Augusta sākumā, kad Elejā graudus sāka pieņemt «Daugavpils dzirnavnieks», garās automašīnu un traktoru rindas visiem bija liels pārsteigums un vēl nebijis gadījums Latvijas brīvvalsts laikā.
Augusta sākumā, kad Elejā graudus sāka pieņemt «Daugavpils dzirnavnieks», garās automašīnu un traktoru rindas visiem bija liels pārsteigums un vēl nebijis gadījums Latvijas brīvvalsts laikā. Aizritējis jau gandrīz mēnesis, taču situācija ne pa matu nav mainījusies uz labo pusi.
Akciju sabiedrības «Daugavpils dzirnavnieks» graudu pieņemšanas punkta direktors Elejā Viktors Feoktistovs «Ziņām» pastāstīja, ka zemnieki var būt pilnīgi mierīgi, jo graudi tikšot pieņemti visi un nav paredzētas nekādas izmaiņas apmaksas kārtībā. Cilvēki jau esot saņēmuši pārskaitījumu par pirmajiem nodotajiem graudiem. Garās automašīnu rindas varētu liecināt, ka graudus «Daugavpils dzirnavnieks» šogad iepērk krietni vairāk nekā citi. Tā vadība plāno šogad vēl pieņemt 30 tūkstošus tonnu. Līdz pagājušās nedēļas beigām bija iepirkti nepilni 15 tūkstoši tonnu. Tādēļ joprojām tiek slēgti graudu pieņemšanas līgumi ar piegādātājiem. Šeit tiek pieņemti pilnīgi visi graudi ar dažādu lipekļa saturu, pēc kura ir noteiktas graudu iepirkuma cenas. Netiek ņemta vienīgi labība, kam konstatēta melnplauka.
Līdz pagājušās nedēļas beigām Elejā ar «Daugavpils dzirnavnieku» līgumus noslēguši vairāk nekā tūkstotis graudu piegādātāju. Puse no tiem savas saistības ar dzirnavnieku noslēguši tikai augusta mēnesī. Kredītu no «Daugavpils dzirnavnieka» ņēmuši 200 cilvēki.
V. Feoktistovs teica, ka trīs cilvēki līgumus lauzuši, jo viņus nav apmierinājušas izmaiņas samaksas kārtībā. Ja viņi bija ņēmuši kredītaizdevumu, to varēja atdot atpakaļ graudos, kas sastāda kredītsummu, bet pārējos likt, kur grib.
«Divas dienas tehnisku iemeslu dēļ pieņemšanas punkts bija slēgts, bet automašīnas joprojām šeit brauca un veidojās dubultgaras rindas. Neskatoties uz to, mēs savu darbu organizējam plānveidīgi un ritmiski. Sakumā centāmies strādāt ātrāk, taču dzīve pierādījusi, ka labāk darīt lēnāk, bet kārtīgi. Domājot par nākošo gadu, gribu teikt, ka varbūt arī paši cilvēki varētu vairāk padomāt, kā graudus iespējams pašiem uzglabāt. Mēs, šeit uzsākot strādāt, cerējām, ka darbs būs visu gadu pakāpeniski, bet laikam tā nebūs, lielākā daļa būs nodevuši jau vasarā. Ļoti ceram, ka nākošgad visi celtniecības darbi būs pabeigti pilnībā un būs vieglāk gan mums pašiem, gan zemniekiem», teica Viktors Feoktistovs. «Daugavpils Dzirnavnieks» jau šonedēļ plāno uzsākt arī miežu pieņemšanu.
Vircavas pagasta zemnieku Jāni Suprunu sastapām pašā rindas sākumgalā, viņam rindā atlicis stāvēt vēl tikai apmēram stundu. Uz jautājumu, kas šogad zemniekus visvairāk neapmierina graudu pieņemšanas punkta darbā, J.Supruns atbildēja, ka lielās rindas un apmaksas kārtība. Viņš uzskata, ka divās nedēļās vajadzētu samaksāt vismaz pusi peļņas. «Zeme jāar, degviela jāpērk, par ko es to visu nopirkšu? Nemaz nerunājot par to, ka bērni jālaiž skolā. Manā ģimenē ir divi vidusskolēni un students. Daudzi vecāki bērnus šogad nevarēs nodrošināt ar visu nepieciešamo skolai gluži tāpēc, ka trūkt līdzekļu,» uzskata J. Supruns. Tūlīt arī pienāks šī zemnieka rinda, tad viņš steigsies atpakaļ uz lauku, kur nepacietīgi gaida pilni kombainu bunkuri, tad atkal atpakaļ uz Eleju un apmēram diennakti stāvēs garajā rindā. J. Supruns arī nākošo gadu nolēmis līgumu slēgt ar šo pašu firmu, ja vien viņi divu nedēļu laikā varētu maksāt vismaz pusi no peļņas.
Saule cepina kā uz pannas, garā automašīnu rinda stundas laikā nav pavirzījusies ne par metru uz priekšu. Pie vienas no automašīnām stāv bariņš vīru, kas kaut ko cītīgi apspriež. Viņu sejas un plikie vēderi svelmainajā saulē kļuvuši sarkanbrūni. Vēlāk noskaidrojās, ka draudzīgajā kompānijā kopā sanākuši vīri no tuvākajiem rajoniem – Jelgavas, Dobeles un Bauskas – visi ar vienu mērķi – ātrāk izstāvēt rindu un steigties atkal uz lauka. Šie vīri mūsu sarunā bija niknāk noskaņoti. Penkulnieka Andra Legzdura rindā nostāvētais rekordlaiks ir apaļas 22 stundas. Svētes pagasta iedzīvotājs Dainis Meija atzīst, ka raža šogad katrai šķirnei esot atšķirīga. Laba bijusi tiem zemniekiem, kuriem to atļāvis maciņa biezums, jo labi tika uzsēti minerālmēsli un indētas nezāles. «Ja šogad vēl kaut cik varēja atļauties nopirkt minerālmēslus, tad nākamgad daudzi to nevarēs darīt augsto cenu dēļ. Kemiras līdzekļi tagad, piemēram, maksā 150 lati tonnā, slāpeklis – Ls 90 un arī tas ir tikai šobrīd, Dievs viņu zin, cik būs vēl pavasarī», spriež D. Meija.
Šoferis Jevgēņijs no Bauskas rajona graudus vadā privātpersonām: «Ļoti neapmierina dīkstāve. Cilvēkiem tas stipri «sit pa kabatu». Mums ir tāda vienošanās: saimnieks maksā par stundām vai kilometriem. Es samaksu ņemu par stundām, jo savādāk man tas pilnīgi neatmaksājas. Lats par stundu – gribi ved, negribi – neved.»
Uz Eleju graudus atveduši arī ne mazums Dobeles rajona iedzīvotāju, lai gan pašā Dobelē ir tāds pats dzirnavnieks. Zemnieks no Penkules Andris Legzdurs: «Par Dobeli labāk vispār nerunāt, tur valda liela nekārtība. Tur pat atļaujas nepieņemt no tiem cilvēkiem, kas slēguši līgumu. Graudi tiek pieņemti tikai uz glabāšanu, kur cilvēkam jāmaksā par izkraušanu, iekraušanu, vēl par glabāšanu – Ls 2,1 par tonnu. Kur ir tā garantija, ka es atpakaļ saņemšu tieši savus graudus? Katrā gadījumā malā paliksim mēs, zemnieki, nevis kāds cits.»
Vīri bija arī ļoti neapmierināti ar valdības darbu un to, ka īsi pirms ražas laika nomainījās zemkopības ministrs, kam arī par visām nekārtībām būtu jāatbild.
Vairāki aptaujātie zemnieki atzinās, ka arī nākamgad slēgs līgumu ar «Daugavpils Dzirnavnieku», tikai katrs domās, cik daudz un ko sēt. Piebremzēsim ziemāju audzēšanu un arī maizi tik daudz neēdīsim.
Daudzi zemnieki vēl ilgi šeit DZĪVOS vārda vistiešākajā nozīmē. Dažiem no viņiem sievas, draudzenes, mātes pieved siltas pusdienas un vakariņas, atved spilvenus, segas un siltas drēbes naktsguļai. Vakaros kāds puika un meitene šoferiem neliedz iegādāties pa alus pudelei, desmaizītei, kā teikt – lai labāks miegs. Par dzīvi «Daugavpils Dzirnavniekā» varētu uzrakstīt grāmatu un pēc gadiem rādīt bērniem, kā viņu senči stāvējuši rindā, lai tiktu vaļā no sūri grūti audzētā.
