Lielā dzīves ironija, kā to vakar radiointervijā minēja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, ir notikusi.
Lielā dzīves ironija, kā to vakar radiointervijā minēja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, ir notikusi. Francijas vēlētāji referendumā noraidīja ES konstitūciju, izraisot politiskajā un ekonomiskajā blokā pirmo nopietno krīzi pēdējo gadu laikā. Pret ES konstitūciju nobalsojuši aptuveni 55 procenti vēlētāju, bet par – 45 procenti. Nevarētu gan piekrist, ka “nē” sacītāju pārsvars ir milzīgs, tomēr tas nav viena divu procentu robežās un atkārtotu referenduma rīkošanu Francijā vismaz tuvāko pāris gadu laikā diezin vai varētu uzskatīt par reālu pasākumu.
Lai arī tagad daudzi politiķi šausminās, Francijas izraisītā krīze nav vienīgā kopš ES dibināšanas. Jau 1954. gadā Francijas Nacionālā asambleja noraidīja līgumu, kas paredz dibināt Eiropas aizsardzības kopienu. Tas būtu veicinājis ciešākas militārās saites starp sešām dibinātājvalstīm – Itāliju, Vāciju, Franciju, Nīderlandi, Beļģiju un Luksemburgu. 1957. gadā tas stimulēja izveidot Eiropas Ekonomisko kopienu, un bija vajadzīgs vēl gandrīz 40 gadu, lai atsāktos mēģinājumi izveidot kopīgu iekšējās un ārējās aizsardzības politiku. 1965. gadā toreizējais Francijas prezidents Šarls de Golls iebilda pret pāreju no vienprātīgas lēmumu pieņemšanas uz vairākuma balsojumu EEC valdošajā Ministru padomē un franči sāka “tukšā krēsla politiku”, sešus mēnešus atsakoties ieņemt savu vietu Ministru padomes sēdēs. Viņi panāca, ka ES dalībvalstis joprojām var bloķēt vienošanās, ja tās uzskata par “nacionāli svarīgām”. 1992. gadā Dānijas vēlētāji noraidīja tā saucamo Māstrihtas līgumu, kas paredzēja pārvērst Eiropas Kopienu par ES un iedibināt vienotu valūtu, kopīgu ārējo un aizsardzības politiku. Dāņi līgumu akceptēja atkārtotā referendumā pēc gada. Kad 1996. gadā izraisījās lauksaimniecības krīze ar govju trakuma slimības uzliesmojumu Lielbritānijā un vēlāko gaļas importa aizliegumu uz pārējo Eiropu, briti piekopa šantāžas taktiku, paziņojot, ka bloķēs visu ES lēmumu pieņemšanu, īstenojot “nesadarbošanās politiku”. Gaļas eksporta aizliegumu atcēla 1998. gadā, kad pie varas nāca Tonijs Blērs. Beidzot 2001. gadā Īrijas vēlētāji noraidīja Nicas līgumu, kura mērķis bija optimizēt ES institūcijas un gatavoties tās paplašināšanai. Pēc gada īri otrreizējā referendumā bija “apdomājušies”.
Tiktāl par krīzēm un svētdien notikušā Francijas referenduma rezultātiem. Cik var spriest pēc informācijas, kas pienākusi no Parīzes un Briseles, neviens dziļā ģībonī negrasās nogāzties. Gan jāteic, ka Francijas prezidenta smaids izskatās visai samocīts un viņa sacītais par demokrātijas triumfu referendumā pārāk teatrāls. Sajūsmu nemana arī pārējo Briseles birokrātu skatienos. Ticamākais, šādam pavērsienam visi it kā gatavojās, taču līdz galam nevēlējās tam noticēt. Tā teikt, gan jau viss būs labi un ES dibinātājvalsts pilsoņi parādīs augstu apzinīgumu. Ne nu parādīja, ne atbalstīja, tagad liekot saspringt pārējo valstu līderiem, kur ratifikācija, tostarp arī Latvijā, vēl priekšā.
Līdz komentāra nodošanai informācija par to, ka Žaks Širaks iecēlis jaunu Francijas premjerministru, vēl nebija redakcijas rīcībā. Par to nav jābrīnās, jo tieši Žanam Pjeram Referēnam tiek uzvelta visa vaina par notikušo. Mūsu prezidente un premjers joprojām pārliecināti, ka Latvijai līgums jāratificē jau šo ceturtdien. Nīderlandes sabiedrība saspringusi rītdienas referenduma rezultātu gaidās. Viss notiek, dzīve nav apstājusies, tikai tā vairs nebūs tāda, kādu bija iecerējuši konstitucionālā līguma sacerētāji un atbalstītāji. Varbūt tiešām tas tikai uz labu?
