Gribētos ticēt, ka dzestri aukstais laiks neliegs šīsdienas gaviļniekiem baudīt svētkus. Daudz siltuma un neizsīkstoša dzīvesprieka Gunāriem, Guniem un Vladimiriem! Jādomā, ka Gunārs Veips savā būtībā ir galējību cilvēks.
Gribētos ticēt, ka dzestri aukstais laiks neliegs šīsdienas gaviļniekiem baudīt svētkus. Daudz siltuma un neizsīkstoša dzīvesprieka Gunāriem, Guniem un Vladimiriem!
Jādomā, ka Gunārs Veips savā būtībā ir galējību cilvēks. Runājoties par dzīvi, viņš dedzīgi aizstāv ideju, ka ikdiena nebūt nav pelēka, kā vairumam tas šķiet. Gluži otrādi – tā esot brīnumiem pārpilna, katrā jaunā dienā cilvēks rod nebijušu pieredzi. Taču vienlaikus ar optimistisko dzīves uztveri viņš pauž arī negatīvas, pat naidīgas emocijas pret apkārt notiekošo: «Dzīve ir draņķīga, bet cilvēki – tukši un morāli izkropļoti.»
Šādai dzīves uztverei Gunārs rod vairākus izskaidrojumus: «Dievinu mūziku. Spēlēju blūzu grupā «Salt terminal». Tajā saskatāma visa mana dzīves jēga. Pats nevaru izskaidrot, kāpēc, bet sapratu, ka man ir jāspēlē ģitāra, un es to daru. Un nav svarīgi, kā, galvenais, ka es daru, ko gribu. Protams, lai sasniegtu tādu līmeni, kāds ir maniem elkiem Kleptonam un Knofleram, jāaug vēl ilgi, taču tik un tā uzskatu sevi par zināma veida mākslinieku, tāpēc piekopju bohēmisku dzīvesveidu. Varētu teikt, ka esmu egoists un ļoti daudzas lietas uztveru vairāk nekā tikai skeptiski, varbūt tāpēc daudziem draugiem ar mani ir grūti.» Taču, sarunājoties ar Renāru (viens no Gunāra draugiem), grūti piekrist gaviļnieka teiktajam: «Lai gan Gunāru iepazinu nesen, secinu, ka kā draugs viņš ir iejūtīgs, saprotošs, tas ir cilvēks, uz kura pleca var atbalstīties jebkurā situācijā!» Jaunietim draugi nozīmē daudz, taču apziņa, ka neviens nav ideāls, neļauj pilnībā paļauties un uzticēties citiem. Vissvarīgākais attiecībās Gunāram šķiet ievērot principu: liec man mieru, un es likšu tev!
