Pēdējā laikā valstī atkal aktualizējies jautājums par eitanāzijas (no grieķu valodas – viegla nāve) atļaušanu vai aizliegšanu.
Pēdējā laikā valstī atkal aktualizējies jautājums par eitanāzijas (no grieķu valodas – viegla nāve) atļaušanu vai aizliegšanu. Pagaidām esam posmā, kad šis process nav nedz atļauts, nedz aizliegts. Tomēr praktizēta “vieglā iemidzināšana” pie mums vismaz likumīgi netiek.
Viens no cilvēkiem, kas par eitanāziju sācis runāt skaļi un tikko nodibinājis Eitanāzijas biedrību, jau pāris gadu ik pa laikam Latviju pārsteidz ar kāda mūsu tautas konservatīvajam garam neraksturīga jautājuma aktualizēšanu – no presē skaļi izrādītajām viendzimuma laulībām kādā no lielpilsētas baznīcām līdz seksuālo minoritāšu gājiena organizēšanai. Norobežojoties no jaunieša iepriekšējām aktivitātēm, ir vājas cerības, ka tuvākajā laikā viņa vēlme legalizēt eitanāziju varētu piepildīties, tomēr jāatzīst, ka līdz ar Eitanāzijas biedrības nodibināšanu šis jautājums dažādu līmeņu ļaužu runās varētu tikt aktualizēts biežāk.
Attieksme pret eitanāziju pasaulē nav viennozīmīga. Tikai divas valstis (Nīderlande un Beļģija) legalizējušas tiesības uz vieglu nāvi. Tur cilvēka aizvadīšana viņsaulē notiek stingrā mediķu uzraudzībā. Vēl vairākās valstīs par eitanāziju izlemj vai nu tikai ārsts, vai pats pacients. Par vienu no labākajiem kompromisiem uzskata Šveices pieredzi, kur ārsts pacientam drīkst nodrošināt nāvējošu zāļu devu, ko pacients injicē sev pats. Dažās ES valstīs, līdzīgi kā pie mums, par eitanāzijas legalizēšanu notiek spraigas debates.
Svešvārdu vārdnīcā eitanāziju skaidro kā procesu, kurā ārsts neglābjami slimam pacientam atņem dzīvību, ja tās saglabāšana viņam sagādā ciešanas. Tomēr paši mediķi teic, ka negrib būt cilvēku “iemidzinātāji”. Savulaik Latvijas Onkoloģijas centra direktors Gunārs Lasmanis uzsvēris, ka laiki, kad vēža slimnieki mira mokošās sāpēs, jau sen pagājuši un ka mūsdienu medicīna sāpes cilvēkiem spējot padarīt nemanāmas.
Mediķi pieļauj, ka eitanāziju varētu atļaut smagu neiroloģisku slimību gadījumos, kā arī smagas traumas guvušiem, AIDS slimniekiem un cilvēkiem ar spinālām saslimšanām, kad tie spiesti vairākus gadus pavadīt guļus.
Kategoriski pret eitanāziju ir kristietības sludinātāji. Šovasar pāvests Benedikts XVI prezentēja kabatas formāta rokasgrāmatu par katolicisma principiem, kurā arī norādīts, ka eitanāzija nav savienojama ar katoļu ticību un ka “parastā slimas personas aprūpe nevar tikt leģitīmi pārtraukta”.
Tomēr jāatzīst, ka Latvijā šī situācija nav viennozīmīgi izlemjama. Pie mums nav Nīderlandes vai Beļģijas attīstība. Tur cilvēks var izvēlēties – mirt viegli un uzreiz vai mirt viegli, bet pēc nezināma laika. Mūsu valstī kaut cik moderns līmenis pagaidām ir lielākajās Rīgas klīnikās, tāpēc saprotama arī iedzīvotāju vēlme cienīgi aiziet no dzīves, jo par kvalitatīvu medicīniskā personāla attieksmi, slimnīcu aprīkojumu un medikamentiem provincē vēl pāragri runāt.
Kārtējo reizi gaidām sabiedrības reakciju, tomēr svarīgi, lai ik pa laikam aktualizētā eitanāzijas tēma nonāktu līdz konkrētam risinājumam. Vai nu pārliecinoši jāvienojas, ka mēs to valstiski atbalstām un kādreiz ieviešam kā likumīgu vai arī norobežojamies ar kategorisku “nē” un pieņemam likumu par šā procesa aizliegšanu. Citādi tāda “ik pa laikam parunāšana” vien iznāk.
Būtu labi, ja katrs pats varētu izvēlēties, vai dzīvošana ir tiesības vai pienākums. Taču pagaidām šķiet, ka vispirms jāsakārto medicīnas sistēma un jāpaaugstina iedzīvotāju labklājības līmenis, lai eitanāzijas jautājumu varētu lemt pēc iespējas objektīvāk.
