Ja laukos ir savs kultūras nams un tajā notiek pasākumi, tas ir apliecinājums, ka pagasts vēl elpo un dzīve rit uz priekšu. Zaļenieku pagasta kultūras dzīvi virza un uztur Uldis Neibergs.
Ja laukos ir savs kultūras nams un tajā notiek pasākumi, tas ir apliecinājums, ka pagasts vēl elpo un dzīve rit uz priekšu. Zaļenieku pagasta kultūras dzīvi virza un uztur Uldis Neibergs.
Tas, ka tagad laukos tāpat nav viegli, nemaz nerunājot par aktīvas kultūras iespējām, ir skaidrs jebkuram. Arī Uldis to atzīst un neslēpj, ka padomju laikā cilvēkiem bija lielākas iespējas un vēlēšanās atpūsties.
– Dzīve laukos ir apsīkusi, ļaudis «iesūnojuši» un problēmu pārņemti. Grūti viņus ar kaut ko pārsteigt un iepriecināt, – atzīst Uldis.
Un tomēr katru mēnesi un dažbrīd pat nedēļu Zaļeniekos atkal un atkal notiek kāds pasākums.
Darbs un dzīve bērnības zemē
Uldim Zaļenieki ir īpaši mīļi. No turienes baronu laikā cēlušies viņa senči, tur pagājusi paša bērnība un skaistie jaunības gadi. Studējot neklātienē Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā režiju, Uldis no bibliotekāres saņēma uzaicinājumu strādāt Zaļeniekos par kultūras nama vadītāju. Tagad viņš šajā amatā darbojas jau vairāk nekā 40 gadu.
– Sākumā bija tautas nams, pēc tam tas tika pārveidots par kultūras namu. Pirms manis tur īsā laikā nomainījušies 11 vadītāji. Kad atnācu strādāt uz Zaļeniekiem, viss izskatījās nožēlojams – lielas telpas ar krāsns apkuri, ko ziemā bija grūti piesildīt, zālē plika dēļu grīda. Ar gadiem to visu pārveidojām, pieslēdzām centrālo apkuri, ielikām parketa grīdu. Salīdzinājumā ar tiem laikiem, tagad kultūras nams pārvērsts līdz nepazīšanai, – uzskata Uldis.
Pagasta kultūras lepnums – amatierteātris
Zaļenieku gods un lepnums ir pagasta dramatiskais kolektīvs, kas izveidojies viens no pirmajiem valstī un darbojas joprojām. Amatierteātris sasniedzis tik augstu līmeni, ka tā iestudējums pretendē uz titulu «Gada izrāde». Teātra ilggadējs režisors ir Guntis Krūmiņš, kurš šogad atzīmē savu 70. dzimšanas dienu. Zaļeniekos par režisoru viņš nostrādājis 30 gadu. Uldis Neibergs stāsta, ka teātra spēlēšana jau no laika gala bijusi arī viņa aizraušanās un sirdslieta. Kopā jau būšot nospēlētas vismaz 20 lomas. Ar teātri vienmēr braucis un piedalījies rajona un republikas skatēs, pēdējais lielākais «iznāciens» – Lielajā amatierteātru festivālā Valkā.
Šogad februārī Zaļeniekos plānots rīkot Teātra svētkus. Tiem pašlaik tiek iestudēti R.Blaumaņa «Indrāni», un svētkos būs pirmizrāde.
– Lielu atbalstu guvām no Kultūrkapitāla fonda, kas piešķīra mums līdzekļus auduma iegādei dekorāciju veidošanai un citām izrādei nepieciešamām lietām. Prieks, ka teātri spēlēt cilvēki nav jāskubina – nāk kā jauni, tā veci, arī viena talantīga meitene speciāli no Jelgavas brauc uz mēģinājumiem.
U.Neibergs stāsta, ka teātra spēlēšana palīdzējusi dzīvē kļūt atraisītākam, brīvākam un mācījusi citas dzīves gudrības.
Mūzika ik dienu visu dzīvi
Pirms daudziem gadiem joka pēc Uldis ar draugiem nolēma pamēģināt izveidot pašiem savu kultūras nama deju orķestri. Cilvēkiem patika, un tā lieta aizgāja. Pa gadiem sastāvs ir mainījies, bet kopā vēl turas četri vīri. Bieži Uldis ar savu ansambli tiek aicināts uz «Pīlādzīša» atpūtas vakariem.
– Cik atpūtas vakaru un baļļu nav nospēlēts, vai dieniņ! Bet par «Pīlādzīti» man jāsaka: cepuri nost, tur cilvēki vienmēr sāk dejot jau ar pirmo dziesmu! – iesaucas Uldis.
Vēl tagad tradicionāls un pazīstams ir atpūtas un deju vakars «Seno lukturu gaismā», pavasara, rudens un Jaungada balles un, protams, Jāņu sarīkojums. Regulāri notiek zemnieku balles. Tās katru gadu kultūras nams cenšas rīkot atšķirīgi, taču ne visi lauksaimnieki finansiālu apstākļu dēļ sarīkojumus var apmeklēt.
Uldis ansamblī allaž bijis dziedātājs. Tūkstošiem dziesmu «mitinājušās» viņa dziesmu grāmatā. Ir kāda, ko viņam jau agrā bērnībā memmīte iemācījusi, un to viņš ballēs dzied vēl šodien.
– Man dzīvē kādreiz mazs dārziņš bij’…, – viņš dungo.
Varētu teikt, ka muzicēšana ir Ulda mīļākā nodarbe. Viņaprāt, to varot darīt ikdienā, bet teātri spēlēt – tikai mēģinājumos un izrādēs.
Jautrākā muzicēšana neapšaubāmi ir kāzās. Cik tajās nav līksmots un spēlēts! Uz jautājumu, vai kāzās viegli spēlēt, Uldis atbild, ka visu nosaka publika un atsaucība. Ar mūziku vien izdzīvot būtu grūti, tādēļ viņš dzīvē iemācījies daudz darbu, savulaik pat par krāsotāju piestrādājis.
Vecā labā pagātne
Runājot tā vien gribas atgriezties pagātnē. Vieglāk atcerēties esot vecos laikus, jo tagad jau maz kas jauns notiekot. Uldis neslēpj, ka darbs kultūrā viņu aizrāvis.
– Agrāk par Kultūras ministrijas līdzekļiem Zaļenieku kultūras namam tika piešķirta pirmā diskotēkas iekārta valstī. Bija mums divi lieli autobusi, jo katru vakaru notika pašdarbības pulciņu nodarbības vai pasākumi un cilvēkiem transports bija nepieciešams. Bijām savienības tautsaimniecības izstādes dalībnieki, – stāsta Uldis.
Toreiz cilvēki bijuši aktīvāki, pieeja pašdarbībai – citāda. Pamatskolas skolotāji vadīja pulciņus, un gandrīz katrs pagasta iedzīvotājs kaut ko darījis kultūras jomā. Uldis smej, ka par vecajiem labajiem laikiem varot uzrakstīt grāmatu, jo tie esot atmiņu un iespaidu bagāti.
Ulda Neiberga dzīves lielākā daļa pagājusi uz skatuves, cilvēkiem darot prieku un rūpējoties par smaidu viņu sejās. Viņš tic, ka tāda ir viņa dzīves sūtība.
