Ja nebūtu vadoņa Kārļa Ulmaņa «stingrās rokas», droši vien Latvijas vēsturē nebūtu bijis gadu, kad laukos atvēra gandrīz pa simt jaunām skolām, droši vien nebūtu arī Ķeguma spēkstacijas, kuras ideja grima Saeimas deputātu strīdiņos. Klusāka, taču cieņas apgarota ir Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes slava, viņu pieskaita simts izcilākajiem pasaules demokrātiem. Vēsture māca, ka valsts prezidentam vajadzētu būt personībai, ar kuru saistās kaut kas paliekošs valsts un tautas attīstībā. Ar ko palikuši vēsturē atjaunotās Latvijas prezidenti? Guntis Ulmanis – Krievijas armijas izvešana 1994. gadā, paspēja, kamēr vēl kaimiņvalstī pie varas nebija čekisti. Taču politiskās karjeras norietu, saistoties ar vēlēšanās zaudējušo «Par labu Latviju», Ulmanis gan varēja vēlēties skaistāku. Vaira Vīķe-Freiberga – Eiropas Savienība, NATO, «Mēs esam diženi!». Tomēr arī viņa nebija cilvēks, kurš no izcilības un varas augstumiem būtu saskatījis, cik dižos parādos mēs itin drīz varam nonākt. Valdis Zatlers? Nelāgās pateicības aploksnes, par kurām nav maksāti nodokļi. Solītā diskusija, lai lietas mainītu uz labo pusi, izčākstējusi. Vismaz jaunībā ārsts Zatlers nav slēpies aiz mugurām, kad kādam vajadzēja braukt uz Černobiļu. Zatlera vērtības, varas māka? Prezidents nominēja premjeru Valdi Dombrovski, kurš atstāja ārpus valdības lielo «Saskaņas centru». Tas 2. jūnijā var atspēlēties, neiegūstot 51 Saeimas deputāta balsi. Uzvarēs pēdējā brīdī izvirzītais eksbaņķieris, veiksminieks Andris Bērziņš, kurš droši vien nav liedzis padomus «lēto» kredītu dalīšanā? Liekas – labāk ne. Dzīvosim – redzēsim? Ne tikai klusi jādzīvo, bet arī jādarbojas, lai pilnveidotu varas sistēmu, kas izvirzītu labākos, nevis pēdējā mirklī no zoodārza vai tumšākiem kambariem izvilktu varas kārākos un ambiciozākos, kas kalpo nevis sabiedrības, bet šaurā loka interesēm.
