Dakteri Mārci Cīruli kolēģi gatavi «turēt ciet» visiem spēkiem, jo vi.ņš ir īsts speciālists.
«Ieguldot maksimālas pūles, līdzekļus, profesionālo prasmi un bezgalīgu vecāku mīlestību, praktiski katru neiznēsātu mazuli iespējams izveidot par personību,» pārliecināts Latvijas Perinatālās aprūpes centra (PAC) dibinātājs un ilggadējais tā vadītājs Mārcis Cīrulis. Jau pusotru gadu jelgavnieki dakteri Cīruli sauc par savējo, jo profesionalitāti un zināšanas viņš tagad liek lietā Jelgavas slimnīcā. Kolēģi Dzemdību nodaļā atzīst, ka beidzot izjutuši, kas ir īsts speciālists, un gatavi dakteri «turēt ciet» visiem spēkiem. Bet jaunās māmiņas var justies droši, ka viņu pats dārgākais lolojums uz šīs pasaules – mazulis – saņems profesionāla, zinoša un Latvijā ļoti cienījama speciālista aprūpi. Kad kārtējais jaundzimušais aprūpēts un laimīgi atdots māmiņas rokās, ārsts Mārcis Cīrulis ir ar mieru «Ziņu» lasītājiem nedaudz pastāstīt par sevi, savu darbu un bagātīgo pieredzi. Mazākais bērniņš, kuru Mārča Cīruļa komandai PAC savulaik izdevies glābt, pasaulē nāca, sverot vien nedaudz vairāk par puskilogramu. Dakteris rēķina, ka šajos gados glābto mazuļu skaits tuvojas desmit tūkstošiem. «Īpaši prātā palicis kādas Austrālijas latvietes dēlēns Mārtiņš, kurš pasaulē nāca Latvijā 27. grūtniecības nedēļā un sirga ar ļoti reto un bīstamo HELLP sindromu, kas izpaužas ar traucētu asins recēšanu, kavētām aknu funkcijām un ļoti zemu trombocītu līmeni asinīs. Puisēns svēra vien nedaudz virs kilograma un bija 38 centimetrus garš – viņš bija jaunizveidotā centra 42. pacients,» atceras Mārcis Cīrulis. Vecāki, par spīti visām problēmām, ik rītu nāca pie sava bērniņa inkubatora un nevis, žēli skatīdamies, raudāja, bet dziedāja viņam, aktīvi iesaistoties agrīnajā ārstēšanas un rehabilitācijas procesā. Lai arī gāja ļoti smagi, mazais izķepurojās. Bērna vecāki ar dakteri joprojām uztur sakarus un stāsta, kā puika aug, kā viņam klājas. Šodien mazajam Austrālijas Mārtiņam ir deviņi gadi, viņš runā vairākās valodās un ir ļoti gudrs zēns. Tas ir lielisks piemērs, kā ar lielu neatlaidību, ticību un cerību var paveikt brīnumus, piebilst neonatologs. Balsojums par Latvijas neatkarībuMārcis Cīrulis Latvijas vēsturē iegājis ar to, ka bijis viens no tiem LPSR Augstākās Padomes deputātiem, kas 1991. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību. Viņš par to ir lepns un, neskatoties uz šodienas grūtajiem laikiem, to nenožēlo ne mirkli. «Vilšanās sajūtas nav, drusku «skrobe» ir uz tiem, kas pie varas nāca pēc mums, palaidās un, kā redzam tagad, savārījuši lielas ziepes,» atzīst ārsts. Viņa darba stāžs medicīnā ir 39 gadi. Pirms 15 gadiem tieši dakteris Cīrulis izveidoja Latvijā pirmo Perinatālās aprūpes centru, kas arī ir vēsture. Tagad tādi mums ir jau četri. «Kad vēl biju Augstākās Padomes deputāts, toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis parakstīja sadarbības protokolu ar Šveici par 2,4 miljonu latu piešķiršanu neonatālās aprūpes izveidei Latvijā. Amerikā jau biju redzējis vairākus šādus centrus, zināju, kā tie darbojas un kāpēc vajadzīgi. Sākumā strādājām Rīgā, Dzemdību nama paspārnē, bet ar laiku sapratām, ka tā nav piemērotākā vieta, kur dzemdēt augsta riska grūtniecēm, jo tur ir šaurs speciālistu loks, bet dzemdētājām nereti ir nieru vai sirds problēmas, kad steidzami vajadzīgas šo jomu speciālistu konsultācijas. Tāpēc 2000. gadā pārgājām uz Stradiņa slimnīcu,» stāsta Mārcis Cīrulis. Sagadīšanās vai profesionalitāte?Domājams, ne viens vien jelgavnieks ir priecīgs par Mārča Cīruļa ienākšanu mūsu pilsētā. Jau savā pirmajā darba gadā pēc daktera iniciatīvas un ar slimnīcas vadības atbalstu Dzemdību nodaļā iegādātas modernas jaundzimušo reanimācijas iekārtas, kas tagad sniedz daudz pilnvērtīgākas un profesionālākas mazuļu aprūpes iespējas. Ārsts stāsta, ka bērniņam, kas Jelgavas slimnīcā kāda iemesla dēļ pasaulē nāk vien ap kilogramu smags, profesionālu palīdzību iespējams nodrošināt uz vietas un steidzami pārvest uz Rīgu viņu nav nepieciešams. «Par laimi, Jelgavā pēdējā laikā ar jaundzimušajiem nekādi «fokusi» nav notikuši – vai nu tā ir sagadīšanās, vai arī mēs kaut ko drusku protam,» smej neonatologs un atzīst, ka pagaidām vēl ļoti reti gadījies piemērot jaunās iekārtas: ««smagās» mammas dodas dzemdēt uz Stradiņiem, pārējos gadījumos tikpat labi varam palīdzēt tepat Jelgavā. Strādājot Rīgā, pats mazākais pacients, ko mums izdevās glābt un pēc tam pārvest uz Bērnu klīnisko slimnīcu, svēra 580 gramu. Mana nostāja ir tāda: ja bērns ir kilogramu smags un viņam nav ar dzīvību nesavienojamu kroplību, viņam jādzīvo!» Bērnu dzimst mazākDakteris uzskata, ka tuvākajā laikā Latvijā un arī Jelgavā, visticamāk, nesagaidīsim raženu bērnu birumu – stipri jāpiedomā, kā viņus izaudzināt un izskolot.«Latvijā jaundzimušo skaits nokrities par daudziem, daudziem tūkstošiem, un izskatās, ka arī šogad nebūs gaidāms nekas iepriecinošs. Atceros astoņdesmitos gadus, kad Rīgas Dzemdību namā vien bija 42 dzemdības dienā, bet īstais ziedu laiks bija 1988. gadā, kad tur pasaulē nāca gandrīz deviņi tūkstoši bērnu. Tagad Latvijā gadā dzimst ap 40 tūkstošiem, kas ir tik daudz, cik igauņiem ziedu laikos, bet leišiem tagad ir tik liels dzemdību skaits, cik Latvijai astoņdesmitajos,» ieskicē Mārcis Cīrulis. Viņš atzīst, ka nedaudz noguris no darba un dzīves, bet galīgi sevi norakstīt arī vēl nevēlas, turklāt neonatoloģija ir viņa sirdslieta, ko vienā dienā tā uzreiz pamest neesot iespējams. Nupat dakteris sasniedzis pensijas gadus, vai atpūsties negribas? «Jau sen biju izlēmis: kad aiziešu pensijā, vairs nestrādāšu reanimācijā. Šogad februārī kolēģiem sarīkoju atvadu ballīti, domādams, ka iešu prom, bet nedēļas sākumā atkal biju klāt slimnīcā ar dokumentiem un sāku strādāt. Nu nevaru aiziet pavisam! Iejūgties darbā vairs nevēlos, bet bez tā arī galīgi nevaru. Ja nepieciešams, varu atbraukt un konsultēt kaut naktī, jo tas ir mans hobijs,» smej dakteris.Viņš atzīst, ka specialitāte nav no vieglajām. Daudzas mediķes neiztur spriedzi. Agrāk Dzemdību namā katru nedēļu nomiris pa jaundzimušajam: «Atceros kādu kolēģi, kas vienā dienā piedalījās vairākos abortos, pēc tam viņas dežūrā neizdzīvoja vēl divi bērni, un viņa darbam pielika punktu – neizturēja. Psiholoģiski ir ļoti smagi, īpaši sievietēm. Lai gan tagad agrīnajā neonatālajā periodā jaundzimušo mirstība Latvijā krietni samazinājusies,» uzsver Mārcis Cīrulis. Pamazām iemīl JelgavuKad aizvērtas slimnīcas durvis, Mārcis Cīrulis cenšas pilnībā atslēgties no darba. Lai labāk iepazītos ar Jelgavu un iedzīvotos tajā, ceļu uz slimnīcu dakteris ik rītu cenšas veikt kājām un tikai retu reizi braukt ar automašīnu.«Ir patīkami, ka cilvēki nāk pretī, smaida, sievietes sveicina, un man jāsāk domāt, kad viņas bērneli esmu skatījis. Pilsēta ir skaista, sakārtota, no rīta smaržo gaiss, virs ūdens ceļas migla. Ziemā savs skaistums – izgaismotas laternas, gurkstošs sniegs zem kājām…» atmiņās ieslīgst dakteris. Brīvajā laikā viņš ir omulīgs un mīļš vectētiņš saviem pieciem mazbērniem, kuru fotogrāfijas rotā daktera kabineta sienu. Par katru viņam ir ko sirsnīgu teikt. Pie četriem mazbērniem bijis klāt, kad viņi dzimuši. «Man patīk braukt ar mašīnu, apciemot senus draugus. Tagad pat došos pie kolēģa uz Tukuma pusi, viņam ir liels dārzs, un esmu uzaicināts salasīt sev ogas. Vēl mani fascinē jūra. Pie tās bieži esmu viens – tā nomierina, sakārto domas un uzlādē.» Mārča Cīruļa CV Dzimis 1946. gadā Apē. 1970. gadā absolvē Rīgas Medicīnas institūtu, sācis ārsta pediatra praksi Tukuma rajona Centrālajā slimnīcā, kur bijis iecirkņa pediatrs, Bērnu nodaļas vadītājs, rajona pediatrs, neonatologs Dzemdību nodaļā. 1977. gadā sāk darbu Rīgas 1. dzemdību namā par ordinatoru. 1980. gadā organizē Latvijā pirmo jaundzimušo intensīvās terapijas palātu, vēlāk – nodaļu, bijis tās vadītājs. 1994. gada 17. janvārī nodibina Latvijas Nacionālo perinatālās aprūpes centru un līdz 2000. gadam ir tā direktors. Kopš 2000. gada 15. maija jaundzimušo Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs P.Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. 2008. gadā sāk strādāt Jelgavas slimnīcas Dzemdību nodaļā. Sākoties trešajai atmodai, aktīvi iesaistās politikā, 1990. gadā no Tautas frontes ievēlēts par LPSR Augstākās Padomes deputātu. 1991. gada 4. maijā balsojis par Latvijas neatkarību. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
