Staļģenes iedzīvotājas Silvijas Ķinces desmit bērnu ģimene izceļas ar patērētāja psiholoģijas trūkumu – tā ir ģimene, kas visu cenšas darīt pati, nevienam nelūdz palīdzību un arī necer to no kāda sagaidīt.
Staļģenes iedzīvotājas Silvijas Ķinces desmit bērnu ģimene izceļas ar patērētāja psiholoģijas trūkumu – tā ir ģimene, kas visu cenšas darīt pati, nevienam nelūdz palīdzību un arī necer to no kāda sagaidīt.
Staļģenes pagasta «Ceļmalās» jau 11 gadu dzīvo un sadzīvo Silvija ar savām četrām meitām un sešiem dēliem, kas visi dzimuši Jelgavā. Pērnvasar viņu pulciņam klāt nāca mazmeitiņa Agnese, vecākās meitas Ivetas atvasīte. Abi vecākie dēli Jānis un Rolands sasnieguši pilngadību, pašlaik dien armijā un mājās gaidāmi tikai rudens pusē.
Pārējie Kristīne, Imants, Gatis, Dace, Kaspars un Zeltīte diendienā ir kopā, mācās skolā un, protams, palīdz mammai, kas ir vienīgā bērnu aprūpētāja. Apbrīnojama ir šīs sievietes enerģija un izturība. Viņai neienāk prātā kā dažkārt citai dzīves nogurušai «māmiņai» dzīves vieglumu meklēt pudelē un bēdas slīcināt alkoholā.
Paralēli mājas rūpēm darbs jāpaspēj izdarīt govju fermā, kas, kaut arī niecīgs, bet ir galvenais Ķinču ģimenes iztikas avots.
Alga jau nav nekāda dižā aptuveni 70 latu, bet labi vēl, ka tikdaudz. Ar visu «bērnu naudu» mēnesī vienam cilvēkam pat desmit latu neiznāk, rēķina Silvija.
Nepilnu divu hektāru zemītē tiek audzēti kartupeļi, bietes, burkāni un citi dārzeņi. Kūtiņā aug gotiņas, cūkas, vistas un pīles. Visi ģimenē ir paēduši, apģērbušies un var mācīties.
Arī Silvija pati uzaugusi desmit bērnu ģimenē, tādēļ grūtības, ar ko šādai ģimenei jāsaskaras, viņai nav svešas.
Rēķinājos, ka nebūs viegli. Arī manā bērnībā daudzbērnu ģimenēm gāja grūti, bet tagad izdzīvot ir vēl sarežģītāk. Neviens jau nezināja, ka pienāks tādi laiki, saka Silvija.
Iveta, kas pati kļuvusi māmiņa, atzīst, ka viņa nekādā ziņā negribētu tik daudz bērnu:
Labāk lai ir mazāk un lai viņiem nekā netrūkst.
Viņa uzskata, ka mūsu sabiedrība, sevišķi pusaudži un jaunieši, ir nežēlīga. Savā dzīvē ne mazumu skarbu vārdu viņa dzirdējusi, un šādu attieksmi jutusi tieši tādēļ, ka nākusi no daudzbērnu ģimenes.
Silvija atzīst, ka ne vienmēr visiem bērniem spēj veltīt vienādu un pietiekamu uzmanību. Taču vairākas Ķinču ģimenes tradīcijas ir stipras. Mamma stāsta, ka no laika gala, arī «krievu laikos», svinētas Lieldienas. Katrs bērns ar savu cepuri iet uz dārzu meklēt zaķa atstātas olas. Olu dauzīšana un ēšana izvēršas par īstām sacensībām.
Lai arī līdzekļi neļauj īpaši izvērsties, dzimšanas dienā un Ziemassvētkos katrs saņem dāvaniņu. Arī Māmiņu diena vienmēr atzīmēta ar puķēm, apsveikumiem un dziesmām. Silvija saglabājusi visus bērnu dāvātos zīmējumus, un, kad ap dūšu kļūst pavisam sāji, viņa tos vēlreiz pārcilā. Un raugi garastāvoklis pamazām uzlabojas. Bērnu dēļ ir vērts dzīvot un cīnīties.
