Arnis Ozols 70. jubileju svin ar personālizstādi.
“Esmu arhitekts, un gleznošana ir mans vaļasprieks. Izbaudu radīšanas procesu un esmu gandarīts, ja mani darbi uzrunā arī citus,” saka Jelgavas Tautas gleznošanas studijas dalībnieks Arnis Ozols. Klātesot kuplam sveicēju lokam, savā dzimšanas dienā Jelgavas Kultūras namā viņš atklāja jubilejas izstādi “Dzīve ir skaista!”, kas divos stāvos skatāma līdz 15. septembrim.
Viss sākās ar krustiņiem
A.Ozols dzimis 1949. gada 26. augustā Vircavā. Viņš atminas, ka jau četru piecu gadu vecumā ar sajūsmu burtnīcā, ko iedevusi mamma vai kāds no abiem vecākajiem brāļiem, aizkrustojot rūtiņas, veidojis dažādus ornamentus. Kas zina, varbūt viss sācies jau tad, viņš lēš. Zīmēt vienmēr paticis. Mākslas zinībās puiku ievadījusi Jelgavas 2. vidusskolas skolotāja Belmane.
Tuvojoties vidusskolas izlaidumam, līdz pēdējam brīdim nav zinājis, kur mācīties tālāk. Tad ciemos atbraukusī māsīca, kura nupat Rīgas Politehniskajā institūtā bija beigusi “gāzes apgādi”, ievērojusi brālēna zīmējumus un mudinājusi – ar tādu talantu jāstudē arhitektos. Stāstījusi, cik tur draudzīga atmosfēra. “Visu laiku kaut ko mālēju, bet nekad nebija aizgājis līdz tam, ka pa šo līniju vajadzētu arī kaut ko mācīties. Par tādām mākslas skolām pat dzirdējis nebiju,” atminas A.Ozols.
Nospriedis – ja nu nolemts mēģināt tikt arhitektos, vajadzētu arī nopietnāk pamācīties to zīmēšanu. Uzzinājis par gleznošanas pulciņu, ko Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā vadīja Pāvils Lūciņš. Arnim bija 16, kad sāka apmeklēt nodarbības. “Tur bija telpa, cik atceros, stāvgrūdām pilna ar gleznām un gleznu rāmjiem, gar malu sēdēja trīs četri onkuļi un tad es, puiškāns, viņiem pa vidu,” atceras nu jau mākslinieks.
30 uz vienu vietu
Pienāca skolas beigas. A.Ozols stāsta – trāpījis 1966. gada izlaidumā, kur 11 klašu izglītība tika reformēta uz 10 klašu izglītības sistēmu. Visgrūtāk bijis vienā gadā apgūt divu gadu matemātikas vielu. Reformas rezultātā togad 2. vidusskolu beidza piecas klases – divas vienpadsmitās un trīs desmitās. Tā bija visā Latvijā, un reformas sekas izjuta augstskolas, uz kurām ar diplomu kabatā smelties jaunas zināšanas devās divreiz vairāk vidusskolu absolventu nekā parasti.
Taču jaunieša apņēmība studēt arhitektos nebija zudusi. Apmeklējis arī Kārļa Baumaņa vadītos sagatavošanas kursus zīmēšanā, kur pirmo reizi arī uzzinājis, kas ir kapitelis. Pienācis iestājeksāmenu laiks. Uz arhitektiem togad konkurss bija ne pa jokam – vairāk nekā 30 pretendentu uz vienu vietu. Pirmais eksāmens bija zīmēšanā, jāzīmē kapitelis. Telpa liela, jauniešus sēdina pēc alfabēta. “Es ar savu Ozolu sanācu pašās beigās. Tad nu var iedomāties, ko es no tā kapiteļa, sēdēdams zāles galā, redzēju. Ar tagadējo saprašanu būtu pagājis, paskatījies. Toreiz sēdēju, kur nolika, un zīmēju,” atminas mākslinieks.
Eksāmena veikums novērtēts ar trijnieku, turpretī puse pārējo iestājpārbaudījuma licēju nopelnīja augstāko atzīmi. Dūša sarukusi, taču izņemt dokumentus arī negribējies. Pārējiem eksāmeniem vairs negatavojies, vienkārši gājis – kā būs, tā būs. Te nu izrādījies, ka mākslas skolu absolventiem, kas ar kapiteli tika galā uz piecinieku, vājā vieta bija matemātika. Arnis savukārt matemātikā bija teicamnieks savā klasē. Vēl puse atbirusi pēc fizikas eksāmena, taču vircavnieks pēc pirmā sašutuma kopējiem rezultātiem vairs līdzi nesekoja. Rezultātā – pietrūkusi pusballe, lai tiktu uzņemts.
Pieteicies Meliorācijas zinātniskajā institūtā, kas atradās Jelgavā, Dobeles ielā. Pēc gada mēģinājis atkal stāties arhitektos, un šoreiz izdevās – zīmēšanas eksāmenā nosēdināts priekšā, un piecinieks kabatā. Arī matemātikā saņemts augstākais vērtējums. “Tālāk jutu, ka pasniedzēji paskatās atzīmju lapiņā, sāku raiti runāt, labi – vari iet. Visi piecinieki, pēdējais palicis sacerējums. Dabūju savu trijnieku un stabili tiku iekšā,” stāsta A.Ozols.
Pārsteidzošie Kamčatkas geizeri
Zīmēšanas un veidošanas pamatus institūtā pasniedza K.Baumanis, glezniecības pamatus ierādīja akvarelists un grafiķis Pauls Duškins un gleznotājs Laimonis Kupcis. Uzzinājis, ka vakaros Mākslas akadēmijā studentiem pieejams modelis, A.Ozols nokārtojis atļauju praktizēties. No tā laika viņš pievērsies arī aktiem.
Pēc institūta absolvēšanas pieteicies darbā Jelgavas rajona arhitektu ražošanas grupā, taču nedēļu pirms diplomprojekta aizstāvēšanas uzzināja, ka tiek iesaukts armijā. Institūtā tolaik pastāvēja tā sauktā kara katedra – vienu dienu nedēļā trīs gadus topošie jaunie speciālisti apguva arī kara gudrības. “Beidzot augstskolu, uzreiz skaitījāmies ar oficiera dienesta pakāpi. Mani iesauca armijā kā oficieri, tāpēc nedabūju ēst to zaldāta maizīti. Skaitījos tādā pašā līmenī kā jebkurš kara skolu beigušais oficieris – alga tāda pati, pusdienas, vakariņas pilsētas restorānā, pilsētā pats noīrē sev istabiņu, dzīvo, kur gribi. Sākumā biju nokreņķējies, bet beigās tīri labi pavadīju laiku, divos gados iemācījos krievu valodu. Tur ātri vien uzzināja, ka varu būt noderīgs celtniecībā, iedeva zaldātu bariņu, ko komandēt būvniecībā. Projekti toreiz nevienu neuztrauca – vajag, un jābūvē,” stāsta A.Ozols.
Katru gadu pienācās arī atvaļinājums. To izvēlējies pavadīt Kamčatkā. Ceļš tika apmaksāts. A.Ozols atklāj, kā izdevies atvaļinājumu pagarināt par divām nedēļām. “Ar apmaksāto vilciena biļeti varēja aiziet uz lidostu, piemaksāt starpību un vienā dienā nokļūt galā. Tā atvaļinājums sanāca 45 dienas,” viņš stāsta. Sanācis pabūt Kamčatkas Geizeru ielejā. Turienes iespaidus reiz septembrī redzētais gadus piecus neviens cits ceļojums nav varējis pārspēt. “Ielejā burbuļo geizeri, augstāk paceļas svaigs zaļums, vēl augstāk – rudens iekrāsotās dzeltenās un sarkanās lapotnes, bet pašā augšā paveras sniegotas virsotnes,” viņš raksturo ainavu.
Varēja būt citādi
Pārnākot no divu gadu dienesta, pārņēmusi tāda jocīga sajūta. “Kursabiedri strādā vienā vai otrā institūtā, kļuvuši par viena vai otra rajona galveno arhitektu. Kāds jau apprecējies, sadzimuši bērni…” Radušās domas, vai izdarījis pareizo izvēli, aiziedams uz arhitektiem. Gribējies vairāk mākslas. “Tagad iegūt divas trīs augstākās izglītības ir normāli, bet toreiz par otru izglītību varēji nesapņot – vienreiz valsts līdzekļus biji iztērējis. Viens otrs jau dabūja, ja mācēja pamatot. Tad es izdomāju gudru viltību – pieteicos uz vizīti pie arhitekta Voldemāra Šusta Mākslas akadēmijā ar domu, ka gribētu pilnveidoties interjerā. Bet viņš teica – ja esi beidzis arhitektus, šeit tev nav ko meklēt. Ej meklē attiecīgus pasūtījumus un strādā, no tā būs lielāka jēga. Bet ne jau par interjeru es sapņoju, man galvenais bija tikt iekšā tur, kur var mākslas priekšmetus apgūt,” skaidro A.Ozols. Pēc noraidījuma viņš turpināja strādāt rajona arhitektu grupā, apmeklēja Jelgavas Tautas gleznošanas studiju pie Visvalža Garokalna. Tā kā gan V.Garokalns, gan P.Duškins un L.Kupcis bija akvarelisti, arī viņa radošajā dzīvē bijis akvareļu posms.
Nāca atmodas laiks, A.Ozols turpināja savā nodabā darboties glezniecībā, nedaudz skicēja arī aktus. Tomēr vairāk iesaistījās apkārt notiekošajos procesos. “Atmodas laikā biju ļoti aktīvs. Biju no tiem, kas uz mucām kāpa un runas teica. Esmu no Vircavas, nodibināju Tautas frontes grupu, biju Tautas frontes kongresa dalībnieks,” stāsta A.Ozols, ar asarām acīs atzīstot: “To dažu gadu dēļ bija vērts visu mūžu dzīvot. Neesmu no tiem, kas kliedz, ka viss ir slikti, kaut daudz kas šodien ir aplami un varēja būt citādi. Kad stāvējām “Baltijas ceļā” un barikādēs, domājām par citu nākotni, bet nepiekrītu, ka viss ir salaists grīstē, esam arī pie daudz kā tikuši. Esam izkāpuši no bedres, nemaz nerunājot par to, kādas iespējas ir šodienas jaunatnei, ja vien gribi savu galviņu piepūlēt.” A.Ozols arī tika ievēlēts par zemes komisijas priekšsēdētāju un zemniekiem dalīja zemes, kuras apvienot 40 gadu iepriekš, sākoties kolektivizācijai, savukārt tika uzdots viņa tēvam – kolhoza galvenajam grāmatvedim.
Pēc zemes atgūšanas 15 gadu A.Ozols izmēģināja spēkus lauksaimniecībā, audzējot upenes, bet saprata, ka jāiet atpakaļ uz profesiju, kuru ir mācījies, un ar lauksaimniecību savukārt jānodarbojas tiem, kas mācījušies to.
Alpu saullēkti
Pēc V.Garokalna aiziešanas aizsaulē A.Ozols studiju kādu laiku neapmeklēja, līdz atsāka nu jau pie Ivara Klapera un Andas Buškevicas. Viņu vadībā studijā pagājuši padsmit gadu. “Lepojos, ka esmu Jelgavas Kultūras nama gleznošanas studijas dalībnieks jau ilgus gadus. Mākslinieku Visvalža Garokalna, Andas Buškevicas un Ivara Klapera vadībā esmu papildinājis un turpinu pilnveidot savas prasmes pasteļu un eļļas tehnikā, darbā ar portretiem, figurāliem zīmējumiem, ainavām, skicēm, aktiem…” Mākslinieks lēš, ka portreti veido lielāko daļu viņa darbu. “Īpaši skaistas man šķiet līnijas un formas, ko saskatu un veidoju aktu zīmējumos un skicēs. Tas ir vēl viens novirziens, kuram esmu sevi veltījis,” tā A.Ozols, atklājot – nākotnē iecerēts aktus iedzīvināt eļļas gleznās. “Man patīk tie mākslinieki, kas efektu māk panākt ar triepienu. Jābūt drosmei, lai to triepienu liktu. Ieceru ir daudz. Kad dari, kaut kas jau iznāk, nemēdz būt, ka neiznāk.”
A.Ozols ir aktīvs studijas izstāžu un radošo plenēru dalībnieks. Tā apceļotas daudzas Latvijas vietas, par kurām stāsta arī viņa darbi. Sevišķi mīļš ir marts, kad nu jau pēdējos astoņus gadus A.Ozols dodas slēpot uz Alpiem, katru reizi mājup atvedot arī pa kādam saullēktam. Lai nenozagtu laiku fiziskajām aktivitātēm, tie top agrās rīta stundās, kamēr citi atpūtnieki vēl nav modušies brokastīm. Viņam nepatīk gleznot pēc fotogrāfijas – tā tiek ņemta palīgā vien darba noslēgumā. Arī portretos, kam jāvelta trīs stundas (skice) vai pat visas sešas (krāsaina glezna), lai ilgāk par pusotru stundu modelis nebūtu jāaizkavē.
Kāpēc nedarīt, ja patīk
Mākslinieks pastāvīgi ir mācību procesā. “Šķiet, ka arvien pilnveidojos, tas dod optimismu. Tagad ar aktiem pastrādāju pusgadu. Ja saliek blakus tos, kas tapa pirms pusgada, un kas top tagad, ir pavisam cits līmenis. Portretus agrāk varbūt tik, cik vidusskolā kādu simpātiju uzgleznoju, bet tagad portreti ar pasteļiem top tīri nopietni, tie kļūst interesanti. Nezinu, ko mākslas speciālisti saka, bet laikam jau drusku novērtēts tieku – neesmu profesionālis, bet gadus četrus Māris Brancis ņem mani līdzi uz Mākslinieku biedrības plenēriem. Tur redzu, kā strādā profesionāli mākslinieki, uzskatu to par skolu.”
“Dzīve ir skaista!” ir A.Ozola trešā personālizstāde. Senākā bija skatāma pirms vairākiem gadiem kultūras namā “Rota”, bet pirmā nopietnā veltīta 65 gadu jubilejai. Tajā bija aplūkojami dažādos laikos radīti darbi. Šajā izstādē, kam dots tāds pats nosaukums kā iepriekšējai, skatāmi pēdējos piecos gados tapušie – cilvēki, ainavas un pilsētvide ar sēpiju, pasteļkrītiem un eļļas krāsām iedzīvināti skicēs, zīmējumos un gleznās. “Dažreiz liekas, ka varbūt vajadzētu vairāk specializēties, bet kāpēc nedarīt, ja patīk? Tagad diezgan nopietni strādāju pie portretiem, un liekas, kaut kas tur arī sanāk.”
Ar “patīk” vai “nepatīk” viņš vērtē arī citu mākslinieku veikumu – pirmajā reizē iziet cauri visai izstādei, bet, otru loku metot, apstājas pie darbiem, kas uzrunā. Vilšanos gan citreiz sagādā Rīgas izstādes. “Ir bijušas reizes, kad izeju cauri izstādei un otrreiz vairs neeju. Kaitina, ja redzu, ka kaut ko sapīčkā un to uztaisa par mākslu. Pēdējos gados nav bijusi reize, kad ieietu Jelgavas muzejā un aizietu prom. Rīgas izstādēs tas notiek bieži, un tad jūtos piemānīts.”
Vai, ņemot vērā jubilejas izstādes nosaukumu, A.Ozols ir optimists? “Vispār optimists, lai gan jaunībā bija arī depresijas. Bet jaunība tāds laiks. Lai arī man ir 70, tā nejūtos. Kādreiz no rītiem, kamēr kauliņi iekustas, ir citādāk. Bet arī šajā martā biju Alpos nedēļu uz slēpēm, septīto sezonu nodarbojos ar ziemas peldēšanu, esmu Ozolnieku “roņu” biedrības vadītājs. Uz ūdensslēpēm arī uzkāpju, tas man no jaunības laikiem. Veselība pagaidām turas. Dzīve joprojām ir skaista!”
