Tāpat kā daudzas dzīves sfēras, pārmaiņām pakļautas arī stabilas vērtības, par kādu Latvijā izsenis pelnīti tiek uzskatīta kordziedāšana. Kopš šā gada sākuma Jelgavas koru apriņķim (tajā ietilpst Jelgavas pilsētas, Jelgavas, Ozolnieku un Olaines novada apvienotie kori) ir jauns virsvadītājs (arī gados, jo dzimis 1985. gadā) – Edgars Vītols, kurš šajā postenī nomainījis labi pazīstamo un dažādās jomās populāro diriģentu Intu Teterovski.
«Šajā notikumā nav nekā sensacionāla,» skaidroja Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes «Kultūra» direktora vietniece Inta Englande. «Līgumam ar Intu Teterovski beidzās termiņš, un tika nolemts pamēģināt sadarbību ar Edgaru Vītolu. Lēmumu par tā saucamo koru apriņķu virsvadītājiem pieņemam ne jau mēs vai kolēģi no novadiem, bet Latvijas Nacionālais kultūras centrs. (Tiesa, LNKC mājas lapā vēl vakar kā Jelgavas koru apriņķa virsdiriģents joprojām figurēja I.Teterovskis – red.) Apriņķu virsdiriģentu rotācija nav nekas jauns un nosodāms – pirms Inta Teterovska par Jelgavas un apkārtnes koru dziedātājiem atbildīgs bija Jānis Zirnis, un nekādi nevaru teikt, ka viņi būtu slikti diriģenti.»
«Piedāvājums kļūt par Jelgavas apriņķa virsdiriģentu nāca no Latvijas Nacionālā kultūras centra – tā bija lēmusi koru nozares padome,» stāsta E.Vītols. «Es to pieņēmu un ceru sekmīgi šajā jomā darboties,» neslēpj diriģents.
– Vai jums pašam šāds piedāvājums bija pārsteigums?
Pirmajā brīdī šāds aicinājums, neapšaubāmi, ir patīkams. Daļēji to skaidroju ar notikumiem, kuru kulminācija bija pagājušajā vasarā, kad man uzticēja XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta mākslinieciskā vadītāja un virsdiriģenta pienākumus. Laikam jau galā tiku, ja reiz nāk jauni izaicinājumi. 2014. gada rudenī un 2015. gada pavasarī Dziesmu svētku koncerta kopmēģinājumos izbraukāju vai visu Latviju, un tad arī acīmredzot mani bija pamanījuši.
– Jūsu praksē Jelgavā būs pirmais koru apriņķis, ko vadīsiet?
Jā, taču pirms tam bijuši vairāki lielāki koncerti, kuros nācies ar kopkori strādāt arī Jelgavā. Pats vadot nu jau četrus korus, mēdzu rīkot kopējus koncertus ar dažādiem sastāviem, un kopkoru vadīšana bijusi pa spēkam arī iepriekš.
– Četri kori: tie ir…?
Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jauktais koris «Aura», Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jauktais koris, vīru koris «Absolventi» (pēc vairāku gadu darba kā otrajam diriģentam – kori vadīja Arvīds Platpers – tagad esmu arī tā mākslinieciskais vadītājs). Vienlaikus strādājot Latvijas Mūzikas akadēmijā par Mūzikas pedagoģijas katedras vadītāju, manā pārziņā ir arī mācību koris, turklāt atšķirībā no iepriekšminētajiem – sieviešu. Šābrīža mūzikas skolotājas, kam nākotnē nāksies vadīt pašām savus kolektīvus.
– Par jaukto kori «Aura» un līdz ar to arī par jums esmu dzirdējis atzinīgus vārdus no Jelgavas novada kora «Sidrabe» pārstāves Ilvas Krauzes.
Mums bijuši vairāki sadarbības projekti. Arī tad, kad «Aura» nu jau pirms 11 gadiem tika dibināta, mēs izveidojām vairākus kopīgus koncertus, daži bija Rīgā, daži Limbažu, daži Jelgavas novadā. Tā ka šis nav mans pirmais saskares punkts ar Jelgavas un apkārtnes koriem.
– Zinu, ka ir LNKC nolikums, pēc kura jādarbojas koru apriņķu virsvadītājiem, tomēr kā tas būtu cilvēku valodā – jums jāatbild, lai attiecīgā apriņķa kori būtu līmenī, lai atbilstoši programmai gatavotu nākamo dziesmu svētku repertuāru (2018. gads) un jāveic tamlīdzīgi pienākumi?
Koru apriņķa virsdiriģents būtībā ir cilvēks, kurš koordinē gan plānošanas, gan mākslinieciskās funkcijas. Protams, gluži atbildēt par to, lai katrs viņa pārvaldītajā apriņķī esošais koris dziedātu attiecīgi augsta līmeņa kvalitātē, apriņķa virsdiriģents nespēj tīri fiziski – tāpēc katram korim ir savs diriģents. Virsdiriģents vairāk ir koordinators un, kā mēs kādreiz mēdzam teikt, treneris, jo apriņķa virsdiriģenta uzdevums ir pulcēt korus kopmēģinājumiem un nepieciešamības gadījumā arī palīdzēt izstrādāt kādus no kopkorī atskaņojamiem skaņdarbiem.
– Pirmā tikšanās ar Jelgavas apriņķa koriem jau aiz muguras. Kādi iespaidi?
Jā, 3. februārī bija pirmais kopmēģinājums. Man ir liels gandarījums, ka bija pilna zāle ar dziedātājiem, un tas ir tas, ko es mēģināšu panākt – lai Jelgavā un apkārtējos novados būtu skanīgi un daudzskaitlīgi sastāvi.
Rīgas tuvums dažkārt var būt arī mīnuss, jo netrūkst ļaužu, kas Jelgavā tikai dzīvo, bet mācās vai strādā galvaspilsētā un tur nereti arī atrod savas mākslinieciskās pašizpausmes iespējas.
Latvijas simtgades Dziesmu svētku repertuārs jau ir principā paredzams, gatavošanās svētkiem iesākusies, un pašreiz ir īstais brīdis, lai šajos dziedošajos kolektīvos arī iesaistītos. Un kāpēc to nedarīt dziedāšanas tradīcijām tik bagātajā Jelgavā un apkārtējos novados?
– Vieni Dziesmu svētki paiet, gatavojamies nākamajiem. Vai līdzīgi uzplūdi un atplūdi nav vērojami arī dziedātāju skaitā?
Es vienmēr esmu uzsvēris, ka koris nav tikai Dziesmu svētki. Kolektīvā muzicēšana ir demokrātiskākais muzicēšanas veids, kurā katram tiek dotas lieliskas iespējas pašapliecināties. Faktiski tā nav tikai muzicēšana vien, veidojas savs sabiedrības loks ar vienotām interesēm. Dziesmu svētki ir viens no mērķiem, bet katra kora iekšējās tradīcijas, koncerti, kam kolektīvs gatavojas, ir ļoti vērtīga saskarsmes forma. Tāpēc es vienmēr aicinu mājās palicējus rūpīgi padomāt, vai tomēr nevar atlicināt vienu vai pāris reizes nedēļā, lai pulcētos uz mēģinājumu, kas pēc būtības ir kaut kas daudz vairāk nekā tehniska skaņdarba izpildījuma slīpēšana vien.
Jelgava un apriņķis savulaik bijuši ļoti vareni dziedātāju skaita ziņā. Tagad, cik saprotu, situācija ir mainījusies ne uz to labāko pusi. Tomēr ceru, ka Jelgavā, tāpat kā citviet Latvijā, notiks kā Jāzepa Vītola (kurš, cik esmu interesējies saistībā ar savu uzvārdu, diemžēl nav atrodams manas dzimtas radu rakstos) «Beverīnas dziedonī», kur «Dziesmu vara aizdzina karu,/Tautu izglāba dziesmu gars!». Interesanti, ka Auseklis šo tekstu rakstījis vēl pirms Pirmā pasaules kara, kad nekādas Latvijas Republikas nebija pat labākajos sapņos.
Un tagad, kad šo autoru sen vairs nav dzīvajo vidū, mēs redzam, ka tiešām «tautu ir izglābis dziesmu gars». Par to liecina kaut vai dziesmotā atmoda.
Es to visspilgtāk jūtu, strādājot ar jauniešiem – kora dziedāšana ļoti piesaista latviskajai tradīcijai.
– Līdz šim esat strādājis galvenokārt ar jauniešiem. Koru apriņķī nākas sastapties ar dažāda vecuma dziedātājiem. Vai jūtat lielu atšķirību?
Gluži tā gan nav. Piemēram, koris «Aura» tika dibināts dažāda vecuma dziedātājiem – ne vien studentiem, bet arī pedagogiem, pasniedzējiem, savas nozares speciālistiem. Un ko tad lai saka par «Absolventu» vīriem, kuru vidū droši vien pat tīri oficiāli esmu pats jaunākais? Tas, manuprāt, ir piemērs, ka var atrast sapratni starp dažādiem gadagājumiem, jo viens otrs no «Absolventiem» ir ne tikai īsta brieduma, bet, es pat teiktu, jau ļoti raženos gados. Esmu gan konstatējis, ka sapratni var atrast, izmantojot dažādas darba formas un metodes, un bieži vien tā arī ir, ka ar jauniešiem jāstrādā savādāk. Cits repertuārs, citi paņēmieni. Bet «dziesmu gars» jau ir tas pats, neatkarīgi no vecuma!
– Vai nav tā, ka, pabeiguši skolu un dziedāšanu skolas korī, daudzi jaunieši aiziet no koru kustības vispār, jo skolā, kaut arī koris vairs nav obligāts, vēl ir interese kaut vai pabūt vienaudžu kompānijā, toties «lielajā dzīvē» praktiskās rūpes aizvirza dziedāšanu arvien tālākā plānā?
Ir ļoti dažādi. Ja paskatās uz maniem jauniešiem, vispārizglītojošā skolā nav iespējas «spaidu kārtā» kādu aizdzīt uz kori. Skolēni nāk paši – vai nu repertuārs patīk, vai diriģents ir pietiekami harizmātisks.
Studentu gados daudz kas atkarīgs no paša potenciālā dziedātāja. Manā pieredzē ir gadījumi, kad tieši pēc 2015. gada Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem topošie studenti ļoti vēlējās nokļūt studentu korī. Viņiem jau ir šī neatsveramā svētku pieredze, un milzīga motivācija tagad ir 2018. gada Latvijas simtgades Dziesmu svētki.
