– Vairāk dzīvoju pēc izjūtas, nevis pēc kādiem aprēķiniem. Dažreiz jau, protams, nošauju arī greizi, – saka pensionētā matemātikas skolotāja Valija Jeske, kas pirmdien kopā ar savām draudzenēm un tuviniekiem nosvinēja savu 70. dzimšanas dienu.
– Vairāk dzīvoju pēc izjūtas, nevis pēc kādiem aprēķiniem. Dažreiz jau, protams, nošauju arī greizi, – saka pensionētā matemātikas skolotāja Valija Jeske, kas pirmdien kopā ar savām draudzenēm un tuviniekiem nosvinēja savu 70. dzimšanas dienu.
Valija Jeske uzskata, ka pedagoģiju nevar uzrakstīt likumu veidā, jo katra situācija ir jāizjūt. Kas vienā situācijā ir pareizi, citā var būt galīgi aplami. Viņa atceras savas pirmās audzināmās klases stiķus. Kad devušies uz kolhozu, visi klases zēni mašīnā pīpējuši. Valija ātri vien apķērusi, ka tā ir provokācija un nevar būt, ka visi zēni smēķē. Izlēmusi nelikties ne zinis. Viņas rīcība izrādījusies pareiza, jo aizbraucot uz kolhozu izrādījies, ka ir tikai viens smēķētājs, un arī viņš to darījis ļoti neuzkrītoši. Šīs klases bērni viņai bijuši un ir paši mīļākie. Tagad jau viņiem ir sirmas galvas, bet vēl joprojām visi ik pa laikam tiekas. Arī sestdien viņi ciemosies pie savas skolotājas.
Valija Jeske atzīstas, ka varējusi piedot visādus stiķus un niķus, ja vien bērni atklāti atzinušies. Visgrūtāk bijis piedot mānīšanos un slēpšanos. Tad gan dažkārt klusībā nobirusi kāda asara.
Skolotāja 2. vidusskolā nostrādājusi 33 gadus, un tā bijusi vienīgā darba vieta pēc Latvijas valsts pedagoģiskā institūta beigšanas. Viņa bijusi audzinātāja vismaz 200 līdz 300 bērniem, bet matemātiku mēģinājusi iemācīt vismaz kādam tūkstotim bērnu. Par skolotāju viņa izlēmusi kļūt, jau mācoties Vecpils pamatskolā. Matemātiku izvēlējusies, jo patikusi vidusskolas matemātikas skolotāja. Tā nu iznācis, ka arī viņas vīrs bijis matemātikas skolotājs. Šo specialitāti izvēlējās arī viņu vienīgā meita Antra, un pēc universitātes beigšanas ieņēma mammas vietu, atļaudama viņai doties pensijā.
Tagad uz skolu viņa aizejot reti, daudzkas ir mainījies, un ne katra izmaiņa viņai šķietot pareiza. Runājot par dzīves vērtībām, Valijas kundze uzskata, ka katram vecumam tās ir citas. Jaunībā vērtība šķitusi iegūtā izglītība, jo tas nebūt nebijis viegli. Vajadzējis cīnīties par stipendijas iegūšanu, jo vecāki nav bijuši tik turīgi, lai viņai palīdzētu. Tad svarīgi bijis, ka ir darbs, ka tas patīk un sniedz gandarījumu. Tagad vērtība esot meita, mazmeitas un labais znots, kuru vidū viņa var vadīt vecumdienas.
Valijas kundze atzinās, ka viņa ļoti priecājoties par ciemiņiem un arī pati labprāt ejot un braucot ciemos. Vienīgais, ko skolotāja būtu savā dzīvē vēlējusies vairāk paceļot un redzēt pasauli. Tomēr šī vēlēšanās laikam palikšot nepiepildīta.
