Vispirms jau jāpaskaidro virsraksts… Džons Laidons bija leģendārās panku grupas «The Sex Pistols» solists, bet viņa spārnotais sauklis būtībā izteica to pašu, ko mēs saprotam ar teicienu, ka, ja labi grib, tad var visu sasniegt.
Vispirms jau jāpaskaidro virsraksts… Džons Laidons bija leģendārās panku grupas «The Sex Pistols» solists, bet viņa spārnotais sauklis būtībā izteica to pašu, ko mēs saprotam ar teicienu, ka, ja labi grib, tad var visu sasniegt. Cita lieta ir, vai to ir vērts sasniegt… Bet reizēm ar gribēšanu vien nepietiek, kā liecinās šī jokainā Rīgas panku traģikomēdija.
Latvijā panki «tusējas» jau vairāk nekā desmit gadus. Atšķirībā no šķirnes dzīvniekiem viņi ir ļoti dažādi pat savā bez robežām ierāmētajā subkultūrā. Arī netikumi dažādi. Cits pamēģina «zālīti» uzpīpēt, cits konstatē, ka durstīties ir neizdevīgi, dažam pietiek ar aliņiem, kāds «aiziet ciet» no šņabja un visbeidzot kāds cits vispār nelieto neko apdullinošu, jo viņam pietiek ar mūziku, un vienīgie grēki, kas tādam tipam var gadīties, ir kaimiņu novešana līdz kurlumam un trulai histērijai… Bet nejauparto ir mūsu stāsc.
Mūzika bez mūzikas
Vēl īsa izziņa. «Grebene», protams, ir slavenā panku frizūra gaisā saceltu matu sekste. Īsta grebene ar pagarākiem matiem nav nieka lieta. Ir ko papūlēties, lai to labi sataisītu.
«Zemgales Ziņās» viņu pazīstam vienkārši kā Māri. Taču dažus gadus atpakaļ Māris bija Moris, tādēļ arī ne tik nopietns, kā tagad.
Droši vien dažs atceras tādu Rīgas pankroka grupu ar krievisku nosaukumu «33-õ ėģņķēé ļļäļķļź». Grupas nosaukumā nav jēgas meklēt zemtekstus puiši to aizguva no kādas avīzes virsraksta. Tās sastāvā trakoja trīs braši «draiskuļi» solists Koņs (vokāls, ģitāra), Tolstijs (vok., basģitāra) un mūsu stāstniex Moris (bungas).
Pirmais demo-albums bija «Olesew Enma?» (interesanti lasīt no beigām), tad vēl pāris ierakstu (pārsvarā «Torņa» neatkarīgās pagrīdes studijas ražoti) kasetēs, tostarp dalība latviešu underground izlasēs «Eau de cologne» (vai «Odekolons»). Unikālākais «33-õ ėģņķēé ļļäļķļź» produkts kopā ar līdzīgu grupu «Vonosonoloppus» izdotie minialbumi ilgspēlējošā vinila platītē (katrai «blicei» savā pusē), kas 500 eksemplāru tirāžā iznāca Francijā kādā līdzīgi domājošo neatkarī-gajā firmelē. Bet arineparto ir mūsu stāsc. Turpmākajās rindiņās Māris atceras, kā Moris (t.i., vi’š pac) gāja laimi meklēt uz Amsterdamu Holandē, bet neizgāja.
Lietuvā iesi, zirgu pazaudēsi
Mums jau bija nospēlēti pāris konči (tas nav gluži tas pats kas koncerti, aut.piez.). Bijām ierakstījuši kaseti. Domājām, jādabū «piķis» un jādodas laimi meklēt uz Rietumiem. Izprātojām, ka vislabāk braukt uz Holandi. Nav ne vīzu, ne kā. Pārdevu bungas, tiku pie naudas. Vismaz tik, cik vajadzēja, lai nokļūtu līdz galam, tur domātu tālāk. Ceļojumā mums trijiem piemetās klāt vēl viens čoms par ceturto. Izprātojām, ka ar autobusu brauksim līdz Viļņai, tad līdz Polijai. Tālāk pa mežiem. Viens paziņa bija iedevis plāniņu, kur atzīmēts, kā veiksmīgi pār robežām tikt. Koņs un Tolstijs bija aizķērušies personīgos dokumentus kārtodami, lai vismaz pases būtu. Mēs abi, nevarēdami viņus sagaidīt, devāmies ceļā. Domājām, Lietuvā satiksimies, tad tālāk iesim visi kopā.
Aizbraucām uz Viļņu. Agrs rīts. Vazājāmies apkārt. Kādā parkā pie veca torņa sastapām sev līdzīgos, tad «tusējāmies» kopā. Interesanti, ka pietiek ar pāris starptautiskiem panku izsaucieniem, un uzreiz atrodas savējie. Dzeram aliņus, pļāpājam. Beigu beigās tur novandījāmies veselas četras dienas, abus pārējos tā arī nesatikām un paši tālāk netikām.
Izstaigājām visādas vietas, ik pa laikam parādoties «tusiņos» ar domu, ka varbūt Koņs ar Tolsto atbraukuši. Nav. Ceļabiedrs tur, kur Viļņā ir tas stāvais kalns ar parku un veco mūri tā galā, slīdēja un gāzās lejā, bet tur drazu un mēslu izgāztā kaudzē saskrāpējās un sagriezās. Ar pliku muguru. Atkal satikām savējos leišus, atkal aliņi.
Vakarā izdomājām, ka jākāpj Varšavas autobusā un jādodas tālāk. Kamēr es pa autoostu skraidīju, otram čomam, kas krāca, no galvas apakšas somu nozaga. Neviens neko nav redzējis. Bet tur iekšā bija pases, nauda, drēbes. Līdz vēlai naktij klīdām apkārt, meklēdami, ka varbūt kaut kur nomesta. Beigās devāmies uz policiju, tur kaut kādas baltas papīra stērbeles iedeva «doķu» vietā. Tad sākās lielā klaiņošana veselas trīs dienas. Pamatīgā vasaras karstumā. Bet mūsējos, Koņu un Tolstiju, tā arī nevar sastapt. Naudas arī vairs nebija. Pa vidu vēl pa leišu laukiem paklīdām turp ar stopiem, atpakaļ kājām.
Līdz Holandei – 12 dienās
Jā, vēl autoostā, kad ar šausmām konstatēju kādi noplīsuši izskatamies, nobijos, jo atcerējos, ka ap to laiku kaut kādi cietum-nieki bija izmukuši. Bet man «grebene», otrs ar pliku pauri… Beigās ņēmu un nodzinu «grebeni», tad vismaz galva, nevis ciklops! Ilgi nodirnējām stacijā, līdz trāpījās dīzelis, kas iet uz Daugavpili. Naudas nebija, sarunājām vietas ar pavadonēm. Tad sākās robežu šķērsošanas. Leiši mūs ilgi neaizturēja, tos mūsu papīrus gan nopietni neņēma. Bet viņiem jau savējo cūku diezgan, kādēļ vajadzīgi vēl tādi kā mēs no Latvijas. Latvijas muitā gan gāja grūtāk. Ilgi pārbaudīja, aizturēja, diennakti pie viņiem nodzīvojām, līdz gandrīz vai sadraudzējāmies. Galu galā mēs uzvedāmies normāli, nekur nemukām, viņi sāka mums ticēt. Tā ar citu vilcienu nonācām atpakaļ. Kad Rīgā satikāmies, draugi teica, ka iepriekšējā vakarā Koņs un Tolstijs ar mugursomām un ģitārām devušies uz staciju. Mūs arī esot meklējuši. Par vēlu bijām atgriezušies. Viņi nokļuva līdz galam. Vēl viens paziņa, Paganels, kas bija palicis Rīgā, vēlāk, kad tie abi jau bija Ho-landē, paņēma atvaļinājumu un «aiztriecās» pie viņiem, turklāt bez pases un dokumentiem. Arī bija dabūjis plānu, kā ātrāk pār robežām aiziet. 12 dienās, pārsvarā ejot kājām bija nokļuvis galā.
Mirkļi no turienes dēkām, kādas bija Koņam ar abiem drau-giem, starp citu, bija aprakstīti žurnāla «FF» pašā pirmajā numurā. Kā dauzījušies pa pamestām mājām. Māris vēl zina teikt, ka viens no viņiem, uztaisījis ceļu negadījumu, panāca pieklājīgu izraidīšanu un, pateicoties tai, ar komfortu lidmašīnā, atvezdams arī pārējo panku mantas, atgriezās mājās.
Arī ķerra ir transporc
Laikam jau var nojaust, ka pankiem ne mazāk kā rokeriem patīk ceļot. Tikai nebūt ne ar «močiem», bet gan kājām ejot. Dažkārt, jokus «plēšot», gadās arī kāds īsti «pancisks» transportlīdzeklis.
Reiz, kad pa Vecrīgu, dauzoties, bija apnicis nēsāt smagus akmeņus vai ripināt «Kamaza» riepu, Moris ar draugiem nolēma vizināties vienriteņa braucamajā, ko ļaudis dēvē par «tačku».
Tā viņi viens otru stūma un vizināja pa Rīgas centru, līdz nolēma doties uz Dzintariem, kur vienam no dēkaiņiem strādāja māsa. Bet tur satelītu un kabeļu televīzija! Mūzikas kanālus jāpaskatās. Visi draudzīgi devās uz staciju protams, ar «tačku». Iekāpj vilcienā ķerru līdzi. Aizbrauc, izkāpj, ņem ķerru un «brauc» uz viesnīcu. Nokļuvuši galā, pie viesnīcas «noparkoja» ķerru, devās videopriekos. Turpat pārgulēja. Ot-rā rītā ko domā ķerra stāv savā vietā. Pa kārtai kāpj iekšā un atkal brauc uz staciju. Tā ar vilcienu un visu ķerru atgriezās Rīgā… Un vēl tālāk, līdz Salaspilij.
Kas attiecas uz muzicēšanu, klubā «Mad Mix» (kura vairs nav’a) «noprezentējuši» savu Francijas ražojumu, puiši gaitas neturpināja, un tagad jau visai ilgu laiku grupa «33-õ ėģņķēé ļļäļķļź» vairs neexistē. Tāpat ar dēkām ir retāk un citādāk. Betnejauparto bija mūsu stāsc.
