cilvēki tā dara?
Es domāju – tas vienkārši skaisti izskatās. Gleznas pie sienām vispār dikti skaisti izskatās, un mēs esam pieraduši pie mākslas. Mums patīk māksla, tādēļ mēs mākslīgi darām savu dzīvi skaistu, nevis pieņemam to tādu, kāda tā ir. Man ir interesanti to vērot, un es ceru, ka Dievs atļaus kādus simt piecus gadus padzīvot, lai redzu, kā dzīve mainās. Man tas patiktu, tas būtu liels izaicinājums.
– Tad mēs varam iztēloties, ka cilvēks dzīvo tādā vienā ierāmētā gleznā?
Jā, un viņš tur vēl pieliek klāt mazas birciņas – esmu tāds un tāds.
– Dzīvo, piemēram, kā tāds skaists akvarelis.
Jā, un negrib mainīties.
– Tad cilvēkiem vajadzētu būt mainīgām gleznām?
Es domāju, ka vispār nevajadzētu turēt tādus rāmjus, vajadzētu dzīvot brīvi.
– Kaut kā saturēties jau vajag.
Robežas vajag, bet to rāmi jau var mainīt, pielāgoties dzīvei. Piemēram, rozā rāmītis ļoti skaisti piestāv bērnībai, bet uz brieduma gadiem tomēr vajadzētu kādu ozolkoka vai oša, var ar grebumiem. (Smejas.) Un saturs jau arī bagātinās, droši vien tā glezna tad ir vairākos slāņos. Mākslinieki jau bieži vien pārglezno savas gleznas. Varbūt mēs savu dzīvi arī tāpat pārgleznojam un pārtaisām. Sākam ar mazu miniatūriņu, un tad tā top lielāka.
– Vai pašai arī sanāk gleznot?
Es mēģināju ar akvareļa krītiņiem un uzgleznoju pildīto saulespuķi. Tagad es šuju krustdūrienā un tā veidoju gleznas. Man ļoti patīk sevi izaicināt. Mans darbs ir uz publiku vērsts, pasākumos esi visur priekšā, runā. Bet kas paliek aiz tevis? Tāpēc es laikam sāku šūt glezniņas, lai tās paliek. Rakstu arī visādas piezīmītes un dzeju, ceru, ka ar laiku uzrakstīšu pati savu lugu. Tas būtu piedzīvojums!
– Kas tad ir ar to teātri, tas arī ir piedzīvojums?
Jā! Man jau ļoti no bērnības ir paticis spēlēt teātri. Kad strādāju par skolotāju, mums bija teātrīši ar roku lellēm un dekorācijām. Kādā brīdī man dzīvē bija ļoti liels krīzes periods, tad Lūcija Ņefedova mani laipni uzņēma Zaļenieku amatierteātrī. Tur spēlēju dažādas lomas, varēju izgaršot citādas dzīves, būt tāda, kāda nekad neesmu bijusi. Tas pamudināja iet pašai mācīties režiju, un tagad Staļģenē man ir savs teātris “PIECI +”, kas vienmēr ir atvērts jauniem dalībniekiem.
– Kāpēc cilvēkiem patīk spēlēt teātri?
Es domāju, tā ir vēlme paskatīties uz dzīvi caur cita cilvēka redzesleņķi, pastaigāt cita cilvēka kurpēs. Tas ļauj izkāpt ārā no savas ikdienas. Teātris ļauj uzdrošināties, tas ir milzīgs izaicinājums darīt savā lomā kaut ko tādu, ko ikdienā nekad nedarītu. Un pieņemt, ka tas ir tikai lomai, nevis tev pašam kā cilvēkam. Teātris dod arī gandarījumu, es vienmēr pēc mēģinājumiem braucu mājās tāda piepildīta.
– Tas ļauj vienā dzīvē iespēt vairākas vai iedod dzīvei citas krāsas?
Gan tā, gan tā. Man pašai, sākot spēlēt, tā bija iespēja elpot brīvāk. Es ieraudzīju, ka var dzīvot arī citādi. Man tas bija ļoti svarīgi. Katra izrāde ir pārsteigums. Kad zāle pilna skatītāju, tu ieej telpā un tur pretim ir tāda milzīga mīlestība, to pilnīgi var sataustīt. Tas ir brīnums, satikšanās, pārsteigums, un katru reizi tas ir no jauna.
– Kā aktrise nonāk līdz domai kļūt par režisori?
Iespējams, tā ir vēlme organizēt un vadīt kaut ko, jo tas process ir visinteresantākais. Sanākam kopā tik dažādi, un ir jāatveido varbūt pilnīgi tev nepiemērots raksturs, kam atbilsti vizuāli. Tās ir attiecības, kuras dzīvē nekad neveidotu, un lietas, ko nedarītu. Vesels process, kamēr tiec tam cauri un atrodi, kā to var izdarīt. Režisors ir tas, kas to procesu vada. Droši vien organizēšana un vadīšana man ir asinīs, kā jau vecākajai meitai. Man bija četri jaunāki brāļi, bija ko organizēt.
– Spēlēšana ir kā ļaušanās un režisēšana kā vadīšana?
Droši vien. Man bija tāds zīmīgs brīdis. Toreiz Aknīstē ar Zaļenieku amatierteātri spēlējām “Sievietes, sievietes”, un man bija galvenā – Mērijas loma. Tur bija tāda atmosfēra! Es dziedāju Mērijas dziesmu, un cilvēki cēlās kājās. Es stāvēju un sapratu – tā dzīvē vairs nekad nebūs. Iekšēji tu jūti, ka tas ir augstākais punkts, saproti, ka viss pārējais būs vairs tikai atkārtošana, un tad gribas kaut ko tālāk, spert nākamo soli. Es vienmēr esmu domājusi, kas ir nākamais mērķis, ko gribu darīt tālāk.
– Kura loma pašai bijusi visspilgtākā?
No lugām vislielākais izaicinājums bija “8 mīlošas sievietes”, kur spēlēju Pjeretu, un man ļoti šī loma nepatika. No sākuma raudāju, kad Lūcija pateica, ko spēlēšu, jo es sevi redzēju citā lomā. Biju nelaimīga, jo man nepatika tas tēls. Tad es dabūju garus roņādas zābakus, pāri celim, ļoti dekoratīvus. Man uzdāvināja milzīgu garu polārlapsas apkakli. Sapratu, ka ar savu galvu Pjeretu nenospēlēšu, un sameklēju melnu garu parūku, nopirku ādas jaku un pat aizpīpēju cigareti iemutī. Es darīju visu, ko dzīvē nedaru, un man beigās tā loma ļoti patika. Bet aizdzīvojos līdz tai ar milzīgām grūtībām.
– No tā droši vien bija arī liels ieguvums pašai.
Jā, tu ieraugi, ka vari sevi pārvarēt, saproti, ja dari, tad vari jebko! Gandarījums pēc tam ir milzīgs. Izrādē “Dīvainā misis Sevidža” man bija jāspēlē mantkārīga meita, kas saka mātei: atdod manu naudu! Un es to nekādi nespēju pateikt Dailītei, kura ir mūsu saulstariņš, kundze, kas visu mūžu atdevusi kultūrai. Ko tu tur čiepsti, Lūcija man saka, – tu prasi viņai! Es taču prasu, bet nesanāk. Tad vienā reizē Daila uz mani paskatījās tik jeftīgu skatienu, ka man burtiski izlauzās: atdod manu naudu, kur ir mana nauda! Tā izrādē redzi, kā kolēģis kolēģim var palīdzēt, izdarīt to, kas jāizdara.
– Lomas droši vien atstāj kādu nospiedumu personībā?
Es domāju, ka jā. Cilvēks, kas ir maigs pēc dabas, varbūt caur lugu iemācās pateikt nē. Arī lugu teksti ir tādi ļoti lipīgi, jo, kad esi ar tekstu sadraudzējies, ikdienā runā un pēkšņi apjēdz, ka saki kādu frāzi no izrādes.
Tāpat ir ar dzejas lasījumiem. Varbūt vidusskolā ir pavirši paskriets kāda autoram garām, bet, kad gatavo pasākumiem, lasi un ieraugi, cik milzīga, krāsaina un bagāta pasaule tur ir. Kultūras darbs ir labs ar to, ka visu laiku satiec cilvēkus, no kuriem bagātinies.
– Kad pašai rodas vēlme lasīt vai rakstīt dzeju?
Man ļoti patīk dzeju klausīties, kad aužu, uzlieku fonā dzejas lasījumus. Pašai rakstās tad, kad dvēsele ir pilna, mutuļo aiz prieka vai aiz skumjām vai alkām. Rakstu arī asprātīgus tekstiņus no pasākumiem un braucieniem. Jā, varbūt sanāks kāda grāmata.
– Kas dzīvē ir galvenais?
Pati dzīve. Nepazaudēt cilvēcību un dvēseles siltumu, lai vai kādi apstākļi un situācijas, uzticēties savai dvēselei, ticēt, ka tā ir gaiša, un dzīvot tā, kā dvēsele saka. Saglabāt gaismu acīs un starot.
