Gatavojot šo rakstu, «Ziņas» anonīmi sarunājās ar trim cilvēkiem, kuriem bijušas problēmas ar nodarbinātību. Niklāvs (personu vārdi ir mainīti) strādā, taču Pēterim un Birutai pagaidām darba nav. Darbs jāmeklē intensīviMājās ir svētki. Svētdienas dievkalpojumā nokristīts pirms mēneša dzimušais bērniņš. Ģimenē ir vairāki bērni pirmsskolas vecumā, tādēļ sieva nestrādā. Taču kopš decembra sākuma darba nav arī vīram Pēterim. Viņam ir trīsdesmit trīs gadi, nepabeigta augstākā izglītība, līdz decembrim bija darbs ar celtniecību saistītā uzņēmumā, kur viņš sevi parādīja kā godīgs, iniciatīvas bagāts vīrs. Ko darīt? Pēteris reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā, saņem bezdarbnieka pabalstu. Apskatot aģentūras Jelgavas nodaļā izlikto piedāvāto vakanču stendu, Pēteris nācis pie atziņas, ka darbs vairāk jāmeklē pašam. Iekšēji gan nav viegli draugiem, paziņām, arī nedraugiem pateikt, ka esi palicis bez darba. Kļūdams bezdarbnieks, tu it kā automātiski tiec ieskaitīts neprašās, neveiksminiekos, kaut patiesībā tā nav. Turpmāk Pēteris domā darbu meklēt aktīvāk, jo prognozē, ka bezdarbnieku skaits palielināsies – tātad augs arī konkurence uz katru vakanto vietu. Jāpiebilst, ka, būdams jau bez darba, Pēteris no viena piedāvājuma atteicās, jo, to pieņemot, būtu pārāk atrauts no ģimenes. Valsts nodarbinātības politikā nav tādas nostādnes, ka būtu jāatbalsta ģimenes, kurās ir vairāk apgādājamo.Runājot par dzīvi, Pēteris un viņa sieva atzīst, ka dažkārt notiek pavisam iracionālas lietas. Pirms pāris nedēļām bijusi situācija, ka mājās nav ēdamā, bet līdz nākamajai naudas saņemšanas reizei vēl jāiztur nedēļa. Iesi kaut kur aizņemties? Atdot būs grūti. Te piepeši ieradies kāds draugs, kurš atvedis no laukiem kartupeļus, putraimus, cukuru – pārtiku pāris nedēļām. Šis ir viens no gadījumiem, kas liecina – Dievs par savējiem gādā, uzskata kuplā ģimene. Jācer, ka izdosies šo grūto laiku mierīgi pārdzīvot. Starp citu, pēdējā laikā baznīcas kļuvušas pilnākas. Ja striķi trūks, strādāšu tikai laukosBiruta dzīvo laukos, un viņas vīram pieder zemnieku saimniecība. Jaunajai, enerģiskajai sievietei ir 31 gads, darbu šūšanas firmā viņa zaudēja septembrī, jo uzņēmums sašaurināja ražošanu. Kaut arī šajā profesijā Biruta savulaik ieguvusi vidējo speciālo izglītību, viņa nolēmusi, ka turpmāk par šuvēju vai drēbnieku nestrādās. Iegūstot bezdarbnieka statusu, Biruta iesaistījusies trīs mēnešu kursos, kur ik dienas vairākas stundas mācās par datu ievadīšanas speciālisti, kas var strādāt noliktavās, lielveikalos un citur. Sekmes viņai ir labas. Kursa biedrenēm, kuras nepārvalda latviešu valodu, tostarp latīņu alfabētu, kas ir uz datora klaviatūras, iet grūtāk. Tomēr atbiruma nav. «Pabeidzot kursus, es mierīgi varēšu kandidēt uz sekretāres darbu, jo mācoties esmu daudz ko sapratusi grāmatvedībā, lietvedībā, kas var būt diezgan svarīgi sekretāres darbā. Ja sekretāres darbu nedabūšu, kursos gūtās zināšanas noderēs arī mūsu ģimenes zemnieku saimniecībā, kuru, neņemot kredītu, domājam paplašināt,» piebilst Biruta. Svarīgi neizkrist no aprites«Kad pirmo reizi paliku bez darba, īpaši nesatraucos, jo jutos puslīdz drošs, ka ilgi «bez vietas» nepalikšu. Tā arī bija, jo pat nepaguvu lāgā reģistrēties darba biržā, kad kāds paziņa jau piedāvāja vietu citā kantorī,» stāsta Niklāvs. Šeit vietā precizējums, ka skolu viņš beidzis septiņdesmitajos, augstskolu – astoņdesmitajos gados un pieskaitāms tā saucamajiem plaša profila speciālistiem, kam ekonomista izglītība un ierindas komjaunieša biogrāfija. Puslīdz mierīgu dzīvi viņš līdz deviņdesmito gadu vidum pavadīja dažādās valsts institūcijās.«Nedienas sākās, kad darbu pazaudēju trešo reizi. Pēc otrās tikai nedaudz pagarinājās «meklēšanās» periods (nākamo darbavietu vajadzēja meklēt nepilnus divus mēnešus), bet nu jau nācās saskarties ar faktu, ka izglītībai daudzmaz atbilstošu piedāvājumu nebija ne «darba biržā», ne plašsaziņas līdzekļos, ne arī radu un paziņu lokā. Attiecībā uz radiem un paziņām jāsecina, ka starp citu tautību pārstāvjiem nez kāpēc šāds darba meklēšanas veids darbojas daudz sekmīgāk nekā latviešu vidē. (Starp citu, viskaitinošākie dažkārt šķiet it kā palīdzīgie «tev varbūt vajadzētu mēģināt…» bez kāda reāla seguma, tad jau labāk paklusēt.)Kad beidzās bezdarbnieka pabalsta saņemšanas termiņš, jau biju ar mieru nospļauties uz savu izglītību, respektablo CV un ar katru dienu gatavāks pieņemt arvien zemākas kvalifikācijas darba piedāvājumu. Pie šādiem tādiem gadījuma darbiem reizēm izdevās tikt, bet nācās saskarties ar skarbo dzīves realitāti no citas puses – darba devējam krāvēju un betonētāju amatos daudz izdevīgāki jaunekļi spēka gados nekā izglītoti vecīši pāri pusmūžam ar vēl nezaudētām ambīcijām un gadu gaitā iemantotiem netikumiem.Izveidojās apburtais loks – jo ilgāk bez darba, jo grūtāk to atrast (CV neglābjami «maitājas»), kas rada arī psiholoģisku diskomfortu.» Tagad Niklāvs atradis darbu, kur noder arī viņa izglītība un pieredze, bet šo faktu uzskata drīzāk par nejaušību nekā likumsakarību. Lai nu kā, viņš atgriezies apritē jeb, kā pats smejas, paguvis «ielēkt aizejošā vilcienā». Sagatavoja Uldis Veilands un Gaitis Grūtups
