Pašreiz Jelgavā mēs runājam par iespējamo tautas mākslas kolektīvu jauno finansēšanas kārtību.
Pašreiz Jelgavā mēs runājam par iespējamo tautas mākslas kolektīvu jauno finansēšanas kārtību. Varbūt interesanti salīdzināt ar Dānijas
pieredzi – kā tautas mākslas kolektīvi tiek finansēti tur.
No 27. septembra līdz 5. oktobrim notika Baltijas valstu kultūras inspektoru darba vizīte Dānijā un man bija iespēja iepazīties ar Vissenbiergas komūnas un Odenses pilsētas kultūras un izglītības iestāžu darbību.
Jāpiebilst, ka valsts ir iedalīta trīs administratīvajos līmeņos: valsts, reģioni (14) un pašvaldības (275). Vislielākās lemšanas tiesības ir vietējai varai – tieši institūcijai, kura visciešāk saistīta ar iedzīvotāju. Dānijā tiek īstenota kultūras decentralizācijas politika (tieši tāds process pašreiz noris Latvijā), kas balstās uz četriem pamatprincipiem: runas brīvība, kultūras demokrātija, kvalitāte un decentralizācija. Pēc apskatītajām kultūras un izglītības iestādēm secinājums ir viens – tik demokrātiski virzīts darbs sen netika redzēts. Visas varas iestādes strādā vienam mērķim – cilvēka radošajai un mākslinieciskajai izpausmei.
Cilvēks no darba brīvajā laikā var darboties sev atbilstošā klubā vai, kā mēs to saucam, pulciņā. Jābūt vismaz pieciem dalībniekiem, lai no pašvaldības iegūtu finansiālu atbalstu, piemēram, telpu nomai vai tērpu iegādei. Kluba vai pulciņa vadītājs strādā bez atalgojuma, jo viņu princips ir šāds: ja reiz tev kāds iemācīja dziedāt, dejot vai spēlēt teātri, tad tavs pienākums pret sabiedrību ir iemācīt to nākamajām paaudzēm. Pieaugušie maksā dalības maksu, bet bērnu klubi ir bezmaksas. Manuprāt, par līdzīgu finansējuma struktūru būtu jādomā arī mūsu varas pārstāvjiem. Kāpēc Latvijā notiek otrādi: pieaugušie darbojas bez maksas, bet vecākiem ir jāmaksā nauda, lai bērns varētu apmeklēt kādu kolektīvu vai pulciņu. Dānijas kultūrpolitika ir tālejoša: vietējā vara ir ieinteresēta, lai iedzīvotājs jau no mazotnes pierastu darboties vietēja mēroga pasākumos un aktivitātēs, lai viņu nevilinātu citas pilsētas, ciemati vai galvaspilsēta. Ja cilvēks paliks dzīvot un strādāt dzimtajā pusē, tas tikai vairos budžeta pamatlīdzekļus.
Minēšu dažus piemērus, kā reāli darbojas kultūras un izglītības iestādes, kuras saņem finansiālu atbalstu un kuras ne. Piemēram, Vissenbjergas komūnas (6000 iedzīvotāju) bibliotēka katru gadu saņem pašvaldības atbalstu jaunu grāmatu, video un audio materiālu iegādei, bet, ja viņi vēlas saņemt papildu finansējumu kāda pasākuma veikšanai, tad meklē līdzekļus ar projekta palīdzību, tā, piemēram, vienu gadu tika realizēts projekts «Pilsēta viduslaikos». viss ciemats pārģērbās viduslaiku tērpos, tika organizēti atbilstoši koncerti un teatralizēti uzvedumi. citu gadu ciemata bērni tika apmācīti baleta mākslā – tika uzaicināti profesionāļi, kas varētu iemācīt pamatsoļus. Svarīgi ir vēlreiz uzsvērt, ka bērni par šāda veida nodarbībām neko nemaksāja. Bibliotēkas vadītāji aizstāvēja savu projektu gan vietējās pašvaldības, gan reģiona līmenī.
Cits piemērs ir Frobjerg Festspil (kultūras nams). Ciematā, kurā šis kultūras nams atrodas, dzīvo 1000 iedzīvotāju. Viņi izlēma, ka vēlas kultūras namu un aizstāvēja savu viedokli vietējā pašvaldībā. Ciemata iedzīvotāji atrada no sava vidus cilvēku, kas varētu šo iestādi vadīt, un lūdza vietējai varai pamatlīdzekļus ēkas celtniecībai. Pēc trīs gadu darbības varas pārstāvji secināja, ka šī iestāde var pati sevi uzturēt, un beidza dot dotācijas. Šajā it kā nelielajā kultūras namā darbojas gan amatierteātris, gan šūšanas kursi, kas teātrim šuj tērpus, gan Loto biedrība, gan koris u.c.
Publisko organizāciju (3.sektors) sistēma (vai kā mēs to saucam NVO) Dānijā darbojas visu demokrātijas attīstības laiku – 150 gadu. Tā ir sistēma ar senām un pieredzē pārbaudītām tradīcijām.
Jā, no vienas puses, 3. sektora darbība, kā tā atrisināta Dānijā, ir ļoti demokrātiska – katrs var iesaistīties tai sfērā, kas pašam vislabāk patīk, nav jāpakļaujas valsts vai pašvaldības noteiktiem pulciņiem vai klubiem – bet, no otras puses, tā kā nav konkurences (visi ir vienlīdz labi un atbalstāmi), nav tā profesionālā līmeņa, kāds ir Latvijas kolektīviem. Dānijas pārstāvji vairākkārt uzsvēra, ka mums jālepojas ar to, kas ir, – tradicionālo kultūru un ideju pārbagātību.
Tautas mākslas kolektīviem Jelgavā es gribētu ieteikt vairāk solidarizēties un sadarboties, nebūt tik noslēgtiem sevī. 21. gadsimts ir atvērtības laikmets – atvērtība sev tuvākajiem un pasaulei. Ja gribēsim uzņemt jaunas idejas, mēs dzīvosim nākotnē, nevis funkcionāli eksistēsim.
