Liene Dindone deviņdesmitajos gados pirmā Latvijā sāka pasniegt mazo dzīvnieku ārstniecību.
«Man liekas, ka latvietim mīlestība pret dabu un dzīvniekiem ir gēnos. Manā gadījumā noteikti tas tā ir – mans tēvs un vectēvs bija agronomi. Mammīte bija dvēseliska, lasīja dzeju par dabu, maigi attiecās pret visām radībiņām,» par savu aicinājumu palīdzēt dzīvniekiem stāsta veterinārārste Liene Dindone. 2012. gada novembrī viņa no ASV pārcēlās uz dzīvi Latvijā. 1995. gadā dibinājusi LLU organizāciju «Universitātes Vetfonds», kas tolaik, gan ar citu nosaukumu, izveidota kā bezpeļņas organizācija, lai palīdzētu veterinārārstiem un LLU Veterinārmedicīnas fakultātei iegūt aparatūru un medikamentus, organizēt seminārus.
– Esat dzimusi Zviedrijā, bet augusi un izglītojusies ASV. Kādas ir jūsu atmiņas par šajās valstīs pavadīto laiku?
Zviedriju neatceros, jo pārvācāmies uz ASV, kad man bija trīs gadi. Amerikā pirmos gadus dzīvojām fermā. Tur man ļoti patika, un no tā laika ir daudz atmiņu – skraidīju pa laukiem, kāpelēju pa siena kaudzēm, pētīju govis. Atceros arī, kā raudāju aiz sienas rotaļlaukumā angļu skoliņā, jo nemācēju ne vārda angliski. Vecāki mājās runāja tikai latviski, un arī es ar saviem bērniem runāju tikai latviski.
– Pastāstiet par savu ģimeni!
Vectēvs nāk no Vecpiebalgas, tēvs no Bulduriem, māte dzimusi pie Bauskas, bet uzaugusi Dzērbenes tuvumā. Vectēvs Pēteris Dindonis bija selekcionārs, dibinājis Bulduru Dārzkopības skolu, uzrakstījis 23 grāmatas par daiļdārzniecību, augļkopību un selekcijas darbiem.
Mani vecāki kara laikā bēga no krieviem mazās laiviņās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Viņi mīlēja savu dzimteni, tāpēc audzināja savus bērnus – mani un māsu Daci, kura jau ir aizsaulē –, lai mēs ne tikai mācētu valodu, bet arī mīlētu Latviju.
Mans jaunākais dēls Kaldis ir izstudējis dabas aizsardzību – dabas resursu zinātnes. Viņš dara to, par ko es sapņoju. Kaldis noteikti varētu dzīvot Latvijā – viņš vienu vasaru te strādāja praksē Latvijas Dabas fondā, viņam ļoti patika. Cerēju, ka viņš iemīlēsies kādā daiļā latvietē – te ir tik daudz brīnišķīgu meiteņu, skaistas, gudras, uzņēmīgas, strādīgas.
Kaldim Latvijā patīk vairāk nekā manam vecākajam dēlam Matīsam, kurš dzīvo Čikāgā ar sievu latvieti Kristīni un septiņus mēnešus veco meitiņu Lailu. Abi vecāki ar meitu runā latviski, par ko ļoti priecājos. Matīss ir finansists. Viņam patīk dzīve ASV, tur viņam ir daudz draugu.
– Kas svešumā palīdzēja saglabāt latvietību?
Stingra vecāku nostāja mājās runāt tikai latviski. Runājām par Latviju, cik briesmīga ir okupācija, ka mūsu zeme tiek izpostīta, ka mums tā jāglābj, jāpalīdz, kā vien varam. Latvieši ārzemēs daudz cīnījās, ne tikai lai uzturētu savu latvietību, bet arī lai iespaidotu stingru politisko nostāju pret padomju varu. Palīdzēja arī latviešu nometnes, izbraukumi, piedzīvojumi kopā ar latviešu draugiem. Ja bija pasākums, vecāki atļāva lielākas izklaides, brīvību – latvietības vārdā atļāvāmies vairāk.
Draugu saime bija liela, deva tādus kopienas pārdzīvojumus, ko amerikāņu sabiedrība nespēja.
– Bakalaura grādu ieguvāt zooloģijā, savukārt maģistra grādu – entomoloģijā. Kāpēc izvēle specializēties kukaiņu pētniecībā?
Gribēju palīdzēt dabai. Sapratu, ka lielākais posts nāk no indēm, ko lieto visās pasaules malās, lai iznīcinātu kukaiņus. Mācījos un pētīju bioloģiskās metodes, lai varētu kontrolēt kaitēkļus, lietojot mazāk indes. Kukaiņi mani vienmēr ir fascinējuši, jo tie ir ārkārtīgi dažādi, īpatnēji savā attīstībā, ar savām spējām. Piemēram – kā var mazs tauriņš pārlidot pāri visai ASV no Kanādas līdz Meksikai? Daba ir tik neticami apbrīnojama, ka, liekas, tā ir interesanta visiem.
– Kāpēc tomēr izvēlējāties darboties veterinārmedicīnā, iegūstot arī doktora grādu?
Izrādījās, ka entomoloģijā vairums darba piedāvājumu bija tieši pesticīdu ražošanas firmās. Negribēju strādāt pie «ienaidnieka».
Medicīnas pamats ir fizioloģija, kas tāpat ir fascinējoša daba, tikai katra organisma iekšpusē. Man patīk risināt problēmas, un medicīna ir kā detektīva uzdevums – atrast slimību izraisītājus –, un tad bauda, ka to iespējams izārstēt un palīdzēt kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem. Droši vien palīdzēšana ir visa pamats. Dzīve ir visskaistākā, kad var palīdzēt otram un sevišķi dzīvniekam. Man vienmēr ir gribējies otram ko dot no sevis, risināt viņa vajadzības, uzlabot pasauli. Laikam tāds glābējas sindroms. Kādreiz domāju par cilvēku medicīnu, bet nevaru paciest vaidošus un čīkstošus cilvēkus. Neesmu līdzjūtīga, ja viņi sūdzas par sīkumiem, bet ir viegli izjust un būt līdzjūtīgai pret dzīvnieku sāpēm.
Bieži braucam uz ASV ciemos pie bērniem, tāpēc Rīgā nevaram atļauties mājdzīvniekus. Taču man viņu ļoti pietrūkst. Gribas samīļot katru dzīvnieciņu, kas ienāk klīnikā. Matīsam ir ļoti mīļš franču buldogs, un jaunākajam dēlam ir mans vecais kaķis Trīnīte. Abiem suņiem Mango un Līzītei, kas mums bija ASV un ko paņēmām no patversmes, atradām labas mājas.
– Kā nokļuvāt LLU?
Deviņdesmito gadu sākumā pati uzrakstīju Veterinārmedicīnas fakultātes dekānam. Ilgi nesaņēmu atbildi, rakstīju atkārtoti. Teicu, ka gribu braukt, strādāt, palīdzēt. Jutu, ka mani īsti negrib, bet es uzmācos. Latvija kļuva brīva, un es alku šeit dzīvot. Sapņoju, ka mēs visi – vīrs LU psiholoģijas pasniedzējs Jānis Grants, divi bērni un mana mamma – brauktu un pamēģinātu vismaz gadu šeit nodzīvot.
– Vai atceraties deviņdesmito gadu sajūtas, kad pārcēlāties uz Latviju pirmo reizi?
No paša sākuma jau norunājām, ka atbrauksim tikai uz gadu. Tajā laikā bija ļoti grūti. Ielas tumšas, fakultātes koridori tumši, auksti, jo taupīja elektrību un siltumu. Viss bija drūms. Algas smieklīgi niecīgas – simt latu mēnesī. Mēs dzīvojām no ASV nopelnītās naudas, līdz visu iztērējām. Nesapratām, kā vietējie varēja izdzīvot. Bija arī grūti sadraudzēties ar svešiem cilvēkiem. Pēc atvērtības ASV nejutāmies tik omulīgi, sevišķi grūti bija bērniem. Viņiem ļoti nepatika skolas, viņi un arī vīrs gribēja atpakaļ.
– Kā saņēmāties atkal mēģināt 2012. gadā?
Plānojām to darīt, kopš atstājām Latviju 1995. gadā. Man bija ļoti žēl, ka nācās aizbraukt, taču braucām šurp divas trīs reizes gadā, turpinājām palīdzēt projektos, piestrādājot savās specialitātēs. Plānojām, kā varam piedalīties Latvijas izaugsmē, iegādājāmies zemi, dzīvokli, gatavojāmies, ka pārcelsimies atkal, kad būsim izskolojuši bērnus.
Latvija man ar visiem saviem trūkumiem bija mīļa. Tā ir mana dzimtene, jutos, ka te piederu. Arī ASV jutos kā latviete, nevis amerikāniete. Vēl šodien nožēloju, ka mēs toreiz aizbraucām atpakaļ uz Ameriku, jo tagad bērni tur jūtas kā mājās, viņi tur pieder. Kaut viņi runā latviski, viņiem būtu grūti iederēties Latvijas vidē. Te grūti iztikt bez krievu valodas. Daudzās labās darbavietās to pieprasa, ir nomācoši, ja to nezina. Arī attieksme pret cilvēkiem ir citāda, nav tik viegli iejusties. Pazīstu daudzus iebraucējus, un liekas, ka liela daļa no viņiem vairāk draudzējas cits ar citu.
– Jūs Latvijas veterinārmedicīnā esat ienesusi daudz jauna. Pirmā LLU sākāt pasniegt mazo dzīvnieku ārstniecību, dibinājāt LLU Veterinārmedicīnas atbalsta fondu. Vai nebija grūti nākt ar jaunām idejām?
Jā, bija grūti, bet interesanti, jo redzēju, ka te ir tik daudz ko dot. Gribējās palīdzēt, uzlabot VMF praktisko apmācību fakultātē, palīdzēt dzīvniekiem. Tad vēl tos daudz nepotēja, kucēniem bija vīrusu slimības, kuras tagad jau reti sastopamas. Toreiz arī bija maz medikamentu, nebija normālas anestēzijas. Dzīvniekus slikti baroja, suņi ēda putras un gaļu, viņu kauli bija mīksti, locītavas tādā stāvoklī, ka viņi nevarēja pastaigāt. Pirmo reizi mūžā sastapos ar slimībām, par kurām biju mācījusies.
– Kā vērtējat veterinārmedicīnas situāciju Latvijā un studiju kvalitāti?
Tagad tā ir ļoti uzlabojusies, salīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem. Ir daudz semināru, kurus vada Eiropas speciālisti, pieejams daudz informācijas internetā, ir piekļuve labām grāmatām un mācību palīglīdzekļiem. Dekāns Ilmārs Dūrītis ir lielisks, viņš saprot, kādā virzienā fakultātei ir jāiet, saprot, cik būtiski ir jauni mācībspēki un klīniskā studiju pieredze.
– Vai pastāv kādas atšķirības cilvēku attieksmē pret dzīvniekiem Latvijā un ASV?
Kopumā ir ļoti līdzīgi, abās valstīs cilvēki mīl savus dzīvnieciņus kā ģimenes locekļus. Lielākā atšķirība ir tā, ka ASV cilvēki vairāk rūpējas par klaiņojošiem dzīvniekiem, dzīvniekus agrāk ārstē. Latvijā es redzu daudz vairāk ielaistu slimību. Kaut šeit ir patversmes un labi izdevusies ielas kaķu sterilizēšanas programma, tomēr ir vieta, kur vēl augt. Sevišķi attiecībā pret meža zvēru ādu izmantošanu. Mani pārsteidz, cik lepni sievietes staigā pa pilsētu, tērpušās ādās. Varbūt jāpaiet laikam, līdz cilvēki aizdomāsies par mazajiem dzīvnieciņiem, kas cieš, dzīvodami mazā metāla kambarī.
– Kādi ir jūsu profesionālie mērķi?
Grūts jautājums, jo tie plāni, kas bija pirms atbraukšanas uz Latviju, ir citādi nekā tagadējie darbi. Vairumu laika tagad pavadu, risinot veterinārārstniecības jautājumus. Gribēju, lai attīstās klīnikas ar tādu augstu pakalpojumu līmeni, kāds ir rietumos. Gribēju, lai studenti var iegūt jaunāko un labāko klīnisko pieredzi. Tagad pārdomāju savas spējas un spēku to paveikt. Ļoti gribas palīdzēt latviešu jauniešiem veidot saikni ar Latviju, sāp sirds, ka viņi pamet Latviju un ekonomika spiež izvēlēties starp labāku dzīvi un savu dzimteni. Domāju, varbūt savas pūles jāpieliek citā virzienā, kur tās būtu nozīmīgākas latviešiem kopumā. ◆
