Upsalas Universitātes profesors Jānis Alsiņš cer uz ciešāku sadarbību ar kolēģiem tēvzemē.
Otrdien Jelgavas pilī, kur pulcējās trešā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa dalībnieki – lauksaimniecības un meža nozares zinātnieki –, ārzemnieku ar latviskām saknēm nebija. Izņēmums – Upsalas Universitātes profesors ķīmiķis Jānis Alsiņš. Viņu ar Jelgavu saista ne tikai zinātnes, bet arī ģimenes saites. No bērnības ar skatu uz universitātiJāņa Alsiņa vecāki – rīdziniece Milda Kvēpa un franču filoloģijas students no Cēsīm Jānis Alsiņš – izceļoja uz Zviedriju Otrā pasaules kara beigās. Ģimene apmetās universitātes pilsētā Upsalā, kas atrodas septiņdesmit kilometru no Stokholmas. Sociālie pabalsti tolaik Zviedrijā bija mazi. Arī valodas grūtību dēļ vecāki izglītību turpināt nevarēja. Tēvs sāka strādāt tirdzniecībā, māte – fabrikā. Upsalā 1946. gadā piedzima Jānis. «Dzīvojām iepretī universitātes galvenajai ēkai. Jau kopš bērnu dienām vēroju studentus – viņu svinības, ikdienu. Tā gluži dabīgi izveidojās uzskats, ka arī man vajadzētu studēt. Jautājums bija – tikai ko? Izvēlējos ķīmiju, kas mani saistīja kopš bērnības,» stāsta Jānis Alsiņš. Augstskolā sekmes bija labas, un viņu uzaicināja darbā par asistentu. Ar pētījumiem medicīnas jomā sākās Jāņa Alsiņa akadēmiskā karjera. Vēlāk tā turpinājās fundamentālajās zinātnēs, molekulārajā ķīmijā. Paralēli viņš darbojās trimdas latviešu sabiedrībā. Pirmajos pēckara gados 18. novembra pasākumos Upsalā sanākuši ap 250 – 300 tautiešu. Tagad to ir mazāk, tomēr vēl aizvien pilsētā darbojas latviešu evaņģēliski luteriskā draudze ar sešdesmit locekļiem. Savukārt Zviedrijas latviešu akadēmiskā inteliģence apvienojusies 1949. gadā dibinātājā Latviešu akadēmiskajā organizācijā Zviedrijā (LAOZ). Abas vada Jānis Alsiņš. Aktīvāki par igauņiemBraucieni uz Latviju Alsiņu ģimenei sākās sešdesmito gadu sākumā, kad Padomju Savienībā iestājās tā sauktais Hruščova atkusnis, kas kaut mazliet vismaz no ārpuses pavēra impērijas robežu jeb «dzelzs priekškaru». «Liela sirsnība, kopības izjūta, dzimtā valoda,» tā Jānis atceras pirmās tikšanās ar neredzētajiem Latvijas radiem. Spilgtā pusaudža gadu atmiņā viņam ir brauciens ar kuģi pa Daugavu. Zinātniskie kontakti ar kolēģiem tēvzemē sāka veidoties 1989. gadā, kad viņš starptautiskā konferencē Prāgā satika akadēmiķi Edgaru Siliņu. «Tolaik nevarēja iedomāties, ka Padomju Savienība tik vienkārši sabruks, tomēr ik pirmdienu mēs, vietējie latvieši, Upsalā pulcējāmies skvērā uz mītiņu par Baltijas brīvību. Bijām pat aktīvāki par igauņiem, kuru Zviedrijā ir vairāk nekā latviešu,» atceras Jānis Alsiņš. Viņš piedalījās pirmajā Pasaules latviešu zinātnieku kongresā, kas notika Rīgā 1991. gadā, kā arī otrajā kongresā 2001. gadā. Veicinot zinātniskos sakarus ar Latviju, Jānis Alsiņš iepazinās ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesori Inu Gronsku. Pēc desmit gadu draudzēšanās izveidojās ģimene. Gan Ina, gan Jānis tolaik jau bija brieduma gados, kad mainīt dzīves un darba vietu ir visai sarežģīti. Tādēļ pagaidām abi kalpo zinātnei katrs savā Baltijas jūras krastā. Simtiem latviešu doktoru ir ārzemēsLīdzšinējo trīs Pasaules latviešu zinātnieku kongresu līdzveidotāja Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātniskā sekretāre Ilga Tālberga teic, ka nevar salīdzināt atmodas romantisko gaisotni, kas valdīja 1991. gadā un ko vēl juta arī 2001. gadā, ar to noskaņu, kāda dominē tagad, kad apmēram 700 – 1000 latviešu zinātņu doktoru devušies darbā uz ārzemēm (šo skaitli uzrunā kongresa dalībniekiem minēja akadēmiķis Jānis Stradiņš) un valsts zinātnei atvēl otro mazāko kopprodukta daļu ES. Tomēr kongresa rīkotāji nezaudējot cerības, ka Pasaules latviešu zinātnieku kongresi turpināsies pēc desmit un vairāk gadiem. Arī Jānim Alsiņam gribētos ticēt, ka nacionālā ideja allaž vienos latviešu zinātniekus un ka Latvija būs vieta, kur tie vēlēsies atgriezties. Tiesa, vecā trimdas zinātnieku paaudze pamazām aiziet, bet jaunie, neatkarības laikā izceļojušie kongresā bija pārstāvēti maz (no tiem, kuri izglītību ieguvuši LLU, neviens). «Rudens nav piemērotākais laiks, kad zinātnieks ārzemēs varētu dabūt atvaļinājumu un ceļot uz dzimteni. Turklāt droši vien jaunajiem priekšstats par zinātni tēvzemē vēl ir svaigā atmiņā,» spriež Jānis Alsiņš. Viņš cer, ka dzimteni atstājušie latvieši tautai tomēr nav zuduši. Kongresa rīcības komitejas priekšsēde Kristīne Beķere teic, ka iespēju robežās izbraukušie jaunie zinātnieki uz kongresu tika aicināti, tomēr visus apzināt esot diezgan problemātiski.Kas izdzīvojis, tas dzīvosJānis Alsiņš gribētu vairāk sadarboties ar Latvijas zinātnes centriem (līdz šim viņš sadarbojies ar Koksnes ķīmijas institūtu), taču pašlaik konkrētu piedāvājumu neesot. «Zinātniskie institūti, ko Latvijā esmu redzējis, ir ļoti kompetenti. Kas pārmaiņu grūtībās izdzīvojis, tas arī ir dzīvotspējīgs,» viņš spriež. Padomju okupācijas laikā Jelgavu kā ārzemju tūristiem slēgtu, ar militārām bāzēm saistītu pilsētu, Jānim Alsiņam nebija izdevības apmeklēt. Neatkarības gados tā, viņaprāt, kļuvusi skaistāka un sakārtotāka. Daudz darba viņam vēl aizvien ir Zviedrijā, kur zinātnē un augstākajā izglītībā valda labi pazīstama, stabila sistēma. Taču jau bērnībā ieaudzinātās ilgas pēc dzimtenes un tagad arī pēc ģimenes liek it bieži mērot ceļu pāri Baltijas jūrai. ATKĀPETrešajā Pasaules latviešu zinātnieku kongresā, kas galvenokārt notika Rīgā, piedalījās ap 1200 zinātnieku no Eiropas valstīm, ASV, Japānas, taču pārsvarā no Latvijas. Lauksaimniecības un meža nozares zinātnieki pulcējās Jelgavā, kur tika nolasīti 14 referāti, kā arī izstādīti 90 stendi ar pētījumu prezentācijām.
