Kad mūzika mūs iespaido līdz asarām bez acīm redzama iemesla, mēs neraudam, kā dažkārt šķiet, no «prieka pārpilnības», bet kā vienkārši mirstīgie, un, tāpat kā vienmēr, mēs neatrodamies tādā stāvoklī.
Kad mūzika mūs iespaido līdz asarām bez acīm redzama iemesla, mēs neraudam, kā dažkārt šķiet, no «prieka pārpilnības», bet kā vienkārši mirstīgie, un, tāpat kā vienmēr, mēs neatrodamies tādā stāvoklī, lai rīkotu izpriecas pār šīm mums neaptveramajām pārākajām ekstāzēm, no kurām mums Mūzika sniedz vienīgi – suģestējošu un nenoteiktu mirklīgu zibu.
No rakstnieka piezīmēm žurnālā
«Democratic Review» 1844. gadā
