Igaunija atkal mums ir priekšā – šāds ne sevišķi oriģināls secinājums rodas, iepazīstoties ar respektablās pētnieciskās organizācijas «Economist Intelligence Unit» pētījumu par e – pārvaldes pieejamību 11 Centrāleiropas valstīs.
Igaunija atkal mums ir priekšā – šāds ne sevišķi oriģināls secinājums rodas, iepazīstoties ar respektablās pētnieciskās organizācijas “Economist Intelligence Unit” (EIU) pētījumu par e – pārvaldes pieejamību 11 Centrāleiropas valstīs. Tas, ka igauņi pēdējos gados ļoti labi kā izkārtni prot izmantot IT sniegtās priekšrocības, neizbrīna. Drīzāk joprojām rada bažas Latvijas e – pārvaldes knapināšanās. Saskaņā EIU datiem Latvija pēc e – pārvaldes pieejamības atrodas tikai astotajā vietā.
Apskatot līdzšinējo procesu attīstību e – pārvaldes ieviešanā, šķiet, neizbēgams ir spriedums, ka Latvijā, kopš saistībā ar e – pārvaldi parādījušās kaut kādas ambīcijas, vairāk par fundamentālām pārmaiņām notikusi bakstīšanās pa birokrātijas purvu. Piemēram, tas pats bēdīgi slavenais elektroniskā paraksta jautājums, kas faktiski ir e – pārvaldes stūrakmens. Vai tas reāli darbojas Latvijas publiskajā pārvaldē? Diplomātiska atbilde būtu – drīzāk “nē” nekā “jā”, kaut gan, spriežot pēc Elektronisko dokumentu likuma, elektroniskajam parakstam jeb praksei, kad arī elektroniski nosūtītiem dokumentiem ir juridisks spēks, vajadzēja būt iedzīvinātai jau šā gada sākumā. Taču tā vietā joprojām redzams darbs pie tiesiskās bāzes pilnveides, kamēr savu iesniegumu valsts un, saprotams, arī pašvaldības iestādēs nevar ērti nosūtīt ar savu mājas datoru. Līdz ar to Latvijā nav ne smakas no tāda skaista jēdziena kā “e – demokrātija”.
Tas, ka e – pārvalde vēl aizvien buras pa koncepcijām un “piecgades plāniem”, nevis kļuvusi par neatņemamu ikdienas daļu, jo skaudrāk kļūst redzams uz nemitīgā interneta lietotāju skaita palielināšanās fona. Tiesa, ar šiem skaitļiem jābūt uzmanīgam. TNS BMF dati liecina, ka šovasar, ne tajā aktīvākajā periodā, audzis interneta lietotāju skaits, tomēr jāuzsver, ka gandrīz puse lietotāju ir rīdzinieki. Tātad internets joprojām zināmā mērā ir koncentrējies Rīgā. Daudz aktuālāks gan kļuvis jautājums par cilvēku motivāciju lietot internetu. Mani māc hipotētiskas bažas, ka Latvijas iedzīvotāji internetu lielākoties izmanto kā izklaides mediju, kas pats par sevi nav nekas peļams, taču tas vienlaikus var radīt mānīgu priekšstatu, ka Latvijā nav vietas t.s. e – demokrātijai. Kad demokrātijai tiek piekabināts šis “e”, tas nenozīmē tikai daiļskanīga eifēmisma radīšanu, jo patiesībā ar to tiek saprasta jauna pilsoniskās sabiedrības līdzdalības telpa, kas turklāt daudz tiešāk ir balstīta uz dialoga principu (interaktivitāte).
EIU e – demokrātiju min kā vienu no kritērijiem, kas liecina par pieejamību e – pārvaldei. Taču pašlaik, šķiet, nedz pārvaldība, nedz iedzīvotāji nav gatavi
e – demokrātijas iedzīvināšanai. Šāds secinājums izriet kaut vai no interneta vājās lomas priekšvēlēšanu periodā, proti, politiskās partijas liek mazu akcentu uz šo mediju, jo laikam jau cilvēki internetu izmanto galvenokārt kā darba sludinājumu un pļāpāšanas vietu. Bet patiesībā internets piedāvā neskaitāmus veidus, kā iesaistīt vēlētājus un atvieglot viņu līdzdalību politikā. Tomēr acīmredzot kopumā zemais interneta lietotāju skaits nemudina partijas ieguldīt lielus līdzekļus interneta komunikācijas pilnveidošanā.
Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk
e – pārvalde Latvijā tiks iedzīvināta praksē. Tomēr, manuprāt, iedzīvotāji joprojām nav sapratuši, kā internets varētu atvieglot viņu ikdienas komunikāciju ar valsts iestādēm, tālab nav jūtams sevišķs spiediens uz atbildīgajām institūcijām intensīvāk ieviest kaut vai to pašu elektronisko parakstu. Igauņi mums būs priekšā tik ilgi, kamēr neapjēgsim, ka moderna, uz IT orientēta valsts sākas no apziņas par nepieciešamību pēc šādas valsts.
