Ir vīzijas, gan vēl neskaidrā perspektīvā, ka plašajos Zemgales laukos arī Jelgavas novadā, visdrīzāk Elejas apkaimē, elektrību ražos vējš. Par šādu vēja enerģētikas attīstības vīziju februāra sēdē Jelgavas novada domi informēja SIA “Eolus” pārstāvis Gatis Galviņš. Sarunā ar “Ziņām” viņš gan atzina, ka tuvākajā laikā tas nebūtu iespējams, jo SIA “Eolus” pašlaik attīsta vēja parku projektus Dobeles un Tukuma novadā.
“Saistībā ar iespējamo Elejas vēja parku grūti pateikt kaut ko precīzāk. Darbs pie Pienavas un Dobeles parkiem sākās 2011. gadā, un tikai šogad aprīlī mēs gaidām ietekmes uz vidi valsts biroja ziņojumu, kas cerams būs pozitīvs. Tik vienkārši tās lietas neiet,” teic G.Galviņš. Jelgavas novada pašvaldības pārstāve Dace Kaņepone secina, ka vismaz pagaidām Ministru kabineta noteikumi vēja ģeneratorus neatļauj būvēt uz nacionālas nozīmes lauksaimniecības zemes. Tādēļ, viņasprāt, Elejas pusē tādu uzbūvēt nebūtu vienkārši. D.Kaņepone piebilst, ka daudz tuvāk īstenojumam ir vēja parks Līvbērzes pagastā, kur to kūdras purvā plāno izveidot SIA “Laflora”. Uzņēmums vēja parku ir iestrādājis teritorijas plānojumā. Par ieceri attīstīt vēja parku “Zemgales Ziņās” stāstīja arī kūdras ieguves uzņēmuma vadītājs Uldis Ameriks.
Zemgalē protestē teorētiski, Kurzemē redz praktiski
“Eolus” projektam veidot vēja parkus Dobeles un Tukuma novadā jūtama arī pretestība. Pērn septembrī parakstu vākšanu “Par Zemgali bez vēja ģeneratoriem” līdzdalības platformā “Mana balss” ierosināja Latvju pirts un spa asociācija. Vēja parku jautājumu cilā arī politiskās partijas. Tādā nedaudz strīdīgā gaisotnē “Ziņas” devās uz Kurzemi, kur 2002. gadā pie Grobiņas tapa tolaik Baltijā lielākais vēja parks ar 33 ģeneratoriem. Tie joprojām bez lieliem starpgadījumiem darbojas.
Grobiņas novadā šos 78 metrus augstos vēja ģeneratorus sauc par torņiem, ventilatoriem vai arī vella ratiem. Runas par to, kā rit vēja parka darbība šajā pusē, šķiet, norimušas.
Pirms brauciena telefonsarunā Grobiņas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Galeckis, kas savulaik ir studējis LLU Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē, teic, ka pašvaldībā par vēja parka klātbūtni dominē pozitīvs viedoklis. Grobiņnieku priekšstāvis atzīst, ka sešpadsmit gadu garumā, kopš tur darbojas vēja parks, sūdzības pašvaldībā saņemtas tikai no viena cilvēka, kurš nekādi nepieņem šo enerģijas iegūšanas veidu un ir nesekmīgi aiztiesājies līdz ES institūcijām. “Pārējiem sevišķu pretenziju nav, bet citiem no šīs enerģijas ražošanas ir ieguvumi,” rezumē A.Galeckis. Viņš domā, ka vēja ģeneratori labi iekļaujas arī Kurzemes ainavā. “Kad, braucot pa Rīgas–Liepājas šoseju, aiz Durbes ieraugi vēja ģeneratorus, zini, ka drīz būsi mājās,” piebilst pašvaldības pārstāvis. Viņš ar smaidu teic, ka vēja ģeneratori grobiņniekiem neviļus liek domāt par mājas mieru un siltām vakariņām.
“Visa Eiropa ir pilna ar vēja ģeneratoriem. Vai tāpēc putni migrācijas ceļus mainīs? Vēja ģenerators šķeļ gaisu simt metru augstumā. Tik zemu gājputni nelido. Bet zemniekiem, uz kuru laukiem atrodas vēja ģeneratori, tie dod stabilu ienākumu – zemes nomas maksu. Turklāt uz lauku, kur tas stāv, aiziet ceļš, ko izmanto gan enerģētiķis, gan arī zemnieks,” pozitīvos argumentus uzskaita A.Galeckis.Nomas maksu laiks pārskatīt
Par vēja ģeneratoriem pozitīvi noskaņots ir arī Grobiņas novada “Apogu” saimnieks Visvaldis Kukuks. Viņa vidēja lieluma zemnieku saimniecība apsaimnieko apmēram sešdesmit hektāru. Uz saimniecības zemes atrodas pieci “torņi”, bet no “Apogu” mājām tie ir apmēram puskilometra attālumā. Zemes nomas līgums ar uzņēmumu SIA “Vēja parks” noslēgts uz trīsdesmit gadiem. Saistībā ar zemes nomu V.Kukuks teic, ka tā aprēķināta, vērtējot to, cik daudz labības varētu izaudzēt uz apmēram pusotra simta kvadrātmetru zemes pleķīša, ko aizņem “tornis”. Zemes īpašnieks vienīgi nav apmierināts, ka zemes nomas maksa nav pārskatīta, kopš Latvijā ieviesa eiro.
“Reizi mēnesī atbrauc remontbrigāde, kas veic vēja ģeneratora tehnisko apkopi. “Torņa” iekšpusē atrodas kāpnes, taču darba instrumenti 78 metru augstumā tiek pacelti ar vinču no ārpuses,” skaidro V.Kukuks.
Par to, ka zemes nomas maksa nav pārskatīta jau vairāk nekā piecus gadus, uztraucas arī “Apogiem” netālo “Rolavu” saimnieks Tālivaldis Dobelmanis. Viņa ģimenes saimniecība ir specializējusies lopkopībā. Par “Vēja parka” īpašniekiem un zemes nomas maksu T.Dobelmanis pavisam nopietni teic: “Viņi varētu būt ar zemniekiem solidārāki.” Citādāk saimnieks, jokus plēšot, teic, ka “Rolavu” apkārtnē esošie vēja ģeneratori pagarina cilvēkiem mūžu, jo, proti, kaimiņu mājās, kas atrodas blakus vecajam keramikas ceham, neesot neviena pensionāra, kuram nebūtu pāri astoņdesmit.
Vējš ir stiprāks kalniņā
No “Rolavu” pagalma, tuvākajā apkārtnē raugoties, var saskaitīt piecus vēja ģeneratorus. Tie atrodas 300–600 metru attālumā. Rotējošo spārnu skaņu pagalmā var dzirdēt. Miglainā pavasara dienā tā, šķiet, nedaudz atgādina jūras šalkoņu. T.Dobelmanis domā, ka vēja ģeneratori netraucē ne cilvēkiem, ne lopiem.
Par blakus esošo keramikas cehu jeb vēl senākos laikos ķieģeļnīcu viņš stāsta, ka pirms Pirmā pasaules kara no turienes uz Liepāju ar vagonetēm vesti ķieģeļi Karostas nocietinājumu būvēšanai. “Rolavas” atrodas 38 metrus virs jūras līmeņa, tādēļ zirgu vilktās piekrautās vagonetes uz Liepāju gājušas itin viegli. Apkārtnes augstums ir svarīgs arī vēja ražotājiem. Tas arī izskaidro, kāpēc 2002. gadā “Vēja parka” eksperti izvēlējās tieši šo vietu. Zināmā mērā “Rolavas” ir līdzīgas Elejai, kas arī atrodas metrus trīsdesmit augstāk nekā Jelgava (braucot pa līdzeno šoseju, to ar aci gan var nepamanīt). Vēja spēks kalniņā ir lielāks nekā lejiņā. Dažus simtus metrus no Rīgas–Liepājas šosejas atrodas “Brieži”, neliela zemnieku saimniecība, kas nodarbojas ar kazu audzēšanu un apsaimnieko ap divdesmit hektāru. No dzīvojamās mājas tuvākais “tornis” atrodas apmēram 170 metru attālumā, un tas nestāv uz “Briežu” zemes. Māju pagalms ir glīti sakopts. Saimniekiem Ritai un Imantam Bružēviciem ir sastrādātas rokas. Tām nav miera arī sestdienā, kad tiek tīrīta aitu kūts.
Bružēvicu pāris ir pret vēja ģeneratoriem. Kad vējš pūš no “tās puses”, nevar kārtīgi izgulēties. Kad pūš uz otru pusi vai ir bezvējš, tad var. Arī govis nevarēja pie tā pierast, tagad audzējam kazas,” stāsta saimnieks. Saimniece uzsver, ka ārsts abiem ir konstatējis mirgojošo aritmiju – sirds ritma traucējumus. Vai tas saistīts ar vecumu vai tuvējo vēja ģeneratoru, to ārsts noteikt nevarot, taču zāles ir dārgas un slimība bīstama. Abi stāsta arī par gaisa vibrācijām, kas ar ausi nav sadzirdamas. Bružēvici domā, ka, iespējams, šo vibrāciju dēļ no māju apkārtnes pazuduši sikspārņi un krupji. Saimnieki ir dzirdējuši, ka Vācijā tik tuvu mājām vēja ģeneratorus nebūvē.
Ar ledus gabalu pa traktora jumtu
Pirms gadiem desmit “Briežos” gadījies, ka vēja ģeneratora spārni lidinājuši pa gaisu ledus gabalus, kas atdalījušies no rotora spārnu apledojuma. Viena ledus pika atsitusies pret Imanta traktora kabīnes jumtu, taču, ja tāda trāpītu cilvēkam pa galvu, rezultāts varētu būt traģisks. Fotogrāfs Pēteris Jaunzems, kas sadarbojas ar Liepājas laikrakstu “Kurzemes Vārds”, atceras, ka tāds gadījums tiešām ir bijis. Diemžēl ne fotofilmu, ne arī pašu publikāciju laikrakstā neizdevās atrast. Arī vides speciālisti nenoliedz, ka spārnu apledojuma problēma vēja ģeneratoriem ir. SIA “Eolus” pārstāvis G.Galviņš gan skaidro, ka Latvijā tā būtu sastopama reizi desmit gados un tehniski to var novērst, taču arī viņš atzīst, ka nevajadzētu būt tā, ka dzīvojamā māja un ceļš ir tik tuvu vēja ģeneratoram kā “Brieži”. Tiesa, Imants un Rita Bružēvici pasmaida, ka bērniem un mazbērniem, kas pie viņiem viesojas, vēja ģeneratori netraucē.
Noteikumiem vajadzēja būt godīgākiem
Bružēvici atceras, kā 2002. gadā vienā būvsezonā vasarā tapa “Vēja parks” ar 33 vēja ģeneratoriem. “Ne mūs informēja, ne mums ko prasīja. Izraka bedri, atveda bunduļus, brīnījāmies lielām mutēm,” stāsta saimniece Rita. Viena vēja ģeneratora montāža ilgusi vidēji piecas dienas. Bruževiciem ir aizvainojums, ka viņi šajā “enerģijas tirgū” ir palikuši bešā. Saimnieks domā, ka turpat uz viņu zemes ir pakalniņš, kas atrodas tālāk no mājas un kur, viņaprāt, būtu bijusi laba vieta vēja ģeneratoram. “Toreiz bijām pašvaldībā, bet vai tu zini, kam iet pakaļ un ar ko runāt…” savu pabīdīšanu malā atceras vecais vīrs.
Grobiņas novada “Straumēnu” saimnieki pensionāri Ausma un Juris Būri no vēja ģeneratoriem dzīvo puskilometra attālumā. Viņi par “torņu” ietekmi uz vidi nesūdzas. Mazmeitai pat patīkot vērot saules staru ņirbēšanu vēja ģeneratoru spārnos. Tomēr arī viņi ir izjutuši, ka uzņēmējs, kas vēlas attīstīt vēja enerģijas ražošanu, mēģina apmuļķot lauku cilvēkus, piemēram, prasot iznomāt visu “Straumēnu” zemi. Toreiz gan šis projekts neizdevās. Taču vēja Liepājas pusē un sevišķi Grobiņā ir pietiekami, un jauni projekti top.
Valsts veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis atzīst, ka informācija par vēja ģeneratoru ietekmi uz veselību ir pretrunīga. Viņš raksta: “Visdrīzāk dominē subjektīvā uztvere, jo arī ārzemju kolēģi ir atzīmējuši, ka vēja ģeneratorus kā traucējošu faktoru nekad neuztver tie, uz kuru zemēm šie ģeneratori ir izvietoti un kas par to saņem nomas maksu, bet sūdzas kaimiņi, kuriem nav šīs materiālās ieinteresētības. Tātad ietekme pamatā ir netieša un psiholoģiska – ja kaut ko cilvēks uztver kā traucējošu un dzīves kvalitāti pasliktinošu, var rasties vesela virkne subjektīvu simptomu – trauksmes sajūta un aizkaitinājums, galvassāpes, bezmiegs, nogurums, paaugstināts asinsspiediens u.c. To visu ir sarežģīti nodalīt no objektīviem cēloņiem, kam vēja ģeneratori var būt par iemeslu, no kuriem laikam kā nozīmīgākais jāuzskata rotoru lāpstiņu radītā infraskaņa. Cilvēka dzirde to tieši nespēj uztvert, bet infraskaņa var radīt kaut kādu neizskaidrojamu nemiera un pat baiļu sajūtu un izplatīties lielākā attālumā kā parastais troksnis. Tāpēc infraskaņas problemātika tiek īpaši vērtēta saistībā ar vēja parku attīstības projektiem, un tas ir vērtēts arī konkrētajā projektā Zemgalē. Pie tā strādā arī vēja ģeneratoru konstruktori, un ir jāpieņem, ka jaunākās paaudzes vēja ģeneratori krasi atšķiras no vecajiem modeļiem, piedāvājot uzlabojumus attiecībā uz troksni un infraskaņu. Savukārt, lai mazinātu mirgošanas efektu, vairāk nepieciešami organizatoriski risinājumi, piemēram, to darbība tiek automātiski apturēta, saulei atrodoties noteiktā debesjuma vietā.”
Paldies par palīdzību raksta sagatavošanā kolēģiem laikrakstā “Kursas Laiks”, kā arī Visvaldim Kukukam
