Pirms apaļiem 50 gadiem aukstuma stindzinošā 22. februāra dienā jāvārdu uz mūžu viens otram teica Paulis un Lilija Kalvas.
Pirms apaļiem 50 gadiem aukstuma stindzinošā 22. februāra dienā jāvārdu uz mūžu
viens otram teica Paulis un Lilija Kalvas. Dzīvē bijis daudz smagu brīžu, taču kā pērles tajā iemirdzējušies arī jauki mirkļi. Liliju daudzi pazīst kā labu un pieredzējušu ārsti,
Pauli – kā talantīgu dzejnieku un prasmīgu tulkotāju.
Nelīdzens un šaurs lauku celiņš mūs aizved uz «Baložu» mājām, kur pašā upes krastā stāv skaista smilšbrūna māja. Pretī steidz saimnieks Paulis Kalva. Turpat jau arī viņa dzīvesbiedre Lilija. Ar abiem kopā paejoties gar Platonītes krastmalu, apraugot pašu stādītās egles, priedītes, jaunās ābelītes un neskaitāmo rožu dobju, redzams, ka «Baložos» dzīvo un saimnieko ar īstu latviešu garu apveltīti ļaudis. Kaut arī daba vēl ir mēma un it kā vientuļa, apkārtnes sakoptība un 250 šķirņu apgriezto rožu kāti netraucē iedomāties to skaistumu un košumu, kas šeit valda vasarā.
Kāzudienā Jūrmalā – brīnišķīgs saulriets
Gan Lilijas, gan Pauļa tēvs bijuši zemgalieši, bet jaunajam pārim liktenis bija lēmis satikties Vidzemē.
Bija beidzies Otrais Pasaules karš. Lilija Latvijas Valsts universitātē studēja medicīnu un strādāja Līgatnes slimnīcā. Paulis, tikko atgriezies no gūsta, devās uz Līgatnes slimnīcu ārstēties un vienlaikus strādāt par saimniecības pārzini. Tur viņi 1947. gadā viens otru arī satika un pēc gada sarakstījās.
Toreiz jau baznīcā nedrīkstēja iet, tāpēc sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā, bet pēc diviem mēnešiem mācītājs mūs mājās salaulāja. To arī uzskatām par īsto kāzu dienu. Kāzas Jūrmalā nebija lielas. Tagad no visiem tās dienas lieciniekiem esam palikuši tikai trīs, secina Lilija.
Mūsu sarunas laikā diena jau krietni iegriezusies vakara pusē, aiz loga brīnišķīgi riet saule. Jaukais skats vedina Pauli kļūt apcerīgam.
Toreiz bija tāda pati diena, viņš saka. Auksts, spoža saule, un vakarā tikpat brīnišķīgs saulriets kā tagad pēc 50 gadiem. Otrā dienā gājām uz jūru slidināties.
Ticēju, cerēju, un viņš atgriezās
Paulis Kalva pirms kara bija sācis studēt Latvijas Valsts universitātes Baltu filoloģijas fakultātē. Studijas nav pabeidzis, jo skaidri ticis pasacīts, ka, ņemot vērā viņa biogrāfiju, pie eksāmeniem viņš pielaists netiks. Četrus gadus viņš strādājis lauku skoliņā Ezerē. 1951. gada maijā čekisti ieradās apcietināt viņu: «Par dzimtenes nodevību». Toreiz jau cits pamatojums reti kuram bijis. Notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā stingrā režīma cietumā un pieciem gadiem izsūtījumā. Paulis uzskata, ka tā bijusi inteliģences iznīcināšana. 1954. gadā sievai Lilijai atļauts braukt uz Omskas lēģeri un satikties ar vīru.
Nekad neļāvos domām par ļaunāko, arī šoreiz neparko neticēju, ka vīram būs jāizcieš tie daudzie gadi. Cerēju, ka viņš atgriezīsies drīz. Pagāja pieci gadi, un Pauli atbrīvoja, stāsta Lilija.
Paulis pārvalda septiņas svešvalodas
1955. gada septembrī viņi laimīgi atgriezās savās mājās Ezerē un pavisam drīz pārcēlās uz dzīvi Saldū. Kad padomju vara atļāva Paulim Kalvam atgriezties mājās, viņš sev līdzi atveda Šekspīra lirikas un dažu lugu tulkojumus. Padomju režīmā Paulis Kalva no literatūras tika pilnībā izstumts.
Uz Jelgavu Kalvu ģimeni ceļš atveda 1961. gadā. Sieva bija beigusi rentgenologa kursus un strādāja Jelgavas slimnīcā, Paulis Meliorācijas institūtā par informācijas inženieri. Viņš joprojām daudz tulko.
Kopā izdots vairāk nekā 30 Pauļa Kalvas atdzejotu vai tulkotu grāmatu. Viņš labi pārvalda grieķu, latīņu, angļu, vācu, lietuviešu, poļu un igauņu valodu. Pārtulkota pat lietuviešu dzejas klasika.
Gan bērni dzima, gan studijas turpinājās
Kalvu ģimenē izauguši trīs bērni. Melna diena bija toreiz, kad nelaimes gadījums paņēma dēla dzīvību.
Gandrīz katru nedēļas nogali «Baložos» dzirdamas skaņās ciemos atbraukušo mazbērnu balsis.
Pēc kara dzīvi ņēmām tādu, kāda tā bija, un tas netraucēja ne bērniem dzimt, ne studijas turpināt, stāsta Lilijas kundze.
Jau 18 gadu, kopš Kalvu pāris nopirkuši māju Platonē un devušies pelnītā atpūtā.
Naivā optimiste un melnais pesimists
Lilija domā, ka ikviena cilvēka dzīvi vada liktenis. Padomijas gadus gan viņa vienmēr atceras kā dziļu murgu. Abi laulātie izsecinājuši, ka Lilija savu mūžu bijusi naiva optimiste, savukārt Paulis melns pesimists. Varbūt tādēļ, ka dzīvē liegtas daudzas sirdslietas, kaut vai dzejas krājumu izdošana? Varbūt tāpēc, ka grāmatu apgādu vai paša tulkotāja atvilktnēs glabājas vairāki joprojām neizdoti darbi?
Vienīgā P.Kalvas dzejas izlase «Kamēr vēl dzīvs» iznākusi 1993. gadā. Kaut gan tas izlasē nav īpaši uzsvērts, dzejā cauri vijas tādas kā skumjas, ka diena galā un riets nav tālu…
Bet Kalvu pāris lieliski pratis sadzīvot visus šos gadus. Paulis uzsver, ka viņam vienmēr ir bijusi svarīga mājas izjūta. Tai ziņā viņš bijis laimīgs cilvēks bērnībā šo neatsveramo miera izjūtu sniegusi un nodrošinājusi māte, tālākajā dzīvē sieva.
Turpretī Lilija, lai cik tas jocīgi skan, uzskata, ka sadzīvot līdzējusi tieši abu nepakļāvīgā daba un tas, ka katrs arvien pastāvējis par savu taisnību.
