Pirms tikšanās ar 8. Saeimas deputātu, Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadītāju Augustu Brigmani norunājām, ka šābrīža politiskajām kaislībām liksim mieru.
Pirms tikšanās ar 8. Saeimas deputātu, Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadītāju Augustu Brigmani norunājām, ka šābrīža politiskajām kaislībām liksim mieru. Uz “Zemgales Ziņu” redakciju atnāca jelgavnieks, dzimis un dzīvojis kādreizējā Miezītes pagastā, vietā, kur tagad ir 3. līnija. Tur joprojām dzīvo viņa jaunākie brāļi, bet Zanderu kapos apglabāti vecvecāki un vecāki.
Sarunā ar Augustu Brigmani asociācijas mijas ar izjūtām, kas balstītas atmiņās par sniegotajām ziemām, kad uz skolu kopā ar kaimiņu bērniem varēja tikt zirga ragavās: “Daudziem jau aizmirsies, kas ir īsta ziema, tāpēc toreizējais šķiet eksotika…” Tās ir arī atmiņas par vasarām, kad agri no rīta bijis jādzen ganos pašu un tuvējo kaimiņu govis. Tās, Brigmaņa kunga vārdiem sakot, “uzvedās kā īstas mājas govis, kas nav radušas ganāmpulkā, un muka uz mājām kā trakas”. Ganības tolaik bijušas tagadējā lidlaukā Meiju ceļa galā. Arī atmiņas par karstajām vasaras dienām, kad bija jāgādā siens… Dažbrīd liekas, ka klausos hrestomātisku dzīvesstāstu par to, kādai jābūt ar zemnieku vārdu saistītas partijas līdera bērnībai. Tas viss viņam ir bijis.
Augusts Brigmanis dzimis 1952. gadā ģimenē, kurā, pēc viņa vārdiem, visi no A līdz Z bija skolotāji. Vecāmāte Paulīne Bruniņa ilgus gadus bijusi Miezītes pamatskolas direktore. Tēvs Fricis Brigmanis pēc Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas Miezītes pamatskolā bērniem mācīja fizkultūru, darbmācību un fiziku, bet māte Austra Brigmane bija Jelgavas 1. vidusskolas skolotāja, vēlāk arī pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātē. Kā daudzas Latvijas ģimenes, arī Brigmaņus skāra staļiniskās sistēmas represijas, jo tēvs Latvijas brīvvalsts gados bijis aizsargs, bet vācu okupācijas gados iesaukts latviešu leģionā. “Tēvam paveicās, jo kara laikā viņš netika iesaukts daļās, kas cīnījās frontē, tomēr viņu vienalga izsūtīja,” stāsta Brigmaņa kungs.
Pēc mācībām Miezītes pamatskolā Augusts Brigmanis astoto klasi beidza Aizupes skolā, par kuru spilgtākās atmiņas saistītas ar dežūrām skolas virtuvē: “Vairums skolēnu bija no trūcīgām ģimenēm, tāpēc dežurēt virtuvē bija izdevīgi. Īpaši vērtīgi tas bija sestdienās, kad saimnieces cepa pīrāgus un plātsmaizes,” viņš atceras. No klases biedriem vislabāk atmiņā palicis Edgars Silkalns, pašreizējais “Zelta druvas” direktors.
Sešdesmitajos gados tika daudz runāts par zinātnes sasniegumiem, īpaši uzsverot ķīmijas nozīmīgumu. Jelgavas 4. vidusskolā bija ķīmijas novirziena klase, kurā mācīties skaitījies ļoti perspektīvi. Tur skoloties ieteikuši vecāki.
Par blēņām, kas sastrādātas skolas gados, Augusts Brigmanis gan neko īpašu nevar atcerēties, ja vien par blēņu var uzskatīt to, ka vidusskolu gandrīz pabeidzis, neiestājoties komjaunatnē: “Bijām pāris klasesbiedru, kuriem no komjaunatnes izsprukt bija izdevies līdz pat 11. klases beigām. Tad gan sapratu, ka, tur neiestājoties, netikšu studēt. No tā laika vislabāk atceros tagad pazīstamo politiķi Inesi Vaideri, kas 4. vidusskolā bija komjaunatnes sekretāre. Vienā klasē, pēc tam arī akadēmijā ekonomistos mācījāmies kopā ar Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietnieci Irēnu Škutāni.” Studiju gados no komjauniešiem un augstskolas Augusts Brigmanis gandrīz izmests pēc studentu celtnieku vienībā jautri nosvinētiem Augustiem. Meitenes tovakar, neņemot vērā “sauso likumu”, pierunājušas sarīkot svinības, pēc kurām tukšās pudeles sanestas Brigmaņa istabiņā. No rīta ieradusies pārbaude, kam sekojusi “smaga” izskaidrošanās un nosūtīšana uz “soda vienību”, proti, Jelgavā rakt telefona kabeļu tranšejas. Kā daudziem jauniešiem, arī Brigmaņa kungam bija aizraušanās ar britu kvarteta “The Beatles” mūziku, kurai viņš palicis uzticīgs joprojām.
Ķīmija jaunajam Brigmanim “ne vella nepadevās”, kaut arī to mācījuši lieliski skolotāji Ostvalds un Adakovskis, tāpēc nolemts studēt ekonomiku Lauksaimniecības akadēmijā. “Mani interesēja vēsture, tāpēc biju pārliecināts, ka Latvijas Valsts universitātē studēšu arheoloģiju, tomēr vecāki pārliecināja, ka ar to naudu nenopelnīšu. Iestājos ekonomistos.”
Studiju gadi nav atmiņā palikuši tikai ar studentiem raksturīgajām ēverģēlībām. Līdz meistarkandidāta līmenim tikts, spēlējot dambreti, bet īpaši nozīmīgs laiks bijis, kad spēlējis Mašīnbūves rūpnīcas “Jelgavas metālista” (vēlākā “RAF”) regbija komandā: “Man patika izaicinājums, kuru piedāvāja toreiz jaunā spēle.”
Izaicinājums bijis arī vēlāk, kad Augusts Brigmanis sāka strādāt Dobeles rajona vissliktākajā kolhozā “Bērzaine” par ekonomistu un vēlāk par galveno agronomu. Trešais izaicinājums nācis tad, kad sapratis: augstāk par agronomu netiks, tāpēc aizgājis strādāt par instruktoru kompartijas Dobeles rajona komitejā, bet vēlāk bijis arī Saldus rajona kompartijas pirmais sekretārs. Drīz vien Augusts Brigmanis kļuva par Pūres Valsts izmēģinājumu stacijas direktoru, bet vēlāk ar viņa tiešu līdzdalību tika dibināta Sēklaudzētāju asociācija, kuras prezidents viņš ir joprojām.
Pūrē Augusts Brigmanis joprojām nodarbojas ar lauksaimniecību savā zemnieku saimniecībā “Priedulas”: “Šajos gados esam nodarbojušies gandrīz ar visu veidu lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu, ieskaitot cūku audzēšanu. Pašlaik ir vairs tikai graudi.”
Pēdējais izaicinājums, kuru viņš pieņēmis, ir doties politikā. Deviņdesmito gadu beigās Augusts Brigmanis kļuva par Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāja vietnieku, bet 2002. gadā 8. Saeimas vēlēšanās jau startējis kā Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Zaļo un zemnieku savienības sarakstā.
Brigmaņa kungs atzīst, ka īpašas aizraušanās viņam neesot. Bērnībā kā visi puikas gājis makšķerēt, bet politiķu vidū iecienītās medības īpaši neinteresējot. Pats gan atzīst, ka, būdams Saldus rajona partijas komitejas pirmais sekretārs, iestājies mednieku biedrībā: “Tā bija nodeva tolaik valdošajiem tikumiem, jo bija “standarts” – ar augstiem ciemiņiem jādodas medībās. No bises izšāvu tikai pāris reižu.” Viena aizraušanās Brigmaņa kungam ir jau no bērnības – zoles spēle: “Aizrautīgi tās piekritēji bija gan tēvs, gan viņa un mani brāļi. Tagad zolīti biežāk spēlēju internetā, kur izveidota īpaša mājaslapa. Uzskatu, ka nespēlēju slikti, jo no 12 tūkstošiem dalībnieku pēdējos gados vienmēr esmu pirmajā desmitniekā.
