Būs kādi gadi pieci, kopš savas «darba gaitas» beidzis Latvijā pēdējais velotreks Ventspilī, taču treka riteņbraucēji, paaudzēm mainoties, joprojām spītīgi turas.
Būs kādi gadi pieci, kopš savas “darba gaitas” beidzis Latvijā pēdējais velotreks Ventspilī, taču treka riteņbraucēji, paaudzēm mainoties, joprojām spītīgi turas. Kopš 2002. gada šai spītnieku saimei pievienojies arī jelgavnieks, pirms tam pazīstamais BMX braucējs Ģirts Jonkus.
“Biju aizbraucis uz pārbaudi Latvijas olimpiskās vienības laboratorijā, kur noskaidrojās, ka manas sprintera īpašības tuvojas Ķiksim un Bērziņam,” Ģirts atceras, kad radusies pirmā doma par iespējamo pievēršanos velotrekam. Tolaik gan viņš vēl bijis “līdz ausīm” iekšā BMX – turējies Latvijas čempionāta galvgalā, ticis līdz sestajai vietai Eiropas junioru čempionātā, sporta veidam solīts arī olimpiskais statuss. Nu šis statuss ir klāt, bet Ģirts ir trekā.
Katra neveiksme kā mācība
“Biju “mazliet satraumējies” un jau kādu pusgadu prom no BMX, kad nāca uzaicinājums. Tas bija 2002. gadā. Pēc trīs nedēļu treniņiem jau pirmais Eiropas čempionāts Vācijā. Nedēļu pirms tam biju piedzīvojis smagu kritienu. Riteņa uzbūve nepierasta,” Ģirts atceras, ka pēc pirmajām sacensību neveiksmēm sapratis – pietrūkst ne tik daudz fiziskās sagatavotības, kā braukšanas tehnikas.
Togad vairāk sacensību nesanāca, sākusies gatavošanās pirmajam 2003. gada pasaules kausa izcīņas posmam Maskavā. “Piedalījos 200 m hītā gaitā un ap 40 dalībnieku konkurencē neiekļuvu to 18 skaitā, kas kvalificējas tālākām sacensībām,” tāds ir stāsts par jelgavnieka debiju pasaules mērogā.
Sekoja nākamais kausa izcīņas posms Dienvidāfrikā, kur Ģirts jau bija iekļauts olimpiskā sprinta distances trijniekā.
“Slikti nostartējām, netikām divpadsmitniekā, bet tas nozīmēja, ka nekvalificēsimies pasaules čempionātam, un uz pārējiem posmiem nebraucām,” šīs sacensības, kas izgaisināja arī ar Atēnām saistītās cerības, tikai vēlreiz apstiprinājušas, ka panākumu komanda var gūt brīdī, kad visi trīs dalībnieki ir augstākajā sportiskajā formā.
Visu pirmajās sacensībās piedzīvoto Ģirts tomēr nebūt neuzskata par neveiksmi – no katra starta ir gūta sava mācība turpmākajiem treniņiem.
Tā paša gada Eiropas čempionātā Maskavā olimpiskajā sprintā Latvijas komanda ar jelgavnieku Ģirtu Jonku sastāvā, izcīnīja astoto vietu, tikai par 0,7 sekundēm atpaliekot no pirmās vietas ieguvējiem. 200 metru hītā gaitā Ģirtam 17. rezultāts.
Vēl cerīgāks jaunās olimpiskā sprinta komandas (Ģirts Jonkus, Edmunds Lagzdiņš, Kristaps Knops) starts izdevies Krievijas kausa izcīņā šāgada jūnijā – ceturtā vieta. Bet individuāli Ģirts izcīnījis trešo vietu keringā. “Seši līdz astoņi braucēji startē vienlaikus un veic vairākus apļus. Vispirms ātruma uzņemšanai četrus aiz tā dēvētā “derņa” (mopēda ievilcēja), bet pēc tam vēl divus. Gadās arī kritieni un “grūstīšanās”, taču noteikumi ir strikti un to neievērošana var beigties ar diskvalifikāciju,” Ģirts stāsta, ka šī disciplīna nedaudz atgādinot jau mazliet piemirstos BMX laikus.
Mājās labi ja trīs nedēļas
Ģirts nenoliedz, ka velotreks pašlaik aizņēmis arī gandrīz visu privātās dzīves daļu: “Īstā dzīve sāksies tad, kad beigsies sportošana, tikai nezinu, kad tas būs,” saka 22 gadus vecais Latvijas velotreka komandas dalībnieks. Tā kā Latvijā treka nav, laiks paiet treniņnometnēs – Maskavā, Lietuvā, Bulgārijā, Ukrainā, Vācijā… “Šogad mājās esmu bijis labi ja trīs nedēļas,” Ģirts gan teiktajam piebilst, ka pie šādas situācijas ir jau pieradis.
Nodošanās sportam viņam laikam gan asinīs jau no bērnības. “Neesmu domājis par to, ko darītu, ja nesportotu,” viņš godīgi atzīst. “Astoņu gadu vecumā sākās BMX, un kopš tā laika nekas cits vairs neeksistēja.”
Dzirdot tādus “tekstus”, šķiet gandrīz vai nesaprotami, pa kuru laiku puisim izdevies tikt līdz ceturtajam kursam Stradiņa universitātes Eiropas ekonomikas un biznesa specialitātē. “Treka dēļ nācās pārtraukt mācības, bet nākamgad ceru, ka izdosies tās likt pirmajā vietā,” Ģirts, šķiet, nosolās pats sev.
Bet šis gads vēl acīmredzot paies jau ierastajā treniņnometnes ritmā: ap astoņiem rīta rosme, tad brokastis, divu trīs stundu treniņš, pusdienas, neliela atpūta, ap četriem pēcpusdienā otrs treniņš, vakarā – kāda grāmata, avīze, žurnāls, televizors. Izklaides pie tāda režīma neesot prātā.
Dienās, kad esam sastapuši Ģirtu mājās Jelgavā, viņš “uztur formu” treniņbraucienos ar “šosejnieka” riteni, bet jau šodien ir devies uz kārtējiem nozīmīgajiem startiem – Eiropas čempionātu Valensijā, Spānijā.
