Viņš bija mazs, pūkains un tik ļoti izbijies. Tikai maz pamazām it kā atdzīvojās un sāka man uzticēties.
Viņš bija mazs, pūkains un tik ļoti izbijies. Tikai maz pamazām it kā atdzīvojās
un sāka man uzticēties. Pirmais glaimojošais pieskāriens, nadziņu iemēģināšana uz manas plaukstas, kodiens pirkstā, pēcāk tapešu plēšana un citi nerātnie darbi. Ak, cik rūgti maldās tie, kas domā, ka kaķītis vai sunītis mājās ir tikai mīļai paglaudīšanai.
Tā ir dzīva būtne, kas no saimnieka prasa ļoti daudz.
Lūk ko stāsta Rasa, kas negaidīti kļuva par kaķēna saimnieci:
– Man mājdzīvnieki vienmēr ir patikuši, tikai nelaime tāda, ka tie nepatīk manai ģimenei. Nedz mamma, nedz tētis, nedz brālis un māsa pat dzirdēt negribēja par kaķi, suni vai (pasarg’ Dievs) kādu citu dzīvu radību mājās. Tāpēc mans sapnītis tā arī palika nepiepildīts līdz brīdim, kad sāku dzīvot patstāvīgi.
Es no parastiem kaķumīļiem atšķiros ar to, ka man šis mājdzīvnieks bija nepieciešamība, jo izjūtu paniskas bailes no pelēm. Dzīvojot kopā ar ģimeni, varēju izvairīties no nepatīkamas sastapšanās ar šiem grauzējiem, bet, kad paliku viena, bailes darīja savu. It kā jau nekas briesmīgs. Dzīvoju piecstāvu mājā, un peles nemaz tur tā neskraida. Bet man katrs svešāks troksnis tumsā rada aizdomas. Tā arī sāku gudrot par kaķa iegādāšanos. Esmu loģiski domājošs cilvēks un sapratu, ka viņam dzīvot ar mani būtu tīrās šausmas. Dienas pavadu darbā, mājās atgriežos vēlu, brīvdienās gribu kaut kur izbraukt. Kas tad rūpētos par manu mīluli? Tā arī atliku kaķa iegādi no viena mēneša uz otru. Draugi gan zināja par manām vēlmēm un nolēma rīkoties…
Pienāca dzimšanas diena, svētku galds uzklāts, pati jautri pacilāta gaidīju ciemiņus. Ieradās draudzene un kā dāvanu pasniedza kaut ko melnu, mīkstu un ņaudošu. Man paspruka spalgs kliedziens – kaut ko tādu es nebiju gaidījusi: uz mani lūkojās nobijies kaķēns. Pirmā doma bija, ka viņš ir tik līdzīgs mazai pelei, un mani pārņēma šermuļi. Nezināju, kā kaķēnam pieskarties, ko darīt. Visu svētku vakaru lielākā uzmanība bija pievērsta tieši mana dzīvokļa jaunajam iemītniekam.
Sākās pirmie mēģinājumi viņam kaut ko piedāvāt. Izrādījās, ka vislabāk viņam garšo vistas gaļa. Tad aizskrēju uz veikalu pēc piena – arī tas viņam gāja pie sirds. Bija jāsameklē kastīte, kas turpmāk varētu kalpot kaķim par tualeti. Un tā vēl citas rūpes. Kad viss bija daudzmaz sakārtots jaunā iemītnieka uzņemšanai, bija jau vēla vakara stunda, un draugi sāka izklīst. Pa nakti pie manis palika tikai labākā draudzene. Ilgi nevarējām izdomāt, kur to pūkaino kamoliņu noguldīt. Nolēmām atstāt virtuvē, bet pārējās durvis aiztaisīt. Ilgi jau gan tā nevarējām snaust, jo kaķis sāka skrāpēties un žēli raudāt. Kas tad tā par gulēšanu! Vajadzēja durvis atvērt. Viss bija kārtībā, un mēs atkal devāmies pie miera. Bet nepagāja ilgs laiks, kad atkal kliedzu, – kaķītis bija nolēmis apgulties uz mana spilvena. Sajūta neparasta un neomulīga – atkal ienāca prātā, ka tā var būt pelēkā, ļaunā pele. Aizdzinusi miegu, sapratu, ka nekādas peles nav. Bija vien jānomierinās un jāpierod.
Taču pierast nemaz tik ātri neizdevās. Atceros, sākumā satrūkos katru nakti, kad kaķis bija nolēmis atlaisties manā gultā. Dienas gan bija patīkamākas, jo bija tik jauki rūpēties par mazo mīluli. Sapirku viņam dažādus ēdienu traukus, paplātes, labākos konservus un sauso barību. Vienkāršāk sakot, darīju visu, lai dzīvnieks augtu ideālos apstākļos. Protams, viens no galvenajiem uzdevumiem bija vārda došana. Pati nezinu, kā ienāca prātā vārds Karls. Tas šķita tik piemērots melnbaltajam runcim, ka nolēmu tā arī viņu dēvēt. Karl, Karl, Karl….
Pēc vairākām šādām saukšanas reizēm sapratu, ka nemaz tik viegli nav – mēli var izmežģīt. Kaut kas bija jālabo. Nāca ideja galotnē pielikt burtu O. Karlo, Karlo… Skanēja jau daudz labāk.
Kādu laiku dzīve tā arī ritēja. Brīvdienās Karlo saimnieki bija manas draudzenes ģimene – ņēmu melno somu, barību, kasti, traukus un, tā apkrāvusies, devos pāri sētai. Karlo jau bija pieradis un nejutās neomulīgi nedz melnajā somā, nedz draudzenes mājā.
Likās, ka viss būs ļoti vienkārši, bet tādas idilles jau nemēdz būt. Karlo sākās runču laiks. Šausmas! Caurām naktīm viņš tikai bļāva un bļāva, bet es tikai rājos un rājos. Nezinu, ko tie kaimiņi domāja, kad nakts vidū atskanēja: «nomierinies!», «izbeidz!», «klusu!» un tā tālāk. Pēc kādas nedēļas pamanīju, ka runci var nomierināt, izlaižot uz balkona. Bet kā es kļūdījos! Tagad mans režīms bija vēl briesmīgāks – ap desmitiem eju gulēt, vienos laižu kaķi ārā, ap pieciem atkal ceļos un laižu viņu iekšā. Modos tik apdullusi, ka nesapratu, vai rīts, vai vakars. Šajos brīžos vienmēr sevi mierināju ar domu, ka labāk tā, nekā dzīvot kopā ar pelēm.
Tagad skaidri apzinos, ka arī pēc visa pārciestā nevarētu no Karlo atteikties. Esmu viņu uzaudzinājusi: kaķis ir pielāgojies man, bet es – viņam. Pēc pirmā pusgada sākām saprasties ļoti labi. Runcis pēc balss intonācijas noprata, ko no viņa vēlos. Protams, Karlo ir arī savas īpatnības. Piemēram, ja viņu esmu tā pamatīgāk sabārusi, viņš noteikti atriebsies – pagaidīs, kamēr nomierināšos, bet tad lielā ātrumā uzbruks un iekodīs. Jā, kāpēc tad iekodīs? Vienkārši ieskrāpēt Karlo jau vairs nevar – nadziņus es viņam regulāri apgriežu, lai netiktu nodarīts pāri mēbelēm.
