Vecais Ādolfs! Latviešu teātrim nav spilgtākas un kolorītākas personības par viņu.
Vecais Ādolfs! Latviešu teātrim nav spilgtākas un kolorītākas personības par viņu. Turpat līdzās, protams, ir Eduards Smiļģis – skatuves milzis, kas arvien gāja lepni izslietu galvu, skatienu tālu uz priekšu vērsdams, «tā, lai var redzēt horizontu!» To viņš mācīja saviem skolēniem un aktieriem.
Veco Ādolfu atceroties…
Ādolfs Alunāns bija piezemētāks. Dzīves likstas viņu vajāja vēl negantāk kā Eduardu Šmiļģi, Ādolfs savu dzīvības sveci uz nebēdu dedzināja no abiem galiem. 1893. gadā Rīgā, Vācu amatnieku biedrības zālē viņš atzīmēja skatuves darbības 25 gadu jubileju, tēlodams galdnieku Ozoliņu Frici paša sarakstītajā, īstenībā lokalizētajā, lugā «Pārticībā un nabadzībā». Uznākdams uz skatuves, aktieris nodziedāja itin jautru kupleju:
Prastus, rupjus tēviņus
Ēvelēju gludenus.
Un, ja skrūves trūktu kam,
Ieskrūvēju jaunas tam.
Svētdienās es protu dejot,
Zaķus medīt, zivis zvejot,
Dažam skuķim esmu teicis:
Esmu Ozoliņu Fricis.
Zāli toreiz pāršalca aplausi. «Dienas Lapa» dienu iepriekš bija rakstījusi: «Kas gan nepazīst vecā Ādolfa vārdu? Kuram pie tā nesaistās atmiņa par dažu labu jautri patīkami nodzīvotu vakaru? Nav latvieša, kas nebūtu dzirdējis par mūsu teātra pirmo veicinātāju. Nereti viņu sauc par «latviešu teātra tēvu».» («Dienas Lapa», 1893., 24. dec.)
Vecais Ādolfs, teātra tēvs – tā Ādolfu Alunānu bija sākuši godināt, bet «vecajam tētiņam» toreiz bija četrdesmit pieci gadi. Tiesa, mājās Jelgavā gaidīja kundze Angelika un itin paprāvs bērnu pulciņš, 1893. gadā ģimenē bija ienākusi jaundzimusī meita Emīlija. Viņa bija teātra tēva desmitais (!) bērns, tiesa, pirmais dēliņš Arturs nomira, vēl pavisam mazs būdams.
Vecajam Ādolfam vajadzēja šo kuplo saimi aprūpēt un sagādāt iztikas līdzekļus. kad nauda parādījās, tā kā uz burvju mājienu ātri izkusa.
1904. gadā Ā.Alunāns uzrakstīja asprātīgu dzejoli «Rakstnieka ienākumi», kurā zobgalīgi apcer savu «milzīgo» peļņu.
Par to, ko saņemu par dzejām,
Es sableķoju kurpniekam,
Un ko man redakcija atmet,
Par to es pīpi pīpoju.
Tad tulkoju vēl Ingum stāstus
Par pieci rubļiem loksnīti,
Lai uzturētu, kā nu spējams,
Es savu prāvo ģimeni.
Taču Ādolfs cerības nekad nezaudēja un tai pašā dzejolī turpina:
Bet cerības man varen lielas:
Es jaunu lugu rakstīšu,
Un, ja tā izdosies, kā ceram,
Tad novērsīsim trūcību.
Tad sieva pirks sev jaunu hūti,
Liks bērniem kurpes pazolēt,
Uz pusdien’s galda būs mums cepet’s,–
To visu spēju paredzēt.*
Jāpiebilst, ka dzejolī minētais Ingus bija viņa tēvocis Heinrihs jeb Indriķis Alunāns, kam Jelgavā, Lielajā ielā 21 bija grāmatu veikals un izdevniecība. Pašam Ādolfam Jelgavā nepiederēja nekas: viņš pārcēlās no viena īrēta dzīvokļa uz citu, vajadzēja meklēt tādu, kur īres maksa būtu pēc iespējas zemāka un ziemā nevajadzētu salt. Garajos viesizrāžu braucienos un, spēlējot nekurinātās telpās, Ādolfs bija iemantojis negantu reimatismu. Kājas bieži drausmīgi sāpēja, vairākas dienas bija jāpavada gultā, un tik ļoti sirds ilgojās pēc siltuma. Tikai 1910. gada septembrī Ādolfs Alunāns pārcēlās uz jaunu, viņam tīkamu dzīvokli Filozofu ielā 3, kas piederēja Žanim Bergmanim. Viņš priecājās par šo dzīvokli, priecājās par lielajiem kokiem, kas paveras skatam. Viss jau būtu labi, tik vientulības un atstātības izjūta reizēm mocīja Ādolfu. 1911. gada 27. martā viņš rakstīja Āronu Matīsam: «Jūtos tāds kā atstāts un gluži aizmirsts.»
Tēvs strādāja ar galvu
Kā gan ritēja Ādolfa Alunāna dzīve tur, manā Jelgavā, pavisam netālu no Jēkaba jeb Sudrabkalna ielas, kur atradās manu vecāku mājele? Nav vairs kam vaicāt. Ādolfa Alunāna mazdēls V.Švānbergs nu jau no dzīves aizgājis. Taču tad manās rokās nonāca viņa mātes Paulas Švānbergas vēstules. Paula dzimusi 1886. gadā, bija precējusies ar Jelgavas pilsētas valdes sekretāru Valdemāru Švānbergu, bet Otrā pasaules kara beigās Jelgavu atstāja un pēc bēgļu nometņu gadiem nonāca Amerikā, kur dzīvoja tuvs viņas paziņa literāts un teātra vēstures faktu krājējs Zigurds Ritmanis. Nu arī viņš ir aizsaulē. 1991. gada 11. augustā viņš rakstīja: «Bija laiks, kad dzīvoju it tuvu Paulai Švānbergai, Alunāna meitai. Vīrs bija Jelgavas pilsētas valdē. Nu viņa mirusi šinī zemē. Žēl, ka toreiz visu dzirdēto par Ādolfu Alunānu neatzīmēju.» Pēc kāda laika saņēmu citu Z.Ritmaņa vēstuli, kurā viņš stāsta: «Manā īpašumā Alunāna meitas rakstītās vēstules Arturam Bērziņam. Tur ir dažas ziņas arī par Ādolfu Alunānu. Rakstītāja ir Paula Švānberga, kas dzīvojusi arī Alunāna mājā, kur tagad ir muzejs. Mira pirms dažiem gadiem šinī zemē. Mēģināšu viņas vēstules Jums kādreiz nosūtīt.» (1997. gada 25. oktobrī.)
Un tad pienāca diena, kad Paulas Švānbergas vēstules – krietna kaudzīte – gulēja uz mana galda. Tās tiešām adresētas teātra pētniekam Arturam Bērziņam, taču tajās atradu interesantus vērojumus arī par Ādolfu Alunānu, tāpat par Paulas māti Angeliku un citiem ģimenes locekļiem. Ielūkosimies tajās arī mēs.
Pāris no sainī atrodamajām vēstulēm rakstījis Filozofu ielas mājas īpašnieka Ž.Bergmaņa dēls O.Bergmanis. Viņš vēl kā puika pazinis Ādolfu Alunānu, un arī viņā uzšvirkst pa atmiņu epizodei: «Ādolfs Alunāns daudz strādāja, bet, kad pastaigājās dārzā, ar mums, bērniem, bija pa draugam. Visvairāk mēs, bērni, mīlējām Alunāna kundzi: tā bija kalsnēja sieviete un ļoti mīļa. Viņa vienmēr bija mājās un arī mums bija kā mamma.
Ādolfs Alunāns katru gadu mums uzdāvināja savu «Zobgala kalendāru», ko mēs izstudējām no sākuma līdz beigām.» (1953. gada 12. maijs.)
P.Švānberga izteikumu par mātes izskatu gan precizējusi, piebilzdama, ka «māte bija vidēja auguma sieviete».
Neliels, ne īpaši cildens raksturojums P.Švānbergas vēstulē veltīts jau minētajam Alunāna tēvocim Indriķim: «Es lielītos, ja teiktu, ka viņš mums, bērniem, kaut reizi būtu iedevis kādu burtnīcu vai spalvu vairāk, nekā iepirkām viņa veikalā. Lielākas dusmas tēvs nevarēja viņam sagādāt kā teikdams: krāj tik, Indriķi, krāj, būs man vairāk ko mantot, jo bērnu Indriķim nebija. Bet ne tēvs, ne citi brāļi nebija naudas kāri un negribēja tiesāties. Kāds pretstats šis Indriķis bija mūsu vectētiņam Pēterim, kas mūs, bērnus, ļoti mīlēja.» (1954. gada 3. maijā.)
Jauku Paulas bērnības dienu ainu viņa uzbur 1953. gada 2. jūlijā rakstītajā vēstulē, un šīs ainas centrā ir viņas tēvs Ādolfs Alunāns: «Cik tālu manas atmiņas sniedzas, vienmēr tēvu redzēju pie rakstāmgalda (mantojumā no vectēva Pētera), apkrautu visdažādākiem rakstiem, papīriem un atzīmēm.
Mums tēvs bija autoritāte. Jūs zināt, ka bērnu pulciņš bija prāvs un, lai tēvu netraucētu darbā, mums bija jāuzvedas klusu, klusu. Bieži dzirdējām mātes vārdus būt klusu kā pelītēm un aizrādījumu, ka «tēvs strādā ar galvu» un ka nedrīkstam viņu traucēt. Tai laikā to «ar galvu» strādāšanu nesapratām, jo redzēju, ka tēvs augu dienu pie galda raksta. Lai mūs uzturētu klusu, mums lika rakstīt, lasīt un rokdarbus šūt. Mums bija prāvs, ieapaļš ēdamgalds, un atceros, ka viss bars ap to sēdēja.
Iestājoties vakara krēslai, tēvs beidza strādāt, un līdz ar to mēs atguvām brīvību. Aiz šī iemesla mēs ļoti šo laiku gaidījām. Šī krēslas stunda (lampu nededzināja) tika izlietota pārrunām. Bieži šos novakarus tēvs pavadīja pie klavierēm, viņš labi spēlēja, un mēs bijām pateicīgi klausītāji. Gadījās arī, ka tēvs mūs pulcināja ap sevi, un mums viņa pavadībā bija jādzied korī (tik ne uz balsīm). Atceros, ka šo muzicēšanu vienu laiku bieži piekopa. Šī krēslas stunda man bija ļoti mīļa, un es vēlāk savā personīgā dzīvē viņu arī labprāt baudīju.
No tiem laikiem man ir arī atmiņā, kā redzēju tēvu sēžam pie rakstāmgalda ar pledu apklātiem ceļiem, tā remdinot reimatisma sāpes.
Ar aplausiem saņemts, ar aplausiem aizvadīts
Ģimene bija prāva, ienākumi no tēva izrādēm ne katru reizi apmierināja, un tēvam bija daudz jāpūlas. Blakus teātrim rakstīja avīzēm, izdeva savu «Zobgala kalendāru». Tomēr visām grūtībām par spīti viņš savu veselīgo humoru nezaudēja. Ar jauneklīgu sajūsmu ķērās pie lugas iestudēšanas, kad atkal bija jādodas ceļā lietū un vējā uz citu pilsētu vai laukiem.
Atceros, vēlākos gados vienu otru reizi mēģinājumus noturēja mūsu dzīvoklī, kad tēvs aiz reimatisma sāpēm nevarēja atstāt gultu un tā taupīja kājas, lai izrādes dienā būtu spējīgs uzstāties.
Neaizmirstamas man palikušas atmiņā pēdējo gadu teātra izrādes. Ar aplausiem tēvs no publikas tika saņemts, ar aplausiem aizvadīts. Es klusībā sajutu lepnumu par to, ka šis godinātais vīrs ir mans tēvs.
Mēs nedzīvojām pārticībā, bet tiem laikiem ir raksturīgs tas, ka tad cilvēki – censoņi – nestrādāja savas labklājības dēļ, bet visus spēkus sniedza savas tautas kultūras pacelšanai. Ar to toreizējais laikmets tik krasi atšķīrās no mūsu tagadējā, materiālā.
Izņemot garīdzniecību, tēvs visur bija ieredzēts. Pēdējie vienā otrā lugā, gan kuplejās jutās aizskarti. Tēvs neapmeklēja baznīcu, mācītāji – teātri. Izņēmums bija Annas draudzes mācītājs vecais Konrādijs, kurš gan neiztrūka nevienā izrādē. Viens viņš atnāca, samaksāja rubli un ieņēma savu vietu pirmajā rindā.
Kad mūsu draudzes prāvests Reinhards mūs laulāja un vakaru pavadīja tēva sabiedrībā, tā viņu tuvāk iepazīdams, zuda arī viņa aizspriedumi. Man atmiņā šāds tēva salīdzinājums: «Mums, prāvesta kungs, abiem jāpelna maize svētdienās: Jums no kanceles, man – teātrī.»
Divas dienas pirms Jāņiem
Liktenīgā dienā agrā rītā tēvs sūdzējās par stiprām sāpēm pakrūtē un apgrūtinātu elpošanu. Ataicinātais ārsts Dr.Unverbans konstatēja sirdslēkmi, deva zāles, tomēr nav sacījis, ka stāvoklis būtu tik nopietns. Kā parasti, kad tēvs slimoja, māte bija pie viņa gultas. Neko ļaunu neparedzot, abi vēl sarunājušies, tad tēvs esot teicis: «Nu man paliek vieglāk, es mazliet pagulēšu.» Un apgriezies uz otriem sāniem. Tie bija tēva pēdējie vārdi. Tūlīt sākās agonija, un tēvs aizmiga mūža miegā. Tas bija divas dienas pirms Jāņiem…
Tēvs bija jautrs savā dabā, interesants savos stāstījumos un varēja stāstīt neapnikdams. Klausītāju nekad netrūka. Tādos apstākļos gadījās arī, ka tika lietoti alkoholiskie dzērieni vairāk, nekā tas bija vajadzīgs. Tikai nesaprotu, kāpēc tēvam šo grēku grib tik sirsnīgi un ar patiku pierakstīt?»
Kādā citā vēstulē P.Švānberga pastāsta par Ādolfa Alunāna iepriekšējām dzīves vietām: «Mūsu pirmais dzīvoklis, kur ilgus gadus dzīvojām, bija Ezera, vēlāk Uzvaras ielā, blakus mājā dzīvoja vectētiņš Pēteris.
Felckes namiņš Svētes, vēlāk Bisenieka ielā, jādomā, būs nodedzis, jo vācieši, pilsētu atstājot, to nodedzināja.»
Jā, diemžēl, Felckes namiņa, kur Ādolfs Alunāns dzimis, vairs nav, tāpat Uzvaras ielā neatrast māju, kur atradies tēva dzīvoklis. Par citām dzīvesvietām Paula Švānberga neraksta.
Un vēl tikai kāds izraksts no Alunāna meitas vēstules. «Domās pie pagājušā kavējoties, man nāk atmiņā tēva bēres. Mums, protams, bira asaras. Te aiz muguras kāds Rīgas aktieris, liekas, Amtmanis-Briedītis mūs mierināja vārdiem: «Neraudiet, viņš nav miris: tik viņa miesa mirusi.»
Un Tija Banga atvadoties teica: «Ne vien Jūs, bet arī mēs zaudējām savu tēvu.» (1954. gada 3. aprīlī.)»
Latviešu teātris bija zaudējis tēvu. Un tālab arī šo oktobri pulciņš Latvijas amatierteātru aktieru devās pie pieminekļa Jāņa kapos. Neganti lija. Vecais Ādolfs, liekas, gribēja mūs izjokot. Joku Pēteris! Garas runas nesanāca. Bet visi bijām kopā ar viņu – Veco Ādolfu.
Starp citu – vēstuļu Paulas Švānbergas sainītī ir vairāk. Šodien ielūkojāmies dažās no tām.
* Ādolfa Alunāna humoristīgi – satīriskie sakopotie dzejoļi. Jelgava, 1912., 106. lpp.
