Eglons un Elga Kalniņi ir labi pazīstamu ārstu pāris, kas savā profesijā Jelgavā vien nokalpojuši trīsdesmit gadu. Tagad abi pensionāri dzīvo klusi un mierīgi, taču ļoti interesanti izrādās Eglona Kalniņa vaļasprieki.
Eglons un Elga Kalniņi ir labi pazīstamu ārstu pāris, kas savā profesijā Jelgavā vien nokalpojuši trīsdesmit gadu. Tagad abi pensionāri dzīvo klusi un mierīgi, taču ļoti interesanti izrādās Eglona Kalniņa vaļasprieki. Proti, viņš ne tikai studē valodas, raksta literārus sacerējumus, bet arī kolekcionē karikatūras. Pēdējo no minētajām nodarbēm viņš pats gan īpaši augstu nevērtē, taču patiesībā tā ir pati interesantākā.
Eglons Kalniņš piedzima 1928. gadā Rīgā. Māte Marija Lavīze nāca no Zemgales laukiem, bet tēvs Roberts, kuram tolaik jau bija četrdesmit četri gadi, līdz precībām bija izceļojis puspasaules. Par tēvu Eglons runā ar apbrīnu un dziļu cieņu. Būdams savā ģimenē jaunākais – trīspadsmitais – bērns, viņš agri jaunībā apguva metāla virpotāja amatu. Tas deva viņam iespēju, šur tur piestrādājot, apceļot Eiropu, pāris gadu nodzīvot Ēģiptē, vēl zināms laiks viņam pagājis Austrālijā, Jaunzēlandē, Argentīnā… Bēgļu gaitas Pirmajā pasaules karā Robertu Kalniņu aizveda uz Krievijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Beidzot, divdesmitajos gados atgriežoties Rīgā, viņš izveidoja ģimeni.
Svarīga ir mācību metode
Šķiet, no tēva Eglonam ir iedzimusi interese par pasaules valodām, tautām. Lai gan uzreiz jāpiebilst, ka, mazākajās klasēs mācoties skolā, viņš, piemēram, angļu valodā nesa mājās divniekus (tie dienasgrāmatā vecākiem bija jāparaksta). Tikai pusaudža gados, kad laukos pie vecvecākiem Platonē bija atrasta valodnieka Jēkaba Dravnieka sastādītā pašmācības mācību grāmata «Vācu tulks», viņam radās apjausma, kā valodas jāmācās. Tā viņš valodas apguva tik tālu, ka radio ziņas varēja klausīties gan vāciski, gan krieviski, gan angliski. Avīzes lasīt nebija problēmu arī franciski. Ar vārdnīcas palīdzību saprotama kļuva arī ungāru un vēl daža laba cita valoda.
Okupācijai sākoties, Roberts Kalniņš gaidīja angļu un amerikāņu atbrīvotājus. Kad kara beigās bija skaidrs, ka viņi nenāks, ģimene pārcēlās no Rīgas uz Lielplatoni, kur Pumpuros saimniekoja Eglona vecvecāki no mātes puses. Bail bija no bada, ko Roberts Kalniņš bija piedzīvojis Pirmā pasaules kara laikā. Kalniņi kā vieni no pirmajiem brīvprātīgi iestājās kolhozā. Tādā veidā pasaulē daudz redzējušais vīrs paglāba ģimeni no represijām. Lai varas kalpi nevarētu atrast ko «pretvalstisku», tika dots uzdevums iznīcināt vācu okupācijas laika avīzi «Tēvija». Eglonam palika žēl Ernesta Rirdāna karikatūru, un tās viņš pirms laikrakstu sadedzināšanas izgrieza un novietoja mapē.
Ko ņemt līdzi no vecās iedzīves?
Kad 1947. gadā jauneklis Rīgā beidza vidusskolu, viņš tomēr filologa ceļu atmeta kā tolaik ideoloģiski pārsātinātu un iestājās Medicīnas institūtā, kur iepazinās ar savu dzīvesdraudzeni Elgu. Augstskolu beidzot, saskaņā ar kompartijas lēmumu jaunajiem speciālistiem, tajā skaitā ārstiem, bija jābrauc uz laukiem. Tā Eglons ar Elgu bija norīkoti uz Ugāli, kur pagāja vairāki gadi, līdz radās iespēja nokļūt tuvāk dzimtajai Rīgai un vecākiem Lielplatonē, proti, Jelgavā. Bet ko no Ugālē uzkrātās periodikas iedzīves ņemt līdzi? Avīzes, žurnālus. Pārāk smaga bagāža. Un atkal tika izgrieztas karikatūras. Jāpiebilst gan, ka Staļina diktatūras laikā karikatūru presē bija maz. Galvenokārt tās bija veltītas kapitālistisko valstu politiķiem. Daži šie kariķējumi Eglonam Kalniņam ir saglabāti. Pēc viņa pārliecības, šādā zīmējumā dažkārt varēja atrast vairāk vēsturiskas patiesības nekā garā avīzes ievadrakstā.
Piecdesmito gadu beigās Latvijā sāka iznākt un ātri kļuva populārs žurnāls «Dadzis». Kļuva pieejami arī citās sociālistiskā bloka valstīs un padomju republikās izdotie humora žurnāli. Te nu Eglons varēja likt lietā arī savu valodnieka aicinājumu. Augstu vērtējot ungāru karikatūristus, viņš kļuva par pastāvīgu Budapeštā izdotā humora žurnāla «Ludas Matyi» lasītāju un pat pašmācībā apguva šo valodu tik labi, ka parakstus zem karikatūrām varēja saprast. Daudz prieka kolekcionāram sagādāja arī ukraiņu žurnāls «Perec».
No bildināšanas līdz birokrātijai
Interesantākos zīmējumus Eglons Kalniņš ielīmēja kladēs jeb, kā pats saka, albumos, un sagrupēja pa tematiem: mediķi, precības, televīzija, birokrāti, automašīnas, makšķernieki u.c.
Deviņdesmito gadu sākums bija krīzes laiks, kad humora izdevumi pārstāja iznākt, bet avīzes kļuva pensionāra makam par dārgu. Zināms atrisinājums nāca ar kopējamo mašīnu parādīšanos bibliotēkās. Citu tematu kā vienīgi politika mūsdienu karikatūrās atrast grūti. Tomēr arī tajās var redzēt laikmeta virzību. Diemžēl, kā atzīst kolekcionārs, karikatūru skaits mūsu preses izdevumos samazinās. «Dzīve kļūst nopietnāka un bezzobaināka,» atzīst Eglons Kalniņš. No rajona avīzēm vērā ņemama karikatūru publicēšana ir vienīgi «Saldus Dzīvē», kur publicējas Elmārs Kungs.
«Man ir jau septiņdesmit pieci gadi. Kādreiz likās, ka pensijas gados varēs paspēt daudz ko izlasīt, uzrakstīt, sakārtot. Taču stundas un dienas rit krietni ātrāk, nekā tas bija jaunības un brieduma gados. Lai gan jāteic, ka karikatūru kolekcionēšanu nekad neesmu sev uzskatījis par kaut ko ļoti svarīgu. Kad līmēju tās albumos, parasti klausos radio vai mūziku. Tomēr ir prieks šajos zīmējumos atrast pa kādai smaida dzirkstij, kas dzīvi dara skaistāku.»
