Varbūt jāizstrādā projekti, lai šo neapgāžamo patiesību ieskaidrotu katram indivīdam?
Neesi tārpiņš, kas lokas,
Kad tevi min.
Kas pretī min
To zin,
Tam labāk sokas!
J.Rainis
Bet ne jau visi to saprot. Varbūt jāizstrādā projekti, lai šo neapgāžamo patiesību ieskaidrotu katram indivīdam? Nav jau gan šis sabiedrībai ļoti vajadzīgais darbs kustība pamests novārtā. To ļoti labi var redzēt no agra rīta vai vēlākās pēcpusdienās, pastāvot uz Lielupes tilta: kājāmgājēju straume plūst no rīta uz pilsētas centru un pēcpusdienā atpakaļ. Ir redzamas pazīstamas sejas ne tikai no RAF masīva, pat no Ozolniekiem nāk kājāmgājēji, izprazdami, ka dzīve ir kustība. Uz to visus mudina Jelgavas autobusu parka vadība: tiklīdz paceļas braukšanas tarifs pilsētas autobusos, kustēties gribētāju skaits strauji vairojas.
Radio «Skonto» ziņās saklausīju, ka Latvijā no trim Baltijas valstīm ir vismazākais vidējais mūža garums 68 gadi (Lietuvā 69, Igaunijā 70). Tas laikam gan tikai tāpēc, ka par maz vēl kustamies. Vēlreiz tāpēc saku «grand mersi» autobusu parka vadībai par to, ka tā liek vairāk ar kājām staigāt pensionāriem, kuriem vēl nav 70 gadu, jo mēnešbiļetes par četriem latiem var iegādāties tikai tie, kas šo vecumu ir pārsnieguši. Tātad ir papildu stimuls nodzīvot līdz šim vecumam, un, jo vairāk staigājam, jo labāk tas izdodas.
Diemžēl šāda izrīkošanās ar pensionāriem man vairāk atgādina kādreizējā ūsainā tautu tēva deklarāciju: nav cilvēka, nav problēmu.
Tagad, kad zinu, ka latvieša mūžs ir tik īss, ar šausmām vēroju autobusā iekāpjam vecus cilvēkus ar mēnešbiļetēm: vai patiešām atgriezušies no viņpasaules, lai izmantotu šīs tiesības?
Iznāk, ka Jelgava ir nabadzīgākā pilsēta Latvijā, jo nezinu nevienu citu, kur būtu tādi diskriminējoši noteikumi. Pensionāra statuss ir noteikts ar valsts likumu, un dalīt pensionārus vēl pēc kaut kādām izdomātām, varbūt pat labos nolūkos, pazīmēm, nevar būt likumīgi. Šodien dala pēc vecuma, rīt varbūt pēc dzimuma, parīt pēc ādas krāsas, un tā bezgalīgi.
Ir valstis, kur pensionārus pilsētas un piepilsētas sabiedriskajā transportā pārvadā par brīvu vai puscenu. Vecie cilvēki, kas šos ceļus un dzelzceļus ir būvējuši, pārvietojas citā dienas laikā nekā strādājošie kad transports nav noslogots.
Nekad ieguvējs nebūs tas, kas centīsies pārvadāt mazāk pasažieru par lielāku cenu. «Nostrādās» konkurences likums un nebūs izdevīgi «tukšajās» stundās dzenāt nenoslogotu transportu.
Vai mūsu neatkarību atguvušajā valstī nebūtu laiks atcerēties latviešu dzejnieka Raiņa teikto: «Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams!»?
