Ar jauno mūziķi Valēriju Kravali tiekamies pirmdienas rītā, pirms viņa pēc trim nedēļām Latvijā devusies uz lidostu, lai lidotu atpakaļ uz Berlīni. Tur jelgavniece studē ģitāras spēli. Valērija pirms teju diviem gadiem izdevusi savu pirmo minialbumu “Stuck in Melancholy”, kam šī gada maijā sekoja debijas albums “Life Goes On”. Par savu mūziku jauniete saka – tas ir krustojums starp postpadomju tematiskiem dziesmu tekstiem, dziļi atmosfēriskām ģitāras skaņām un elektroniskiem bītiem. 2017. gada vasarā viņa no Parīzes līdz Latvijai atbrauca ar autostopiem, šķērsojot astoņas valstis, taču kopumā apceļotas 30, un septembrī Valērija iecerējusi sarakstam pievienot arī Singapūru un Malaiziju. Pasaules izzināšanai jaunietes dzīvē ir tikpat liela vieta kā mūzikai, viņa arī daudz lasa un labprāt apgūst valodas.
– Kā sāki nodarboties ar mūziku?
Viss sākās pirms deviņiem desmit gadiem ar ģitāras spēlēšanu tāpat vien, līdz vecāki mani sāka aģitēt doties uz Bērnu un jauniešu mūzikas kluba (BJMK) Rokskolu. Tur mācījos pie Riharda Lībieša un grupas “Laime pilnīga” ģitārista Mārča Vasiļevska. Vokālu apguvu pie grupas vokālista Ervīna Ramiņa. Beidzu Rokskolu, un pirms trim gadiem – 2016. gada maijā – notika mans pirmais solokoncerts. Skanēja pirmās sarakstītās dziesmas, tur vēl spēlēju akustisko ģitāru.
– Tas nav biežāk sastopamais ceļš, kurā muzicēšanas prasmes tiek apgūtas mūzikas skolā.
Man toreiz bija 12 gadu – biju pašā “labākajā” vecumā, kad viss šķita nepareizi. Tētis ļoti gribēja, lai esmu sportiste. Izgājām cauri daudziem sporta veidiem – vingrošanai, tenisam, pēdējā bija peldēšana, kur man absolūti negāja. Mani vajadzēja stimulēt ar dāvaniņām un citiem paņēmieniem, bet tad es pilnībā padevos. Sports nekad nav bijis mana lieta. Man vienmēr bijusi interese par laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju, bet nebija tā, ka bērnībā ietu uz pulciņiem. 15 gadu vecumā sāku pie tā vairāk piestrādāt, apmeklēt kursus.
– Kā nonāci pie ģitāras?
Domāju, daudziem ir bijusi vēlme iemācīties kaut ko strinkšķināt. Man ļoti patīk braukt mašīnā, skatīties ārā pa logu un daudz sapņot. Vienā tādā braucienā, kad man bija 11 gadu, mašīnā skanēja solo no grupas “Metallica” dziesmas, un es sev teicu, ka man tas ir jāiemācās. Kad pēc dažiem gadiem tas bija izdarīts, nāca jautājums – ko tālāk. Protams, nekad nedrīkst sākt ar elektrisko ģitāru, vienmēr vispirms jāapgūst akustiskā, klasiskā. Liels prieks, ka man to palīdzēja izdarīt BJMK. Māku spēlēt visas trīs, un pati arī strādāju par ģitāras skolotāju. Klasisko ģitāru man palīdzēja apgūt Endijs (BJMK dibinātājs Endijs Rožkalns – red.), akustisko – Rihards. Elektriskajai pamatus iedeva Mārcis, to arī izvēlējos par savu instrumentu, ko turpinu apgūt Berlīnē bakalaura studijās.
– Vai, lemjot par studijām ārzemēs, vajadzēja īpašu apņēmību?
Patiesībā man bija tikai dažas idejas, ko varētu studēt Latvijā. Kad man bija 16–17 gadu, pastrādāju Nacionālajā mākslas muzejā, Ģertrūdes ielas teātrī, un jau tad sapratu, ka man ļoti ātri apniks būt vienā un tajā pašā vidē un nebūs pietiekami daudz izaicinājumu, kaut tanī laikā man to bija gana. Brīnumainā kārtā Nīderlandē iestājos Karaliskajā mākslas akadēmijā, kur ir milzīgs konkurss. Nebija jautājumu, vai tas ir pareizi vai ne, bija vienkārši jābrauc. Drosmes man nekad nav trūcis – ja man gribas, es daru un mērķi sasniedzu.
Nīderlandē skolu nepabeidzu, aizgāju prom pēc pirmā pusgada. Studēju fotogrāfiju. Tā nebija klasiskā fotogrāfija, bet gan māksla un arī sevis izzināšana. Man tas bija ļoti smags process. Piemēram, mums tika dots uzdevums, kur uz ielas bija jārunā ar 50 cilvēkiem. Sapratu savas komunikācijas spējas, sāku mācīties, kas es esmu, ko gribu, kas man ir galvenais. Procesā secināju, ka fotografēt ir forši, bet man tas ir hobijs. Daudziem draugiem palīdzu veidot izstādes, palaikam pati bildēju. Taču mūzika ir tā, ar kuru gribu darboties vismaz tuvākos pāris gadus. Kā būs tālāk, redzēs.
Pēc Nīderlandes zināju, ka gribu studēt, un bija jādomā, ko darīt tālāk. Man bija pieci varianti. Jaunzēlandi atmetu, jo tur ir ļoti augsta studiju maksa, kura būtu jāmaksā pašai, un es to “nepavilktu”. Kipra arī nederēja, jo man būtu garlaicīgi dzīvot uz salas. Attiecībā uz Vīni – nebiju pārliecināta par savu vācu valodu, savukārt Anglija man vispār nepatīk. Palika Berlīne. Sapratu, ka tā varētu būt mana pilsēta, jo tur ir daudz mākslas. Pirmais studiju gads aizvadīts, palikuši vēl divi. Jaunais semestris sāksies oktobrī, beigsies jūnija sākumā.
Mums tiek dots ļoti daudz laika, lai rīkotu savas muzikālās tūres. Mācības netiek organizētas tā, ka atnāc uz lekciju zāli, kur tev saka, kas jāspēlē. Katram ir savs mentors, kurš viņu skolo, nevis mēģina ieurbt zināšanas galvā. Jādarbojas pašam, pašam jāmeklē jauna iedvesma, jāatklāj savs stils un gaume.
– Pastāsti par savu muzikālo gaumi! Pirmais albums tapis indie stilā.
Albums “Life Goes On” bija indie stilā, tajā ir ļoti daudz iedvesmas no grupas “Daughter”, Bena Hovarda, Džefa Bakleja. Bet uzskatu, ka esmu nedaudz inovatore, eju tālāk, un pēdējos trīs mēnešos esmu sākusi pievērsties elektroniskajai mūzikai un analogajiem sintezatoriem – tādai ļoti alternatīvai “underground” mūzikai, ko Latvijā atbalsta, piemēram, radio “NABA” un festivāls “Laba daba”. No Latvijas piemēriem man ļoti patīk grupa “Podruga”, dažas Minthas dziesmas. Vispār klausos mūsdienu Ukrainas un Krievijas grupas, kur šobrīd notiek daudz kas interesants. Pašreizējie iedvesmas avoti ir “Shortparis”, Oleksijs Pops, “If We”, Kedrs Levinskis.
– Pirms divām nedēļām Jelgavā kopā ar baltkrievu mākslinieci Tašu Orlovu rīkojāt laikmetīgās fotogrāfijas izstādi un koncertu “Past Present”, kurā pievērsāties postpadomju tēmai.
Man ir interese par šo tēmu, bet sapratu, ka Latvija tai vēl nav gatava, varbūt pēc gadiem 30.
Dzīvojot Nīderlandē, es neiederējos holandiešu sabiedrībā. Viņiem viss ir tāds pārspīlēts un neīsts, kārtīgs un jauns. Nav nekāda kiča, pie kā mēs esam pieraduši – piemēram, apdrupušu māju. Ir tajās pamestajās ēkās kāda mistērija, pamestajās muižās, kuru Latvijā ir neskaitāmi daudz. Nīderlandē, Beļģijā un arī Vācijā tādus neesmu redzējusi. Mēs dzīvojam pilnīgi dažādi. Esam ļoti forši austrumeiropieši, atvērtāki prāta ziņā. Mums ir foršie “ghetto fix”, kā tur nav. Šajās valstīs vienkārši tiek nopirktas jaunas lietas. Man tā pietrūka – jutu nostalģiju pēc mājām. Nostalģiju pēc kaut kā, kas man ir bijis, bet ne pilnā apmērā. Divtūkstošajos gados mēs vēl nebijām tādi, kādi esam tagad – visur tagad smuki, puķītes apkārt. Es augu RAFā, un tas, ko redzēju kā bērns, arī atstāja uz mani kādu iespaidu par to, no kurienes es nāku.
Par mājām uzskatu ne tikai Latviju, bet visu postpadomju telpu, kas šobrīd ir 15 suverēnas valstis. Man ļoti tuva šķiet Ukraina – ļoti patīk turienes kultūra, valoda, vērtības, cilvēki. Man ir ļoti daudz draugu no Ukrainas.
Kad dzīvo šeit, neaizdomājies, ka tas ir interesanti, eksotiski. Arī tas, kā sajaucas latviešu un krievu kultūra. Tašai bija liels pārsteigums, ka Latvijas jaunieši, kas dzimuši pēc 1991.–1992. gada, faktiski nerunā krieviski. Postpadomju telpa ir ļoti interesanta tēma, daudz par to lasu, ceļoju, skatos.
– Šobrīd uzturies Berlīnē. Vai nākotnē redzi sevi Latvijā?
Nedomāju, ka atgriezīšos Latvijā, bet nekad nesaki nekad. Tam ir daudzi iemesli. Esmu sapratusi, ka gribu runāt savā dzimtajā valodā, kas ir krievu valoda. Dzīvojot Berlīnē, man nav problēmu iziet uz ielas un runāt krieviski, šeit var rasties pārpratumi un strīdi. Negribu dzīvot tādā vidē. Mainīt to cenšos ar savu mākslu, mūziku, bet Latvija nav gatava šai sarunai. Tas ir normāli, jo 30 pēcpadomju gadi vēsturiski nav daudz, lai mēs mainītu savas domas un kultūrpolitiku. Vācijai vajadzēja gandrīz 80, lai viņi sāktu pieņemt citādo. Berlīne ir fantastiska pilsēta, kur man nav problēmu komunicēt ar draugiem no Malaizijas, Indijas, Krievijas. Jāpaiet mazliet laikam, lai pie mums mazinātos diskriminācija.
– Minēji, ka tev patīk ceļot. Esi arī ceļojusi ar autostopiem.
Tas bija 2017. gada vasarā, kad ar stopiem no Francijas atbraucu uz Latviju, šķērsojot astoņas valstis. Pa vidu piestāju Nīderlandē pēc mantām.
Es ļoti daudz ceļoju. Man patīk kaut kur aizbraukt vienai pašai, padomāt, paskatīties. Septembrī klāt nāks divas jaunas valstis – Singapūra un Malaizija. Varbūt aizbraukšu arī uz Bruneju.
Man šķiet, ka labākais, kā kaut ko uzzināt, ir redzēt to savām acīm, nevis lasot propagandas ziņas. Ziņas lasu piecās valodās – angļu, vācu, holandiešu, krievu un latviešu –, un par vienu un to pašu tēmu, piemēram, Boriss Džonsons un “breksits”, katram, arī angļiem un amerikāņiem, ir savs viedoklis. Ja apkārt runā, ka Ukrainā viss ir slikti, gribētu aizbraukt un paskatīties savām acīm. Visi teica, ka Krievijā ir slikti. Aizbraucu uz Sočiem – viņi tur tik skaisti dzīvo! Informatīvā pasaule mazliet grauj, pašam ir jāredz. Dažreiz tas var būt bīstami, bet nav interesanti pastāvīgi dzīvot komforta zonā. Man visu laiku jābūt kustībā.
– Kuras no apmeklētajām valstīm tev atstājušas lielāko iespaidu?
Noteikti Krievija – šogad biju Sočos, pirms pāris gadiem Sanktpēterburgā. Drīz dabūšu daudzreizējo Krievijas vīzu, gribu nostabilizēt kādus kontaktus Sanktpēterburgā. Tā man šķiet fantastiska pilsēta.
Arī Parīze – tieši pilsēta. Biju arī dziļāk Francijā, man nepatika. Uz Parīzi braucu katru gadu. Arī Ņujorka palikusi atmiņā. Zanzibāras sala netālu no Madagaskaras. Tagad tā ir daļa no Tanzānijas, bet vēl pirms 50 gadiem pastāvēja neatkarīgi. Ļoti daudzi holandiešu uzņēmēji tur nopirkuši zemi, ierīkojuši viesnīcas, sērfa skolas.
– Izklausās, ka esi apceļojusi teju visu pasauli.
Nē, vēl ne! (Smejas.) Man ļoti gribas uz Grenlandi – globālās sasilšanas dēļ no Grenlandes pēc 30 gadiem būs palicis mazs ledus gabaliņš. Ļoti gribas redzēt arī Latīņameriku, bet uz to man ir lielāki plāni – domāju tur apmesties kādā dzīves posmā. Man ir ļoti daudz draugu no Kolumbijas, šķiet ļoti pozitīvi cilvēki. Man arī ļoti patīk kolumbiešu literatūra. Viņiem ir tā kaisle, kā nav mums Eiropā, kur katrs staigā savā individuālajā telpā. Man patīk mana personīgā telpa, bet Latīņamerikā ir citādi, un tas piesaista. Neesmu bijusi arī Austrālijā.
– Atgriežoties pie mūzikas – ko tu vēlies pateikt ar savu mūziku?
Tāda kopēja vēstījuma nav, jo es mainos, eju uz priekšu. Katrai darbībai, ko veicu, ir pilnīgi cits vēstījums. Ar albumu “Life Goes On” gribējās pateikt – nekas, ja jūties slikti, nekur nepiederi un tev nekā nav. Tā notiek, kad tev ir 18, tā ir daļa no pieaugšanas. No tā nav jābaidās. Pašam jāiziet cauri smagiem nakts darbiem, ballēšanai, problēmām, ar ko esmu sastapusies Nīderlandē, lai saprastu, kas ir dzīve, kas esi tu, kādas ir tavas vērtības, kas ir vientulība, un iemācītos būt vienam. Manuprāt, tas ir vissvarīgākais – iemācīties būt vienam, neatkarīgam un stipram, jo pasaule tevi grauzīs, ja necīnīsies. Bet gluži kā albuma nosaukumā – dzīve turpinās. Valodu es iemācījos, tiku galā ar problēmām. Ja pamet skolu un visi ar tevi sastrīdas, tas vēl nav pasaules gals, var atrast jaunus draugus, uzbūvēt jaunu dzīvi. Problēmas, ko radām, ir mūsu galvā.
Pēc šī albuma esmu atgājusi nost no personīgām tēmām, man rodas vairāk postmodernistiskas idejas, kad rakstu dzeju. Ļoti daudz lasu abstrakcionisma, avangarda rakstniekus un dzejniekus. No tā arī rodas iepriekš nebijušas metaforas, idejas.
Arī Berlīne izmaina mūzikas gaumi. Dzīve ir skaista, tā ir jābauda. Jādara pēc iespējas vairāk, jāredz pasaule, nav no tā jābaidās, ir jāizglītojas. Tas man ir svarīgākais. Vasarā, kad man nav skolas, katru dienu spēlēju, daudz lasu. Nezinu, kāpēc neaizgāju studēt literatūru. Lasu par visu. Jāizglītojas, turklāt jādara tas no dažādiem skatpunktiem. Problēma rodas tad, kad zini tikai vienu skatpunktu un pats neproti objektīvi salīdzināt. Jālasa pāri propagandai, ja tas ir par vēsturi, politiku un tamlīdzīgām tēmām. Jāmācās valodas. Man ar manām piecām nepietiek, mācos arī spāņu, ukraiņu valodu, kad runāju ar draugiem. Ceru, ka ļoti ilgi neapstāšos.
– Kādi ir tavi tuvākie muzikālie plāni?
Piektdien man ir koncerts Berlīnē, decembrī – festivālā Nīderlandē. Domāju, ka no augusta līdz decembrim turpināšu rakstīt, pētīt sevi ar elektronisko mūziku, iedziļināties Berlīnes mūzikā un apgūt analogos sintezatorus. Man rokas niez kā bērnam – divas nedēļas tagad dzīvošu studijā, kur ne ar vienu nevajadzēs runāt, ieej un pazūdi. Plāns ir pazust elektronikā. Vēlos arī koncerttūri Krievijā, iepazīties ar vietējo kultūru, Eiropā tomēr tas ir citādi. Aizskatuves kultūra arī ir visai atšķirīga.
– Esi uzstājusies gan Latvijas, gan Vācijas un Nīderlandes publikai. Kādas ir atšķirības?
Neteiktu, ka kāda ir labāka vai sliktāka, bet atšķirības ir lielas. Latvijā – jo mazāka pilsētiņa, ciems, jo foršāka skatuve un cilvēki. Vietējiem klausītājiem tavs koncerts ir daudz lielāks notikums, nekā ja spēlē festivālā vai lielpilsētā kā Rīga, kur pastāvīgi kaut kas notiek.
Berlīnē ir citādi. Tur nav robežu starp mākslinieku un auditoriju, jo auditorija parasti ir tādi paši mākslinieki kā tu. Berlīne ir tāda pilsēta, kur katrs kaut ko prot, un ar to ir jāmāk sadzīvot. Tas ir smags process tavam ego, jo kādā brīdī kļūsti viens no. Bet ir ļoti interesanti, iepazīsties ar daudziem cilvēkiem, gūsti lielu pieredzi. Cilvēki auditorijā var izteikt arī kritiku, no kuras mācīties. Esmu daudz iemācījusies. Berlīnē koncertos vienmēr ir daudz cilvēku, bet man cilvēku skaits nekad nav bijis ļoti svarīgs. Negribu mainīt to, ko daru, vienkārši tāpēc, ka vēlētos koncertos redzēt vairāk cilvēku.
Nīderlandē cilvēki atnāk, apsēžas, dzer savu aliņu un beigās pat nepasaka paldies. Francijā, Vācijā un sevišķi Latvijā cilvēki vienmēr pēc koncerta, īpaši ja tas ir mazs bāriņš, pienāk un pasaka paldies, bija ļoti forši.
Vēl foršāk ir spēlēt imigrantu biedrībām, kad vari runāt savā valodā. Berlīnē katrs runā savā valodā.
