Inetai sirdī iedūries un sūrst asais izjukušās dzīves dzelksnis. Pārdzīvotajā viņa dalās ar «Zemgales Ziņu» lasītājiem. Lūk, viņas stāsts.
Inetai sirdī iedūries un sūrst asais izjukušās dzīves dzelksnis. Pārdzīvotajā viņa dalās ar «Zemgales Ziņu» lasītājiem. Lūk, viņas stāsts.
Kādreiz bija populāra
Krievijas mākslas filma «No mīļotajiem nešķirieties!» ar Irinu Alfjorovu un Aleksandru Abdulovu galvenajās lomās. Pārpratuma pēc izjuka divu mīlošu cilvēku laulība, palika vien ciešanas. Šo filmu skatījos agrā jaunībā, un ekrānā redzētais man lika padomāt. Jau tolaik nospriedu, ka pati tā nekad nedarītu, ka ar mani jau tā nenotiks…
Bet nu savos četrdesmit piecos gados esmu viena un skumja pie sasistas siles. Nepaiet ne diena, kad nedomātu par visu, kas notika pēdējo divu mēnešu laikā. Un nesaprotu, nevaru izskaidrot sev, kāpēc tā.
Stāstu sākšu no paša sākuma
Normunds man iepatikās uzreiz. Pirmoreiz viesos viņš ieradās ar lielu sarkanu tulpju pušķi. Mēs braukājām pa skaistajām vietām Lielupes krastā, savu tuvāko apkārtni ieraudzīju pavisam citām, daudz redzīgākām acīm. Todien kinoteātrī abi noskatījāmies Francijas filmu «Neveiksminieki» ar Pjēru Rišāru un Žerāru Depardjē. Tas mums bija kā signāls, jo iepriekš abiem nebija veicies. Tai pašā rudenī apprecējāmies. Pēc gada izdomājām, ka mums vajadzētu atvasi. Bet tas jau nav tik vienkārši. Šim svarīgajam solim nopietni gatavojāmies — divus mēnešu nelietojām nekādas zāles, nedzērām alkoholu. Vīram tas nebija viegli, jo tieši tad viņam gadījās nodot celtniecības objektu, un tad, kā zināms, alkohols plūst straumēm. Viņš izturēja.
Mums piedzima bērns
Meita nupat absolvēja skolu un bija labākā skolniece klasē, pērn viņa ar 10 ballēm diplomdarbā beidza mākslas skolu. Manuprāt, necentāmies velti, ja ņem vērā, ka man, saglabājot grūtniecību, septiņi mēneši bija jāpavada slimnīcā… Bet jutos laimīga arī tad, jo mīlošais vīrs katru dienu nāca mani apciemot. Pēc bērniņa vīrs atbrauca ar automašīnu, kuru rotāja rozā lentīte – lai visi zina, ka mums piedzimusi ilgi gaidītā meitiņa.
Astoņpadsmit gadu pagāja
Tie aizskrēja kā vienā otas triepienā. Ļoti mīlēju savu vīru un domāju, ka tikai ar viņu vien pavadīšu visu mūžu, ka kopā novecosim. Centos nepamanīt viņa izteikumus, ka mums dzīvē nekādi neejot. Cik varēju, piespiedu sevi samierināties ar to, ka vīrs katru dienu nāca mājās, kad vien gribēja, iesilis no alkohola, vēl ar trim vai četriem aliņiem līdzi, kurus noteikti mājās izdzēra. Viņa dzīve pagāja lielā reibulī. Protams, tas man nepatika, iebildu, dažkārt arī skaļi, bet… bez atbildes un sapratnes, tikai ar vienaldzību un noraidījumu. Normunds nemainījās, tikai kļuva aizvien vēsāks, neinteresējās par māju, par bērnu, par ģimeni. Agrāk kopā pavadījām atvaļinājumu, bet nu nevarēju sagaidīt, kad viņš gribētu ar mani būt kaut vienu dienu.
Tas ļoti sāpēja
Es gribēju ar viņu būt kopā, gribēju mīlēt un būt mīlēta. Un tad kārtējā alkohola reibulī Normunds atzinās, ka viņam esot cita sieviete. Kad viņa prāts apskaidrojās, tad visu teikto noliedza, apgalvojot, ka esot gribējis mani tikai pabaidīt un tā tālāk. Protams, viņam noticēju, jo nespēju iedomāties, ka vīrs mani krāptu. Pēc pāris mēnešiem guvu apliecinājumu, ka cita sieviete tomēr eksistē – bijusī klasesbiedrene, kas ir precējusies, audzina divus bērnus un nedomā savu vīru pamest. Ar Normundu viņa tikai spēlējas.
Un tad es sabruku
Patiešām – sabruku. Visa mana dzīve, ko būvēju kopā ar vīru – savu labāko un uzticamāko draugu, mīļoto vīrieti – pēkšņi bija zaudēta. Normunds solīja, ka tur viss ir beidzies, ka tā sieviete vairs netiks pieminēta, ka viņi vairs nesatiksies, nesazvanīsies. Tomēr spriedze bija tik liela, ka dabūju ārstēties, lai kaut cik nomierinātos.
Tagad, kad to laiku apdomāju, jāsecina, ka nekas labāks jau nebija. Normunds pret mani izturējās kā pret svešinieci, pārvācās uz citu istabu gulēt ar aizbildinājumu, ka tur esot televizors. Katru manu pieskārienu vīrs atraidīja, un man šķita, viņš nokratījās kā no krupja vai vardes. Jutos ļoti nelaimīga, jo vīru joprojām mīlēju. Meitas izlaidumu apmeklējām visi kopā, nu, kā izrādās, tikai tēlojot jauku un saskanīgu ģimeni. Tagad uz šīm fotogrāfijām pat paskatīties nevaru, jo viss ir meli, arī laimīgo cilvēku smaidi ir meli.
Un tad kādu dienu…
Es aizgāju pie vīra ciemos uz darbu. Gaidot, kamēr viņš pabeigs darāmo, atvēru galda skapīša durvis un aiz garlaicības pavilku kādu papīrīti. Tas izrādījās tālruņa rēķins – mans karsti mīļotais vīrs savai precētajai draudzenei bija zvanījis katru darba dienu, reizēm pat vairākkārt. Pārsteigumā zaudēju valodu, kad atguvos, prasīju viņam paskaidrojumus. Un tad dabūju dzirdēt visu. Gan to, ka viņš mani jau sen nemīlot, ka tikai ciešot, un tas viņam esot ļoti grūti, ka tik un tā viņš no manis aizietu, ka mīlot Baibu un nevarot viņu aizmirst, un citas tikpat briesmīgas lietas. Nevienam ienaidniekam nenovēlu dzirdēt kaut ko tādu no paša dārgākā un mīļākā cilvēka mutes.
Raudāju, nespēdama slaucīt asaras
Un drīz jau to vairs nebija. Atceros, ka, prom ejot, nokliedzu, lai viņš vairs mājās nekad nenāk. Jā, starp citu, arī agrāk, līdzko vīram kaut ko pārmetu par slinkumu, dzeršanu, viņš tikai noteica: ««Nečakarē» man smadzenes! Ja tev nepatīk, šķiries!».
Tovakar Normunds mājās neatnāca. Līgo vakarā viņš viens pats aizbrauca pie saviem vecākiem. Tieši tur vīru sazvanīju, jo meitiņai sāpēja vēders un bija aizdomas uz nopietnu iekaisumu. Pati ar taksometru aizvedu viņu uz slimnīcu. Bija nepieciešama operācija. Vīrs atbrauca, bet jau nākamajā dienā pēc bērna operācijas, vēl neapmeklējuši meitu slimnīcā, devāmies uz tiesu ar laulības šķiršanas pieteikumu. Tas Normundam šķita svarīgāk. Jā, un, kad vedām meitu mājās, es nepaspēju pat viņu iekārtot gultā, kad vīrs lika salikt viņa mantas, jo viņš ejot projām ar visu iedzīvi… Meita, tikko izoperēta, sēžot krēslā, tikai noskatījās un gaidīja…
Varētu teikt, ka tas ir viss
Vīru redzēju vēl vienu reizi, viņš apgalvoja, ka jūtoties ļoti labi, ka mīlot savu paveco Baibu, ka neskumstot ne pēc mājām, ne pēc bērna, ne pēc manis. Astoņpadsmit laulības gadu it kā nebūtu bijis. Tukšums.… Gaidām pavēsti uz tiesu, lai šķirtos oficiāli.
Man nav žēl automašīnas, kam sūri un grūti krāju naudu, lai braucamo uzdāvinātu vīram dzimšanas dienā, arī tā ne, ka visu savu algu izlietoju ģimenei, ka apgādāju vīru no galvas līdz kājām, ka pēdējā laikā pat nelūdzu no viņa ne santīma, zinot, ka viņam darbā neklājas viegli. Viņš, starp citu, pat nezina, kur jāiet maksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Mani grauž tas, ka gadiem esmu nelietīgi izmantota, ka man nepārtraukti melots, ka esmu krāpta, ka no visa tā cieš meita, kurai tēva aiziešanas diena bijusi pati melnākā dzīvē. Bet viņš tagad pat nepiezvana.
Bieži skatos uz sevi no malas
Tas, lai izprastu, kā pati tagad jūtos. Esmu taču dzīvs cilvēks. Bet tas ir tikai šķietami, jo visa mana dzīve ir sabrukusi, izbirusi kā smiltis caur pirkstiem, atstājot sāpīgu smeldzi un tukšumu. Šķiet, ka esmu zaudējusi nevis vīru un draugu, bet – pati sevi. Man sāp, ļoti sāp. Raudu katru dienu, drūmās domas tāpat mani neatstāj. Zinu, ka tā nevajag, ka dzīve turpinās, ka… Tomēr kā vergs gribu līst atpakaļ važās. Nesaprotami? Jā. Kas tagad esmu? Sabiedrības atkritums, nevienam nevajadzīgs. Man šķiet, ka pazīstamie uz mani noskatās ar nožēlu: jā, viņu pameta. Briesmīgi.
Un tomēr ir jāsāk ticēt
Ir jātic, ka mana dzīve nav beigusies. Jā, agrāk tā piederēja tikai Normundam, manam acuraugam un aprūpes objektam. Tagad vajadzētu padomāt par sevi, bet… pagaidām to nespēju. Ja kāds gribētu man palīdzēt atgūt sevi, ticību tam, ka esmu kaut kā vērta, piezvaniet šīs lappuses veidotājai Daigai uz «Ziņu» redakciju. Caur asarām cenšos domāt, ka brīnumi reizēm tomēr notiek…
